Literārā lappuse

2018. gada 14. septembris 00:00

Ir bijusi dāsna vasara. Pilna saules, mīlestības un labsirdības pret mums, un tā joprojām nedomā beigties. Kāpēc? Vai maz esam to pelnījuši? Dārzi, auglības pilni, – par spīti visam, spējuši saglabāt savu dzīvības spēku. Ne jau viss un ne jau vienmēr padodas pat Dieviņam, bet daba nekad mūs neatstāj tukšām rokām.

Tik vēlu, vēl tik vēlu ceļam pošas bezdelīgas, ak, dīvainītes, kam pietika drosmes vasaras nogalē būvēt ligzdas un perēt jauno paaudzi. Tās, klusējot un atkal sarunājoties vien viņām zināmā valodā, teic, cik grūti pārceļot un atgriezties. Un atkal atgriezties. Bet labi, ka mēs to zinām vai vismaz nojaušam. Tā ir liela zināšana, kas mums dod lielu spēku būt šeit un pastāvēt, lai kādreiz un it visiem būtu, kur atgriezties. Tas nav sapnis. Varbūt tā vēl ir mūsu vienīgā misija.

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Pēdas
Vasara tevī atstāj pēdas
Kā pēdas liedaga smiltīs,
Kā kaķpēdiņas smaržīgā pļavā.
Un Pienceļa mūžības straumē
Skatos: pēdas, pēdas, pēdas.

Cilvēki tevī atstāj pēdas.
Viņu mīlošās rūpes par tevi
Un rētas, kas ilgi vēl sūrst.
Viņu smaidi, dziesmas un asaru kauss,
Bet plaukstu līnijās – pēdas, pēdas.
Dzīve tevī atstāj pēdas –
Kā atmiņu pērles lielceļa smiltīs,
Kā sāpju un rūpju rievas sejā.
Pār akmeņiem mēs visi ejam basi,
Bet debesīs – pēdas, pēdas.

Bēda zem akmens
Mēs nākam no senām mājām,
Kur sirmi ozoli zied,
Kur, iztvanot smaržu saldu,
Balti jasmīni zied.
Mēs nākam no savas dzimtas,
Dzīvēm, kuras jau mūžība skar.
No sejām, kam asaras acīs,
Bet lūpās dzīvības spīts.
Mēs nākam no savas zemes,
Kur vasaras īsas,
Bet bezgala skaistas zied.
No rasotiem ganu rītiem,
Kur saule miglā kā līgava brien.
Mēs nākam no savas tautas,
Kam zīmogs no trimdas un kara,
Kas, noliekot bēdu zem akmens,
Par spīti sāpēm dzied.

MĀRĪTE ČORNAJA

Latvijai simts
Cilvēkam simts –
Tā ir dzīve gara.
Pār likteni nav
Tai vara.
Bet valstij simts?
Tas ir kā sīkums,
Kā neliels
Ceļa līkums,
Pats sākums.
Tai tikai vēl
Jāsāk augt
Uz nākotni tālāk,
Tik zaļot un plaukt.
Un nosirmot
Līdz ar zemi,
Planētu mūsu un tavu.

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Pirms vēlēšanām
Nupat es lasu Artavu,
Par viņa veciem jokiem
Un cilvēkiem, kam jāstrādā
Kā Senās Romas lopiem.

Ir tie, kas Vecrīdzenē sēž
Un savā starpā jokus plēš
Par šito saiešanu,
Kur āzis kļūst par ganu.

Sēž Sudraba un biedri sēž,
Kā palicējus apzagt?– gvelž,
Par dārznieku celt ganu
Uz ilgu palikšanu.

Rau, stūrī kaut kas grabinās,
Tur zaļie laikam čabinās,
Un Ventspils āzis smaida,
Viņš saskaņiešus gaida.

Drīz vēlēšanas, domājiet:
Vai šitos āžus vēlēsiet?
Vai tālēs klīdīs ļaužu bars,
Kad atkal apcirsts tiks kāds zars?

