Latvijas Tautas fronte – fenomens valsts vēsturē

2018. gada 12. oktobris 00:00

673

Latvijas Tautas fronte – fenomens valsts vēsturē

Kopš Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas ir pagājuši 30 gadi. Tās darbības aktīvais periods turpinājās līdz 1992. gadam. Valstī lielākās sabiedriskās organizācijas dibināšanas kongress notika 1988. gada 8. oktobrī Rīgā. Vēsturiskajā datumā Dailes teātrī Rīgā šonedēļ bija sarīkota LTF jubilejai veltīta starptautiska konference.

Pārstāv novadus
Konferencē piedalījās bijušie tautfrontieši no visas Latvijas, vēsturnieki, politologi, sociologi, valsts amatpersonas. Dailes teātra lielajā zālē pat nebija brīvu vietu.

Braucienu no Bauskas uz konferenci organizēja Edmunds Jakubonis – LTF Bauskas nodaļas pēdējais vadītājs, piedalījās tautfrontieši Māris Ikaunieks, Sarmīte Bite, Ināra Bedānova, Gatis Rūtiņš, Tekla Zone un Ilmārs Briedis. Konferencē bija pārstāvēti arī LTF Iecavas un Vecumnieku nodaļas biedri.

Bauskas nodaļu Edmunds Jakubonis vadīja no 1990. gada līdz 1991. gada 31. decembrim, bet pirmie nodaļas līdzpriekšsēdētāji bija Ilgars Krauze, Ainārs Bašķis un Dainis Vanags, kuru, tāpat kā aktīvo tautfrontieti Emeritu Buķeli, 1990. gadā ievēlēja Latvijas PSR Augstākajā Padomē (AP). Viņi kopā ar Valdi Birkavu un Georgu Andrejevu, kuri arī tika ievēlēti no Zemgales apgabala, 1990. gada 4. maijā piedalījās AP vēsturiskajā balsojumā par Latvijas valstiskās neatkarības deklarāciju.

Kopēja mērķa apziņa LTF nodaļas darbojās arī Ceraukstes, Gailīšu, Iecavas, Bārbeles un citos Bauskas rajona pagastos.

Stāsta Edmunds Jakubonis: «LTF fenomens bija spēja uzrunāt un vienot tautu ar mērķi panākt Latvijas neatkarību. Pirms organizācijas dibināšanas kongresa LTF Mežaparkā organizēja valsts vēsturē plašāko tautas manifestāciju, bet 1989. gada 23. augustā – triju valstu vienotības pirmo akciju «Baltijas ceļš». Savukārt 1991. gada 23. augusta akcija «Liesmojošais Baltijas ceļš» kļuva par atgūtās neatkarības saglabāšanas kulmināciju. LTF nepārtraukti atradās dialogā ar situācijas kontekstu, skaidri definēja kolektīvās vērtības.

Pēc dažiem gadiem LTF pašlikvidējās, jo pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas vairs nespēja uzturēt sabiedrības vienotību. Turklāt savu pamatuzdevumu organizācija jau bija paveikusi. Pēc 1991. gada LTF sāka sadalīties politisko interešu sīkās grupās, no kurām vēlāk veidojās politiskās partijas.»

Bauskas birojs atradās Kalna ielā, bijušās vakarskolas ēkā. 1991. gada barikāžu laikā tas kļuva par nozīmīgu koordinācijas centru. Tolaik un PSRS militārā apvērsuma jeb puča dienās birojā notika brīvprātīgo diennakts dežūras, tika izplatīti informatīvie materiāli, rīkotas sanāksmes un mītiņi. LTF Bauskas nodaļas dokumentācija ir nodota Bauskas muzejā.

Mozus misija
Starptautisko konferenci atklāja LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns – tikpat dedzīgs kā pirms 30 gadiem. Viņš pauda pārliecību, ka LTF idejas tagad dzīvo bērnu un mazbērnu paaudzes sirdīs. Dainis Īvāns dalās pārdomās par LTF vēsturisko nozīmi: «Nevalstiskā organizācija ir ārkārtīgi svarīga mūsu tautas sociālās atmiņas daļa, kam ir būtiska nozīme Latvijas modernajā sabiedrībā. Luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags Tautas fronti savulaik nodēvēja par Mozus misiju, kuras mērķis bija izvest tautu no verdzības. Apsolītā zeme mums bija brīva Latvija. Mēs gājām pa tuksnesi bez jebkādiem vēsturiskiem orientieriem, bet spēku un drosmi vairoja fakts, ka iekļāvāmies Austrum-eiropas kopējā atbrīvošanās kustībā. Gandrīz vienlaikus arī Lietuvā un Igaunijā izveidojās LTF līdzīgas organizācijas. Izturējām par spīti tam, ka komunistiskā partija un citas ideoloģiskā spēka struktūras Latvijā nodibināja Interfronti, izplatot melīgu informāciju un dezorganizējot sabiedrību.

