Valoda ir daļa no cilvēka vizītkartes

2018. gada 18. septembris 00:00

108

Valsts identitāti raksturo arī tās valoda, un valoda dzīvo tik ilgi, kamēr tajā sarunājamies. Valoda kā instruments, kā daļa no valsts, ir kā cilvēka vizītkarte. Vai neizturamies paši pret savu valodu pārāk vieglprātīgi, kādas ir raksturīgākās kļūdas, ko pieļaujam, – par to stāsta Dite Liepa, Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste, kuras darbs diendienā ir saistīts ar valodu.

Pastāstiet, lūdzu, par sava darba specifiku!
– Latviešu valodas aģentūras lingvistes ir tās pašas valodas konsultantes, kas katru dienu sniedz valodas konsultācijas. Lielākā darba dienas daļa saistīta ap personvārdu atveidi. Tikko bija atbraucis kāds Krievijas iedzīvotājs, jo vēlējās sakārtot dzimtas dokumentus, viņa vecvectēvs bijis latvietis. Pētot ģimenes dokumentu līkločus, var redzēt visu 20. gadsimta vēsturi – kā klasisks latviešu uzvārds pārtapis par krievu uzvārdu. Vispirms tam atmesta galotne -is, tad kādu laiku uzvārdu lieto bez galotnes, bet vēlāk tam pielikta tradicionālā slāvu cilmes uzvārda izskaņa -evs vai -ovs. Cilvēks saka: «Es visu laiku mokos un nejūtos savā «ādā». Jūtu, ka neesmu krievs, bet nesaprotu, kāpēc.» Vecvecāki klusējuši, neko nav stāstījuši, baidījušies. Un tikai pēc viņu nāves sācis meklēt dzimtas dokumentus un atklājis, ka ir latviešu ģimenes pēctecis!

Kā jūs raksturotu savu darbu?
– Darbs ir interesants, taču saspringts. Arī mums nepieciešama psiholoģiska noturība stresa apstākļos. Nepatīkamākie un smagākie ir tiesībsargājošām iestādēm un privātpersonām rakstītie lingvistiskie atzinumi. Kāds kādu nolamājis, apvainojis, salicis nepareizas pieturzīmes. Tautas valodā runājot, analizējam: «pakārt nedrīkst, apžēlot» vai «pakārt, nedrīkst apžēlot». Pārsvarā šādi atzinumi top lēni, smagi, uzdoto jautājumu skaits vairākos desmitos, jāņem vērā katra valodas nianse, katrs komatiņš, katra partikula. Reizēm katrs šāds atzinums ir maģistra darba apmērā.

Darbojas arī latviešu valodas konsultatīvais tālrunis. Uz kādiem jautājumiem visbiežāk nākas atbildēt?
– Saņemam ne tikai daudz telefona zvanu, bet arī jautājumus elektroniskajā pastā. Dienā vidēji 50, reizēm pat 70. Cilvēki lielākoties jautā, kā pareizi rakstīt, kā izrunāt, kā locīt, kur likt komatu. Ir vieglāki un sarežģītāki jautājumi, reizēm tik ļoti prognozējami, ka uzreiz atbildu. Runāju un skaidroju daudz. Ir dienas, kad vakarā, braucot mājās, vairs negribas runāt – dienas «norma» izrunāta.

Daudzi tūkstoši latviešu jau vairākus gadus dzīvo ārzemēs, tur veido ģimenes. Kā uzskatāt – vai latviešu valodā runās arī nākamā paaudze?
– Laulību ģeogrāfija kļūst arvien plašāka. Vairāk ar ārzemniekiem precas sievietes, tātad nākamās mātes, Latvijas vīrieši ar ārzemniecēm precas retāk. Vienmēr savām studentēm esmu teikusi: «Lai kas pēc tautības būtu jūsu nākamais vīrs, iemāciet saviem bērniem mātes valodu, respektīvi, savu!» Ārzemēs lieliski var saglabāt latviešu valodu – viss atkarīgs no vecākiem, īpaši – mātes. Ir lieliski piemēri: no vecākās paaudzes Lorija Cinkusa, Kārlis Streips, no jaunākās – mūsu izcilā hokejista Artūra Irbes bērni, taču ir arī citādi piemēri. Tas atkarīgs no attieksmes ģimenē.

