Par medijpratību jeb Lai nezaudētu bez cīņas

2018. gada 1. oktobris 19:46

171

Par medijpratību jeb Lai nezaudētu bez cīņas

Latvijas Žurnālistu savienība sadarbībā ar vairākiem reģionālajiem medijiem, kā arī aģentūru «Leta» ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu realizē projektu, kura laikā centīsimies noskaidrot, kas tad ir laba žurnālistika un kā to atšķirt no sēnalām un klajiem meliem. Bet lai noskaidrotu žurnālistikas kvalitātes, vispirms pievērsīsimies mediju kritikai.

Kas ir mediju kritika, kāpēc tā ir nozīmīga visai sabiedrībai, tai skaitā pašiem žurnālistiem, intervijā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne, sociālo zinātņu doktore Anda Rožukalne.

Ietekmi par maz apzināmies

Latvijā līdz šim praktiski nav tāda formāta, kurā regulāri tiek runāts par mediju saturu, un tam ir sekas, – atzīst A. Rožukalne.
– Piemēram, cilvēki vai nu sociālajos medijos, vai pie medijiem vēršas ar tādiem jautājumiem kā «Kāpēc esat veidojuši kaut kādus formātus?» vai «Kāpēc rādāt un stāstāt par kaut ko, bet par kaut ko nestāstāt?». Ja nav regulāras mediju kritikas, tad gan auditorijai, gan pašiem medijiem nav skaidrs, kā un ko vispār vērtēt. Un tad mēs redzam vai nu dusmas par to, ka žurnālistiem ne vienmēr ir perfekta valoda, ka portālos ir drukas kļūdas, vai aizkaitinājumu par sensacionalizētu vai dzeltenu saturu. Un tas viss tiek attiecināts tā, ka ir slikti žurnālisti vai nav pietiekami kvalitatīvi mediji. Bet nav skaidru kritēriju, ko nozīmē mediju kvalitāte arī dažādu līmeņu medijos.
Zinātniski to sauc par morālo paniku, uztraukumu par to, ko mediji dod vai nedod sabiedrībai. Faktiski šis uztraukums un cilvēku interesēšanas ne tikai par pašu saturu, sākot ar ziņām un beidzot ar filmām vai seriāliem, nozīmē, ka sabiedrība lieliski apzinās, cik milzīga ietekme ir medijiem uz viņu ikdienas dzīvi. Mēs visu laiku dzīvojam mediju piepildītā realitātē. Piemēram, mēs uztraucamies par ceļu vai gaisa kvalitāti, bet mediju kvalitāte mūs ietekmē vismaz tādā pašā, ja ne vēl lielākā mērā. Informācijas apjoms, ko saņemam, ir tiešām milzīgs. Mēs diezgan ilgi varētu skaitīt visus lēmumus un visas tās dzīves jomas, kas ir atkarīgas no mediju dotās informācijas. Tāpēc mediju kritika mūsdienās tiek skatīta plašāk.
Vārds «kritika» šajā ziņā ir neitrāls vai vispārīgs, tas nenozīmē, ka visu laiku ir jākritizē. Svarīgi ir saprast arī pozitīvās puses vai kādu labo ieguldījumu. Sabiedrībai svarīgi ir uzzināt to, ko īsti neviens bez pētījumiem nezina par to, kā mediji mūs ietekmē, jo mēs to neredzam un mums ir dažādi priekšstati un mīti. Diemžēl mēs arī publisko un politisko lēmumu ziņā redzam «mitoloģiju», piemēram, par mediju auditorijām, par to, cik lielā mērā mediju lietotāji spēj atšķirt melīgu informāciju, dezinformāciju vai citas grupas, kā atšķiras vai varbūt neatšķiras krievvalodīgā auditorija no latviski runājošās. Visi šie svarīgie jautājumi, par kuriem tiek pieņemti politiski lēmumi, balstās uz kaut kādām izglītības drupatām un, iespējams, tuviem cilvēkiem vai kolēģiem, kas izsaka viedokļus. Tomēr ir svarīga mediju kritika, kas ir vērsta uz profesionālo vidi.
Faktiski Latvijā mums – mediju profesionāļiem – nav vides, kur mēs varētu runāt par savām problēmām.

