Vēsturiskie dārzi Zemgalē

2018. gada 28. septembris 00:00

412

Pie pagātnes mantojuma it bieži atgriežamies tad, kad netīkama kļūst steiga, paviršība un nogurdinājis racionālisms. Arī tāpēc uzmanība tiek pievērsta vēsturiskajiem dārziem, senām augļu koku, puķu un ogulāju šķirnēm, kas izturējušas laika pārbaudi.

Pirmsākumi – pilīs un muižās
Dārzu kultūras pirmsākumi Latvijā meklējami piļu un muižu vēsturē, bet plašāk tos sāka veidot arī zemnieki līdz ar brīvlaišanu 19. gadsimtā, kad varēja pirkt zemi un veidot savas saimniecības. Pirmie tad bija augļu dārzi, vēlāk ogulāji un puķes. Muižu dārzi visbiežāk ierīkoti līdz 20. gs. sākumam, un tajos saglabājušās vecās šķirnes, bet vietām vairs tikai parks.

Lauku mājās bieži sastopamas vēsturiskās rožu un ceriņu šķirnes, kā arī senās ziemcietes – flokši un peonijas. Kolekciju dārzos un augļkopjiem veltītajos muzejos ir vislielākā dažādība un iespējams dzirdēt stāstus par selekcionāriem, dārza tapšanu un īpašajām šķirnēm. No publiski pieejamiem dārziem mums vislabāk pazīstams leģendārais Pētera Upīša dārzs, kas apmeklētāju apjūsmots ceriņu laikā; klasiska vērtība ir Rundāles pils rožu dārzam. Arī dažādu vasaras puķu kolekcionāri atver mums savus dārzus, lai tie priecētu apmeklētājus.

«Bauskas Dzīvei» sadarbībā ar Latvijas lauku tūrisma asociāciju «Lauku ceļotājs» un Dobeles dārzkopības institūtu 20. septembrī bija iespēja apskatīt Latvijas vēsturiskos dārzus Zemgalē. Brauciena maršrutā varējām iepazīt šo dārzu iesaisti lauku tūrismā, kā arī uzzināt par senāku augļu koku šķirņu, dekoratīvo koku un krūmu saglabāšanu un atjaunošanu Dārzkopības institūtā Dobelē, zemnieku saimniecības «Vilki» dendrārijā Jelgavas novada Svētes pagastā un Vilces pagasta Berķenes un Blankenfeldes muižā.

Sešsimt šķirņu ābeles
Dārzkopības institūts (DI) Dobelē un Pūrē ir Latvijas augļkopības un dārzeņkopības zinātnes centrs. DI veic zinātnisko izpēti un strādā šķirņu genofonda saglabāšanā un datubāzes izveidē jau kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus. 2017. gadā institūts kopā ar Rundāles pils muzeju, Latvijas lauku tūrisma asociāciju «Lauku ceļotājs», Lietuvas Lauku tūrisma asociāciju, Kauņas rajona muzeju un Lietuvas Lauksaimniecības un mežsaimniecības pētniecības centru sāka apsekot vēsturiskos dārzus Latvijā un Lietuvā, lai veidotu un popularizētu vēsturisko dārzu maršrutus tūristiem.

Projektā «Tradicionālo augļu, dārzeņu un dekoratīvo augu šķirņu un produktu atjaunošana: vēsturisko dārzu tūrisms»* tiks apzināti ne tikai dārzi, bet arī produkti, ko tajos iegūst un piedāvā apmeklētājiem. Tiks ilgtspējīgi uzlabota infrastruktūra kultūras un dabas mantojuma objektos un izveidots vēsturisko šķirņu dārzs Rundāles pilī un Dobelē, abu valstu dārzkopības institūtos izvietota saistoša informācija par vēsturisko augļudārzu, dārzeņu un ziedaugu kolekcijām.

Sākto darbu raksturo DI direktore Inese Ebele: «Protams, mūsu dārzs sākas ar ceriņu laiku, tam seko saldo ķiršu laiks, rudens izskaņā septembrī var baudīt «Ābolu dienu». Bet seno dārzu vērtība ir skatāma kā latviešu identitātes daļa, ko mēs varētu atklāt un parādīt daudz plašāk. Esam secinājuši, ka bieži vien atsevišķos Latvijas un Lietuvas reģionos tūristi uzturas salīdzinoši nelielu laiku, jo trūkst informācijas un attīstītu tematisko maršrutu; nozīmīgi dārzkopības mantojuma objekti nav sagatavoti tūristu vajadzībām. Līdz ar to esam izveidojuši partneru grupu Latvijā un Lietuvā, lai radītu vēsturisko dārzu maršrutu tūristiem un vairotu seno dārzaugu kolekciju pievilcību un pieejamību. Lai to īstenotu, mūsdienu vajadzībām tiks adaptēti tradicionālie augu un dārzeņu pārstrādes produkti, kuru demonstrējumi bagātinās maršrutu un palīdzēs mazināt tūrisma sezonalitāti.»

Kā dārza pastaigas laikā uzsvēra institūta speciālisti, šogad Latvijā ir ļoti bagātīga ābolu raža, un, tāpat kā vīnogas, tie ir īpaši saldi. Ābeļu kolekcijā šeit ap seši simti šķirņu.