Sociālajos tīklos latvieši, ne tikai tie, kuri dzīvo ārzemēs, arvien vairāk raksta angļu valodā. Nereti teksti ir pilni ar gramatikas un pareizrakstības kļūdām. Vai tas nozīmē, ka daļai sabiedrības valodas lietojums ir nenozīmīgs?
– Attieksme pret valodu un valodas kultūru ir kļuvusi pavirša. Ātrums, steiga, laika trūkums, tehnoloģiju attīstība – šie faktori sekmējuši dzīves tempa maiņu, un mēs neapšaubāmi cenšamies tajā iekļauties. Tas attiecas arī uz publiskajā vidē pausto – žurnālistiem nav laika uzrakstīto pārlasīt, nav laika tajā iedziļināties, arī otra sarunā iesaistītā puse izturas pret pateikto pavirši, šķiet, ka viss notiek pa roku galam, un tad arī rezultāta nav. Tajā pašā laikā visapkārt skan skaisti vārdi un lozungi – nav mums nekā skaistāka un dārgāka par mūsu valodu, sargāsim un saudzēsim to!

Vai valoda mainās, pielāgojas mūsdienu vajadzībām?
– Valoda attīstās, un arī mūsu attieksme pret dažām valodas normām ir mainījusies. Tiek pieļauti paralēlvarianti, vārdi iegūst jaunas nozīmes, valodas normas tiek pielāgotas lietotājam. Kādreiz bija daudzskaitlinieks «vecāki» tagad līdz ar juridiskā termina «vecāks» lietojumu pamazām vienskaitlis ienāk arī valodā. Nevaram mēs mākslīgi novilkt robežu starp terminu un vispārlietojamo leksiku. Kādreiz šķīra «personisks» no «personīgs», «kopīgs» no «kopējs», «dabisks» no «dabīgs». Mūsdienās vairs ne. Kas grib, šķir, bet tie, kas negrib, to nedara. Vārdnīcās tie norādīti kā sinonīmi, vārdu nozīmes pārklājas, arī valodnieku viedokļi atšķiras. Cik var skaldīt matus! Ir arī pretēji piemēri: vēl 20. gadsimta 80. gados, par ko liecina «Latviešu literārās valodas vārdnīca», darbības vārdam «zināt» bija trešās personas paralēlvarianti (viņš) zina un zin, tagad ir tikai zina. Es mācu: «Meitene Zina visu zina.» Tad vieglāk paliek prātā.

Kurā brīdī valodas skolotājs teiks: stop! Tālāk nekādas jaunrades!
– Kad tiks pārkāptas gramatikas normas, kad dzirdēs aplamu vai noplicinātu valodu. Lai cilvēks nerunā prasti, lai viss nav «kruto», «davai», «točno». Lai nav «kā reiz», «neko sev», «kaut kas zvanīja», «pa lielam». Stilistiski mani tracina visādi «ietvari». Katru dienu ar «ietvariem» visdažādākajos variantos iepazīstamies visā krāšņumā, turklāt ne tikai lasām, bet dzirdam par tiem arī televīzijā un radio. Piemērs – «komisijas darba ietvaros» secināms, «izstādes ietvaros notiek praktisks seminārs», «pasākuma laikā dzirdēsit vairākas uzstāšanās». Kāpēc nevar teikt: komisija savā darbā secināja, izstādē notiek praktisks seminārs, pasākumā dzirdēsit vairākas uzstāšanās? Par valodas jaunradi jāpriecājas: gan par jauniem vārdiem, gan neparastiem salikteņiem. Valoda dzīvo kopā ar tautu, valoda tikai atspoguļo, ko un kā mēs runājam. Neesmu pret jaunvārdiem: ienāk jauns jēdziens, būs jauns vārds. Kā citādi? Vecākiem cilvēkiem traucē godži ogas un čia (vai čijas) sēklas. Taču tādi jaunumi mums uzturā ir! Jūs varat ēst vai neēst, bet ar šādu reāliju esamību ir jāsamierinās!