Kā šis tukšums tiek aizpildīts citās valstīs?
– Varat atvērt jebkuru pasaules medija tīmekļa vietni, kur būs izeja uz dažādām apakštēmām. Ja tas ir tiešām ietekmīgs medijs, jūs ieraudzīsit kādu sadaļu, ko visbiežāk tā arī sauc – «Mediji», bet var būt arī sīkāk, kā «Radio un televīzija» un «Sociālie mediji». Piemēram, «The Guardian», BBC, «New York Times», «Newyorker» ārkārtīgi detalizēti un regulāri ir formāti – un tie ir ne tikai teksta formāti, bet arī īsi videoblogi, kas ir trīs līdz piecu minūšu garumā katru dienu. Tāpat Austrālijas sabiedriskajā medijā ABC katru dienu pēc ziņām ir šāds īss videoblogs, kurā viens autors analizē visus tās dienas medijus. Redzam, ka tiek analizēti, piemēram, visi vāki vai lappuses ietekmīgiem medijiem, kad ir noticis kāds liels notikums, tostarp Tramps ticies ar Ziemeļkorejas vadītāju vai Merkele ir pārvēlēta, vai notikusi kāda dabas katastrofa. Faktiski tiek salīdzināts, kā tas tiek atspoguļots un ko tas nozīmē.
Mediju kritika palīdz saprast mediju valodu. Katram medijam ir sava unikāla valoda, ar kuras palīdzību tas nodod informāciju un kurai ir savi ietekmes faktori, un tas var būt gan teksts, gan audio, gan vizuālās lietas, gan fotogrāfijas, gan karikatūras, gan «memes» (ilustratīvi pielāgotas fotogrāfijas – red.). Formāti ir ļoti dažādi. Bet, ja sabiedrība netiek iepazīstināta ar šo valodu, tad no tā satura var saņemt tikai nelielu daļu, jo, piemēram, varbūt saproti attēlu, bet īsti neizproti, kāpēc tas tā ir. Tāpat cilvēki var diskutēt, kā slaveniem cilvēkiem jābūt atspoguļotiem – vai tie būtu kultūras vai mākslas slavenības, vai politiķi. Šī valoda nav vienkārša, tā ir arī mainīga, un tam ir saistība arī ar to, kāpēc vispār mediji ir vajadzīgi cilvēkiem. No savas pieredzes varu teikt, ja jūs to pajautātu cilvēkiem, deviņi no desmit teiktu, ka tikai izklaidei. Tas arī ir viens no maldiem, jo, protams, cilvēki grib izklaidēties, mums vajag atpūsties un gūt kaut kādu prieku, bet līdz ar to mēs paši nemanām citus ceļus, kā mediji mūs ietekmē.

Par naudas ietekmi medijos

Konkurences cīņā par iespējām sniegt operatīvu informāciju vai gūt peļņu nereti cieš arī mediju satura kvalitāte. Tāpat rodas diskusijas par to, kurš no kura tad īsti ir atkarīgs. Kaut cilvēki it kā atzīst, ka mediju brīvība ir svarīga, tajā pašā laikā pētījumi apliecina, ka šis faktors ne vienmēr tiek ņemts vērā vai izprasts.
– Mediju vide ir mainīga. Tajā notiek daudzas interesantas lietas, bet, ja tas netiek skaidrots un nav pašrefleksijas par to, kāpēc mēs to darām un kāpēc vispār kādam par to ir jāinteresējas, tad rodas sajūta, ka, jā, mums ir dažādi mediji, un reizēm žurnālisti izdara lielu darbu politiķu, amatpersonu vietā un ārkārtīgi pašaizliedzīgi strādā, bet kopumā ir ļoti daudz jautājumu, par kuriem neviens nerunā vai nespēj runāt. Manuprāt, būtu ļoti svarīgi, ja mediju redaktori stāstītu, ko viņi grib izdarīt un ko viņi īstenībā var. Šis virziens, ko sauc par jauno objektivitāti, nozīmē, ka žurnālisti un arī redaktori regulāri sarunājas ar savu auditoriju par to, kāpēc mēs to darām, nevis vienkārši «re, kur ir mūsu foršais raidījums, raksts, spožā intervija vai modes sesija». Tas arī ir viens no mediju formātiem, ja mēs izstāstām, kāpēc mēs to darījām un ko tas dos, kā mums gāja. Tā arī ir daļa no mediju kritikas. Tas arī palīdzētu sabiedrībai labāk saprast gan katra medija valodu, gan iespējamo ietekmi.