Vectēva ozola ēnā
Zemnieku saimniecībā «Vilki» mūs sagaida Lauma un Andis Puriņi kopā ar mazo meitiņu Anci. Saimniecība ir mantota no vectēva, kas seno guļkoka būvi iegādājies 20. gadsimta 30. gados. Zemes platība – nepilni deviņi hektāri. Pie mājas greznojas vectēva stādītais ozols, kas no pātagas resnuma kociņa nu izaudzis varens.

Puriņu ģimene izveidojusi dendrāriju no Latvijā pazīstamiem un ne tik pazīstamiem augiem, te var aplūkot ap tūkstoti augu, koku un ziemciešu puķu. Saimnieki domā paplašināt ārstniecības augu un garšaugu kolekciju. Lieliskas palīdzes ir abas vecākās meitas. Tēvs viņas uzteic: «Darbi šķiras, jo dara tos ar prieku. Reizēm gan grūti izvēlēties starp skolas un mājas pienākumiem.»

Savijas likteņi
Latvijas muižām un dārziem, gluži tāpat kā cilvēkam, katram savs liktenis. To izjutām Berķenes un Blankenfeldes muižā, kur atšķirīga bijusi
vēsture, kas veidojusi citādu tagadni un ietekmēs arī nākotni. Blankenfeldē, piemēram, varētu uzņemt filmu par kāda paputējuša muižnieka dzīvi un centieniem. Gados cienījamais īpašnieks Valdis Jākobsons muižas attīstību redz citādāk, proti, vērtīgāk saglabāt vēsturisko izskatu, neko daudz nepārveidojot. Galvenā uzmanība un darbs tiek veltīts plūškoku audzes atjaunošanai un produkta ieviešanai tirgū. Tas ir atzīstami tā ārstniecisko īpašību dēļ. Plūškoki Latvijā «ienāca» no Vācijas, kur tie joprojām ir ļoti populāri. Latvijā vispirms tos ieaudzēja muižu dārzos. Kā atzīst saimnieks, ar stādījumu paplašināšanu gan varot neveikties tik labi, ne katrā vietā ieaugs.

Savukārt Berķenes muiža četrpadsmit gados no kūts un izgāztuves pārvērsta par Eiropas cienīgu arhitektūras pieminekli ar iekoptu dārzu un atpūtas vietām. Pie muižas galvenās ēkas piesaulītē gozējas Rundāles pils dāvinājums – eņģeļtaures. Muižas atjaunošanā ieguldīti lieli līdzekļi, darbs un zināšanas. Taču ne visi, kam ir nauda, kas pratuši to nopelnīt, prot to izlietot, sabalansējot personīgās un sabiedrības intereses. Tomēr Berķenes īpašniekiem Ilzei un Aldim Melgalvjiem tas pārliecinoši izdevies. Pamatīgi pētītas gan muižas ļaužu, īpašnieku un kalpu gaitas, gan arhitektūras nianses, kas respektētas atjaunošanas laikā. Stāsti par to visu ir patiesi aizraujoši.

Top augļudārzi Rundāles pils kompleksā
Ieva Reinvalde, Rundāles pils parka nodaļas vadītāja:
«Arī Rundāles pils muzejs ir iesaistījies projektā «Tradicionālo augļu, dārzeņu un dekoratīvo augu šķirņu un produktu atjaunošana: vēsturisko dārzu tūrisms» un ir viens no sešiem tā dalībniekiem. Mums ir divas lielas ieceres par augļudārziem. Tiem būs līdzīgs plānojums, bet ar kolekcijā atšķirīgiem stādījumiem. Viens no dārziem iecerēts ar 19. un 20. gadsimta augļkoku šķirnēm, kuras augušas muižu dārzos. Kā arī, ņemot vērā Latvijas selekcionāru izcilos sasniegumus augļkopībā, demonstrēsim Latvijas selekcionāru sasniegumus jaunāko laiku selekcijā. Nākotnē plānojam dārzu papildināt arī ar bumbieru, ķiršu un plūmju šķirnēm. Dārzs atradīsies pils rietumu pusē. Atbilstīgi projektam dārzā būs pastaigu celiņi ar grants segumu un vēsturisku profilu, apgaismes ierīces un atpūtas vietas ar soliņiem apmeklētājiem. Esam iecerējuši iestādīt deviņdesmit šķirņu ābeles – četrdesmit Latvijas selekcionāru veidotas šķirnes, astoņas kolonnābeles un četrdesmit vēsturiskās ābeļu šķirnes, kas audzētas Latvijas muižu augļudārzos.

Otrā augļudārzā, kas atradīsies pils austrumu pusē, demonstrēsim hercoga Pētera laikā minētās augļu koku šķirnes un ogulāju dzīvžogus.»

*Projekts «Tradicionālo augļu, dārzeņu un dekoratīvo augu šķirņu un produktu atjaunošana: vēsturisko dārzu tūrisms» («Heritage Gardens», No. LLI-181)», īstenojams no 2017. gada 1. aprīļa līdz 2019. gada 31. martam un iekļauts INTERREG Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā (2014. g. – 2020. g.), ko atbalsta Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF).

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vēsturiskie dārzi Zemgalē

Kategorijas