Pravietis Mozus veda savu tautu no iznīcības tuksneša veselus 40 gadus. Kopš neatkarības idejas iemiesošanās sabiedrībā ir pagājuši 30 gadi. Vai esam sasnieguši savu apsolīto zemi?»

Nācijas paustā valstsgriba
Konferences dalībniekus uzrunāja kultūras ministre Dace Melbārde, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš. Kultūras ministre uzsvēra, ka LTF bija kā spēcīga straume, kurā plecu pie pleca sastapās dažāda sociālā statusa un paaudžu cilvēki. Tas ļāva izskalot cinisma un apātijas mūra pamatus. Nācija spēja vienoties politiski saduļķotā situācijā, valstsgribai kļūstot par neatkarības atjaunošanas garantu.

Žurnāliste, LTF Informācijas centra bijusī vadītāja Sarmīte Ēlerte vadīja diskusiju, kurā piedalījās vēstures, socioloģijas, juridisko zinātņu doktori Mārtiņš Kaprāns, Ivars Ījābs, Jānis Pleps un Gatis Krūmiņš. Latvijas jaunāko laiku vēsturi viņi pēta ar mūsdienu zinātnes metodēm.

Jānis Pleps analizēja valstiskās nepārtrauktības lomu trešās Atmodas gados. Viņš akcentēja Latvijas diplomātu, trimdas latviešu sabiedrisko organizāciju konsekvento darbību šajā jomā, bet Ivars Ījābs minēja Rietumu pasaulē uzturēto Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas doktrīnu. Politologs Egils Levits pirms nepilniem 30 gadiem izstrādāja Latvijas neatkarības deklarācijas juridisko pamatojumu – svarīgāko valstiskuma atjaunošanas dokumentu. Nevienam no politiskajos procesos iesaistītajiem nebija pieredzes, kā atjaunot valstisko neatkarību, tāpēc Baltijas valstu piemērs ir unikāls.

LTF atceres konferencē piedalījās arī Tallinas arhīva direktors Killo Arjaks, Lietuvas Vēstures institūta speciālists Viļus Ivanausks un bijušais Zviedrijas vēstnieks Latvijā Larss Pēters Fredēns.

Dzīvās atmiņas
Konferences saturu augsti novērtēja juristes Sarmīte Bite un Ināra Bedānova. Viņas aktīvi darbojās LTF Bauskas nodaļā. Ināra allaž cenšas apmeklēt tikšanās un konferences, veltītas trešās Atmodas notikumiem, kuros viņa un vīrs Aleksejs Bedānovs bija iesaistījušies.

Baušķeniece Tekla Zone bija viena no LTF Bauskas nodaļas rosīgākajām pārstāvēm. Viņa atceras: «Mans darba kabinets atradās iepretim Bauskas nodaļas birojam. Visu brīvo laiku veltīju organizācijas darbībai. Janvāra barikāžu laikā biju transporta koordinatore, organizēju brīvības aizstāvju nokļūšanu Rīgā. Augusta puča dienā pamanīju, ka Bauskas rajona kompartijas ēkas pagalmā darboņi sāk dedzināt dokumentus. Edmundam Jakubonim tos izdevās konfiscēt un novietot drošā vietā – manas tantes lauku mājās.

Pirms AP vēlēšanām 1990. gadā biju no LTF saraksta virzītā deputāta kandidāta Georga Andrejeva uzticības persona. Gāju visdažādākajās auditorijās, informēju sabiedrību par Tautas frontes mērķiem un uzdevumiem. Kad manu darbavietu – profesionālās orientācijas kabinetu – likvidēja, Bauskas skolās meklēju pedagoga vietu, bet saņēmu atteikumus. Šķērslis izrādījās mana politiskā pārliecība un darbība LTF. Toties darbu piedāvāja Pamūšas speciālās internātskolas vadība. Vēlāk nostādnes mainījās un atkal varēju strādāt Bauskā. Skolēniem esmu daudz stāstījusi par barikāžu ugunskuriem, dziesmotajām manifestācijām un «Baltijas ceļu». Mēs, vecākās paaudzes tautfrontieši, nedrīkstam savas izjūtas un pārdomas paturēt pie sevis – ir jāstāsta, jārak-sta, jāvērtē Latvijas valsts vēsturē izšķirošais posms.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latvijas Tautas fronte – fenomens valsts vēsturē

Kategorijas