Runājot par sabiedrisko attiecību un reklāmas jomu, kam, jūsuprāt, būtu jāveic analīze par tās kvalitāti?
– Negribētu izslēgt no sarunas nevienu avotu. Tajā noteikti būtu jāpiedalās pašiem profesionāļiem, kas skaidrotu, atbildētu uz jautājumiem. Piemēram, mani un droši vien katru, kas vēlas izdarīt apzinātu izvēli vēlēšanās, interesē reklāmistu un politiskās komunikācijas meistaru – un mums ir tiešām talantīgi cilvēki šajās jomās – atbildes uz jautājumiem, ko jūs darāt, kad klients liek manipulēt, ja jūs redzat, ka jūsu darbs var sabiedrībai ilgākā laikā nodarīt kaitējumu.
Otra grupa ir klienti. Šīs nozares balstās spēcīgā atkarībā no klienta vēlmēm. Mēs Latvijā profesionāļu vidē zinām, ka ir klienti, kas ir atbildīgi, un ir klienti, kas ir gatavi samaksāt par, teiksim, sociāli bezatbildīgu produktu. Ļoti apbrīnoju «Re: Baltica» cīņu pret viltus ziņu portāliem, un pati arī esmu vienu bloga ierakstu veltījusi reklāmdevējiem, kas tos baro, taču neesmu dzirdējusi nevienu skaidru atbildi ne no autotirgotājiem, mazo kredītu devējiem vai citiem ietekmīgiem reklāmdevējiem, kāpēc saviem mediju plānotājiem uzdod likt reklāmas un barot šos viltus ziņu portālus. Tātad svarīgi būtu arī klienti, bizness, kas uztur daļu no medijiem.
Tie būtu arī pētnieki, lai cik bēdīga būtu mūsu situācija ar individuālajiem projektiem. Protams, tas arī palīdzētu veidot politiku pētījumu jomā. Ir ļoti daudz jautājumu, piemēram, par ietekmi, tostarp jautājums par reklāmas un mediju satura ietekmi nav atbildams bez pētījumiem.
Protams, jāiesaista arī amatpersonas, politiķi, kas izlemj dažādus jautājumus. Teiksim, bija diskusija par administratīvajiem resursiem pirms vēlēšanām. Ir skaidrs, ka, piemēram, sabiedrības veselības kampaņa par to, ka cilvēkiem jāuzmanās uz ūdens, ir ļoti svarīga, daļa no Ceļu satiksmes drošības direkcijas kampaņām ir ļoti vajadzīgas, bet, iespējams, ka citu veidu valsts iestāžu komunikācija balstās vai nu stereotipos, vai parocīgos instrumentos, un tur ir arī jautājums par to, kādā veidā šī nauda tiek tērēta, ja tā ir valsts kapitālsabiedrības vai pašvaldības uzņēmuma nauda.