Vai valodas kļūdas vienmēr jālabo, jāaizrāda par tām?
– Ir vēl atsevišķa cilvēku kategorija, kas pārspīlēti meklē iemeslu piesieties pie katra citādi pateikta vārda. Nedrīkstot teikt: man liekas, esot jāsaka: man šķiet. Nedrīkstot teikt: griezties pēc palīdzības, jāsaka: vērsties utt. Nav tiesa. Tie ir sinonīmi. Katrs lieto pēc savas valodas izjūtas. Šī gada pavasarī piedalījos raidījumā «Aizliegtais paņēmiens», un tajā kāds anonīms eksperts bija norādījis uz kļūdām, savukārt man tās bija jāanalizē. Neērta situācija gan man, gan raidījuma vadītājam Guntim Bojāram, jo daudzas no norādītajām kļūdām mūsdienās vairs netiek uzskatītas par kļūdām.

Ko domājat par ciešamās kārtas lietošanu? Vai tās nav par daudz?
– Ciešamā kārta nav slikta. Ja valodā tāda ir, tā ir jāizmanto. Vienīgā nianse – tā nenosauc darītāju. Dažkārt nav svarīgi, kas veicis minēto darbu, piemēram, «visi dati ievadīti datubāzē»; «visi darbi ir pabeigti, un ēka ir nodota ekspluatācijā». Ir arī tādas situācijas, kad nauda ir ziedota konkrētam mērķim, taču ziedotājs vēlas palikt anonīms u. tml. Iebildumi varētu būt pret politisko retoriku, kad ciešamā kārta tiek pārspīlēti izmantota, jo runātājs izvairās no atbildības.

Sabiedrība diezgan lielu uzmanību pievērš valsts amatpersonu publiski paustajam viedoklim, runātprasmei, analizē politiķu pieļautās kļūdas. Kā vērtējat, kā mums šajā jomā klājas?
– Jāatzīst, ka mūsu pēdējie pašreizējā laika prezidenti nav runātāji. Īpaši tāpēc, ka esam pieredzējuši izcilu Valsts prezidenti un oratori Vairu Vīķi-Freibergu, kas meistarīgas un profesionāli augstas raudzes valodas latiņu bija uzlikusi ļoti augstu. Ne Valdim Zatleram, ne Andrim Bērziņam, ne pašreizējam prezidentam Raimondam Vējonim publiskās izteikšanās prasme nav stiprā puse. Lai gan vēsture stāsta par sengrieķu oratoriem, kas trenējuši savas runas skaidrību ar akmeņiem mutē un kāpjot pret kalnu, diemžēl tik viegli visu iemācīties nevar. Taču katram cilvēkam pirms stāšanās noteiktā amatā jāapzinās visas šī amata puses, ko var celt un ko nevar. Arī Saeimā jābūt lielākai atbildībai pret nākamajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem.

Vai, dzirdot, ka cilvēks runā kļūdaini, esat aizdomājusies, kāpēc tā notiek?
– Katram ir sava mēraukla, arī runātāji ir atšķirīgi. Optimists teiks – galvenais, lai runā latviski! Kaut ar kļūdām, bet lai runā! To, ko prasa no latviešu valodas skolotāja (arī no manis), nevar prasīt no pārdevēja vai biļešu kontroliera. Ārpus jebkuras kritikas ir tie, kas mācās runāt latviski. Man nav nekādu iebildumu, ja televīzijā runā ar lietuviešu, krievu, itāļu vai citas dzimtās valodas akcentu. Jāpriecājas, ka šie cilvēki runā latviski! Un viņi labi runā! Bet latviešiem vajadzētu ne tikai kritizēt citus, bet pārvērtēt arī sevi... Jā, ir gadījies, ka aizeju uz kādu iestādi un jauka meitene modernā un visādi citādi laikmeta garam atbilstoši iekārtotā iestādē man saka: «Apsēžaties, pagaidat, tur var pakārties, ja gribiet! Varbūt kafiju gribiet?» Un tad es sēžu un domāju, kāpēc jaukajai meitenei ir tāda valodas vizītkarte.

Dite Liepa
Latviešu valodniece, pedagoģe un bijusī basketboliste, darbojas letonikas un sociolingvistikas nozarē.

1989. gadā absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu, 1998. gadā ieguvusi filoloģijas maģistra grādu baltu filoloģijā.

2012. gadā izdota Dites Liepas grāmata «Latvijas preses valoda».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Valoda ir daļa no cilvēka vizītkartes

Kategorijas