Atbildības saldā nasta

Pieredze un sarunas liecina, ka medijos strādājošie nereti ir gana paškritiski un ļoti labi apzinās, kur un kā ir kļūdījušies. Bieži vien iemesls ir kāda resursa iztrūkums, to skaitā laika vai līdzekļu. Tāpat auditorija mēdz būt pārlieku kritiska un prasīga – uzstāj, lai žurnālists ar publikāciju atrisinātu visas problēmas, – novērojusi A. Rožkalne.
– Ir spiediens visu laiku būt veiksmīgiem, un tas nozīmē gan būt spožiem, oriģināliem, aizraujošiem, gan arī nepazaudēt auditoriju un to visu laiku audzēt, pat līdz absurdam. Kā zinām, tai ir kaut kādas robežas, vismaz no cilvēku skaita un teritorijas viedokļa. Viņi ir paškritiski un norūpējušies par to, kādā veidā vispār pastāvēt.
Tas, ka nav šādu publisku formātu [kur diskutēt], arī mainās. Ik pa laikam tomēr notiek individuāla vai organizēta komunikācija sociālajos tīklos, medijos – var ātri atbildēt uz jautājumiem vai uzklausīt cilvēku domas. Jautājums, cik ļoti tas tiek ņemts vērā, jo arī ne vienmēr tie kritizētāji saliek kopā mediju uzdevumus ar savu patiku vai nepatiku vai tā brīža pārdomām vai emocijām. Piemēram, ir izstāstīta viena stāsta daļa un tiek pieprasīts, lai žurnālists visas problēmas tajā vienā formātā – vienā rakstā vai raidījumā – atrisina, kas absolūti nav iespējams, to var izdarīt ilgākā laikā. Bet tādu pastāvīgu formātu īpaši nav.
Ik pa laikam notiek mediju pētījumi, piemēram, tiek izpētīts, kāds ir saturs, cik tas ir daudzveidīgs, kādā pakāpē ir plurālisms, jo cilvēkiem ir būtiski redzēt skatījumu daudzveidību, cik pilnvērtīgi ir atspoguļotas kādas problēmas. Tas gan, ka pētījumus žurnālisti īpaši neņem vērā, bet tā ir globāla problēma. Tā ir pašaizsardzība. Ja tas profesionālis ir ārkārtīgi dinamiskā vidē strādājis, un, kā zināms, žurnālisti ir vieni no tiem, kas pastāvīgi ir uz pārstrādāšanās robežas, viņi uzskata, ka neviens neizprot situāciju, apkopojot gada darbības datus tik dziļi kā pats profesionālis. Taču esmu bijusi patīkami pārsteigta par kolēģiem dažādos medijos, cik viņi atklāti un labprāt stāsta [par notiekošo]. Es to tulkoju tā, ka īstenībā neviens neuzprasa «Kā tev iet darbā?» un «Kāpēc tu to dari?», un tās domas «Kā man strādāt?», «Cik es varu?» paliek katra iekšējām pārdomām, un tās nav tās vieglākās domas.

Runājot par kritiku, paškritiku u. tml., tas viss kaut kādā mērā nonāk līdz atbildībai par saražoto produktu, mediju saturu. Kā izpaužas mediju atbildība un vai vispār izpaužas?
– Teikumi, kas sākas ar «visi» vai «vispār», ir pilnīgas muļķības. Problēma ir tā, ka, ja mēs nerunājam par mediju kvalitāti un atbildīgumu, tad mēs nespējam nošķirt, ka Latvijā ir dažādi mediji. Ir ārkārtīgi augstas kvalitātes pašaizliedzīgi, profesionāli žurnālisti un mediji un ir tādi, lai pārāk bieži nelietotu vārdu «prostitūcija», ko akadēmiski sauc par instrumentālajiem medijiem, kuri vienkārši ir instrumenti kāda rokās, un kādiem mērķiem tiek imitēts medija darbs. Tāpēc īsā atbilde būs, ka situācijas ir ļoti dažādas.
Atbildība ir ļoti dažāda, bet, kamēr mums nav skaidrības par kritērijiem, protams, atbilstīgi mūsu ikdienas iespaidiem mēs vai nu visus ceļam debesīs un prasām no žurnālistiem to, ko viņi nevar izdarīt, un reizēm paslavējam, vai pie katra sīkuma visus kritizējam un sakām, ka tie ir nekam nederīgi, negodīgi cilvēki. Protams, atbildību ietekmē ārkārtīgi augstā komercializācija. Žurnālisti un mediji dzīvo trūcīgos apstākļos un izaicinājumu pilnos džungļos, kur tiešām daļa lēmumu nav par labu atbildībai, bet par labu izdzīvošanai. Tas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas atbildīgumu samazina. Pārējie varbūt nav tik svarīgi.

Par mediju brīvību

Patiesībā, uzsver A. Rožukalne, nav daudz tādu normatīvo aktu, kas ierobežotu žurnālistu brīvību. Taču ir iespējas, kur vēl būtu jāaug.
– Īpaši daudz nevaru nosaukt. Mums ir liberāla mediju regulācijas sistēma, mediji ir diezgan brīvi, tas arī mazliet samazina atbildīgumu. Elektroniskajiem medijiem ir aug-stākas prasības un arī regulācija. Protams, ir sava veida ierobežojumi, žurnālistiem nav imunitātes, kā tas ir citās valstīs, nedrīkst pārkāpt likumu un aizskart citus cilvēkus, nodarīt kaitējumu, bet es neredzu šķēr-šļus ārkārtīgi kritiskām publikācijām pret augsta līmeņa amatpersonām, ja tas viss ir precīzi. Kopā ar kolēģiem diskutējot par kaut kādu it kā pārkāpumu, esmu domājusi, vai tas varētu būt izdarīts bez kādas apsaukāšanās vai rupjības, un visu informāciju ir iespējams atklāt. Šajā ziņā nav ierobežojumu.
Tas, ko es redzu kā problēmu un ko grasās risināt jaunais mediju regulējums, ir saistīts ar to, ka drīzāk ir jānostiprina mediju brīvība, nosakot daudz skaidrākas brīvības un privilēģijas profesionāliem žurnālistiem un atšķirot postpadomju un instrumentālos medijus, kas būtībā piesārņo visu komunikācijas vidi ar savu divkosību un liekulību, un arī neskaidriem profesionāliem principiem. Tādā ziņā mums ir ļoti novecojuši normatīvie akti. Būtu svarīgi arī dekriminalizēt neslavas celšanu presē. Daudzās valstīs tas nav noteikts Krimināllikumā, ka žurnālistu var ielikt cietumā par to, ka viņš ir aizskāris kādu un kļūdainu informāciju izplatījis.

Vienlaikus kriminālatbildība par nepatiesas informācijas publicēšanu nepastāv.
– Jā, tāda nepastāv. Eiropas cilvēktiesību deklarācija, kas paredz tiesības saņemt informāciju, neparedz tiesības saņemt tikai patiesu informāciju. Tas var saniknot, bet tā ir daļa no brīvības. Atgriežoties pie pamatjautājuma, ja cilvēki neizprot informācijas sarežģītību un daudzveidību, un kritērijus, tad, protams, pieaug pieprasījums visu regulēt, ielikt likumos, bet ir milzīgs risks nonākt pie tā, ka samazināsies brīvas informācijas apjoms.

Noslēdzot sarunu, ko vajadzētu darīt, lai attīstītu mediju kritiku?
– Vajadzētu skaidri nolemt jauku kolēģu redakcijās, ka līdzās laika ziņām, kaut vai horoskopiem un citai svarīgai informācijai par uzņēmējdarbību un sociālajiem jautājumiem, ir regulāri formāti, kuros ir iespēja runāt par medijiem nebaidoties. Esmu redzējusi, ka viens medijs baidās publicēt ko kritisku par otru. Tas ir vienkāršoti iztulkots Komerclikums, ka konkurenti cits citu neaizskar, bet mediju jomā, manuprāt, to nevar tā attiecināt. Ir vajadzīgi resursi, un Mediju atbalsta fondam, kas strādā jau otro gadu, tam ir paredzēti resursi, taču ir pieteikts ļoti maz projektu. Tāpat kā pētnieciskā, analītiskā žurnālistika, šis izglītojošais, diskusijās balstītais saturs nav viegli un ātri izveidojams, kā, piemēram, jauki portretstāsti par brīnišķiem cilvēkiem Latvijas simtgades kontekstā. Tas ir daudz vieglāks formāts nekā iedziļināties, meklēt avotus, datus, tos salīdzināt, domāt. Taču katra tradīcija var pastāvēt. Ir bijuši ļoti veiksmīgi formāti, kas turpina pastāvēt, piemēram, «Melu detektors», kas arī ir vienlaikus mediju izglītības un mediju kritikas formāts. Ir arī citi formāti, kuri, ja vien būtu spēks un resursi tos turpināt, būtu labs pamats.

Esam apdraudēti

Ivonna Plaude, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja

Starptautiskās preses un vārda brīvības organizācijas «Reportieri bez robežām» ikgadējā ziņojumā «Pasaules preses brīvības indekss» Latvija gada laikā bija pakāpusies par četrām vietām.

Pirmajā mirklī, tikai tabulā vien raugoties, protams, ļoti iepriecinoša ziņa. Skaidrs, ka, salīdzinot ar tām 156 valstīm, kas reitingā atrodas zemāk, piemēram, ar Turciju, kur neatkarīgu žurnālistu darbs vispār nav iespējams, un Slovākiju un Maltu, kurā žurnālisti nogalināti (kopumā pagājušā gadā nogalināti
65 žurnālisti), vai Čehiju, kurā prezidents Zemans atļaujas ierasties publiskā saietā ar stilizētu kalašņikova automātu, ko rotā uzraksts «žurnālistiem», mums tiešām ir paveicies.

Bet, iedziļinoties un izlasot starptautisko ekspertu vērtējumu līdz galam, ir skaidrs, ka esam ļoti apdraudēti. Un ne jau tikai mēs – Latvijas mediji un to žurnālisti, apdraudēta ir gan demokrātijas attīstība mūsu valstī, gan pati valsts. Lai arī par demokrātiju reizēm runājam gluži kā par... kompetenču izglītību (visi runā, bet, šķiet, ka nezina, ko), šī brīža definīcija ir visai skaidra – demokrātija ir process, kam ir visai skaidras pazīmes. Viena no būtiskākajām – strikta varas dalīšana, kur līdztekus vēlētai un izpildvarai darbojas arī neatkarīga tiesu un neatkarīga mediju vara. Šoreiz par pēdējo. Kā domājat, cik ilgi pastāvētu kaut viena no pilsētas desmit (varbūt vairāk?) frizētavām, ja pēkšņi pašvaldība nolems, ka jāiegulda nodokļu maksātāju nauda un jāatver, piemēram, skaistumkopšanas salons, kurā visi pakalpojumi iedzīvotājiem ir bez maksas? Līdzīgs stāsts ir arī ar medijiem; ar pašvaldību un atsevišķu, teiksim tā, oligarhu, ieguldījumiem «kabatas izdevumos», konkurēt izdodas retajam...

Un vēl, ja runājam par preses brīvību, starptautiskie eksperti spriež, ka situāciju pavisam noteikti pasliktina Krievijas izcelsmes viltus ziņu izplatība, un kā otrs lielākais drauds ziņojumā tiek minēta pašvaldību ielaušanās mediju telpā. Turklāt, kā izrādās, visi šie jautājumi ir ļoti cieši saistīti. Tieši pašvaldību amatpersonas, kas, aizbildinoties ar vajadzību informēt sabiedrību, izdod «avīzītes», grauj demokrātijas pamatus. Tas notiek ar propagandai atbilstošajām metodēm. Propagandas primitīvisma dēļ pat vairs neesam spējīgi iedziļināties, pretstatīt, salīdzināt, vispārināt, secināt... Lūk, šajā brīdī tad arī varam teikt, ka hibrīdkarā nekādi cīnītāji neesam, bet tā informatīvajā frontē esam zaudējuši bez cīņas...

Publikācija ir sagatavota ar Sabiedriskās integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem sadarbībā ar Latvijas Žurnālistu asociāciju.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Par medijpratību jeb Lai nezaudētu bez cīņas

Kategorijas