VALIJA REINICĀNE

Haikas
Ar sirdi redzēt
Ūdens saujā nav okeāns
Skati kopumā

Apraksi naidu
Pārvērtības piedošanā
Izkūp sāpju inde

Miera balodis
Kara krauklis ķērc
Kuru sirds baros

Smaidi Pasmaidi
Uzsmaidi Priekā ir spēks
Zvaigznes pār Tevi

Mīlestība Prieks
Esamības pirmsākums
Cilvēka sirdī

Cilvēks mirst dzīvei
Saule mirst dzīvībai
Jaunai dzīvībai

IVARS KĀRKLIŅŠ

***
Es vēl esmu tepat.
Saule nez cik loku jau apmetusi.
Ierastais gājums
nemanot iemidzinājis.
Kas pēkšņi iztraucējis snaudu?
Vai dzērves kliedziens no tuvējā purva,
Vai Raiņa saules aizdegts
sirdī izlauzies sauciens:
«Es varēšu visu!
Es paspēšu visu!»
Smagsvars – nodomu vilciens
jau aizgājis tālu,
tikai sliedes ausīs vēl klaudz.
Vārdus, tos laiski snaudošos,
gājputni, nenesiet prom!
Vēl visi ziedi nav izplaukuši,
un tauriņš tik priecīgs kā pavasarī.

DAGNIJA GASŪNA

***
Bite pēdējā ziedā
kā klusā daba –
guašas triepieniem
gleznota zeltzaļa pļava.
Tāds skaistums un miers,
it kā Pasauli apskāvis Dievs.

***
Es šodien esmu
ruda kļavas lapa,
kas gar tavu logu
vējā slīd.
Rīt es būšu
balta sniega pārsla,
kas kā sudrabs
tavos matos spīd.

***
Kaut es varētu asaras tavas
pārvērst par zvaigznēm naktī šai,
atvadoties no vasaras,
ietu dvēseles skumjas
debesīs laist...

IVARS ŠMITS

Ieklausies
Dvēsele dzīvo gaismā.
Debesis ir dvēseļu mājas
Zeme ir tikai atspulgs debesu velvē...
Ieskaties ezera spogulī –
Vai redzi pasaules uzbūvi?
Debesu mala pieskaras Zemei...
Re, cik dzīva un smalka,
Miglota siena šo skaistumu ietver.
Laika Dievam robežu nav....
Tur, kur saskaras Zeme un Debess,
Tur sākas šis mūžības mirklis,
Smalkā pasaules telpa...
Uzmanies! Sakārto domas,
Nesteidzies! Liec soli saudzīgi.
Tevi pavada deviņas gudras skudras...
Netraucē skudrām, noglāsti spāri,
Kas viegli uz spārnu galiem
Tavas domas nes mūžības telpā....
Līgo vakarā jāņuguns elpo,
Viss ir dzīvs smalkajā telpā,
Ezers, Zeme un debesis sačukstas, ieklausies...

SANITA ERHARDE

***
tu klauvē pie durvīm manām
lai aizņemtos sāli
lai aizņemtos cukuru
lai aizņemtos mani
uz grīdas birst cukurs
uz grīdas birst sāls
uz grīdas birst viss kas paliek no
manis pāri
kad atveru durvis
raugoties acīs kas smaida
aizdevumu gaidot ne vakaram šim
bet naktīm vēl visām uz priekšu
smaids nebaidies/nebaidos
nāc/nākt iekšā

SANDRA CĪRULE

***
Visa sāls ir nevis tajā,
par ko runājam,
bet tajā, par ko klusējam.
Melnas pauzes kā atvari griežas,
domu un vārdu straumes
sacērtas pretstraumju virpuļos.
Un tad nāk viena sieksta pēc otras,
Kurām vairs netiekam pāri ne peldus,
ne brišus, ne kaili, ne apģērbti...
Es tevī esmu atsitusies. Man sāp.
Kā bērnībā uz brūces ceļmallapu lieku
Un murminu pie sevis:
no rītiem, vakariem
melns krauklis skrien un aizskrien,
atnes, aiznes
sāpes, prieku, cerību.
Un es vairs nesaprotu,
drūzmā apjukusi:
vai man kas palicis no tā –
būt vai nebūt, rīt vai parīt,
pārī, nepārī...

GUNTRA VILKA

Prieks
Viļņu muguras baltas, un...
vējš – mīlošs un liegs.
Manu ūdens smaragdos
ietērpto ķermeni skūpsta – prieks.
Arī vējam manu mīlošo lūpu
pieskāriens tiek.
Ūdens bezsvara telpā aizraujas elpa.
Smagais vieglums aizmirsties liek.

Miers
Kaija, uz viļņa muguras aijāta,
šūpojas,
Ļaujas, lai ūdens to nes...
Kāda paļaušanās, ...uzticēšanās,
Kāds miers, kāda iemīlēšanās...
Es... zilganzaļajā jūras klajumā lūkojos –
Alkstu mieru kā putns
jūras drošajās šūpolēs.

***
Peļķēs ielaistās laternu atspīdums,
Es tam pretim steidzu sev patikt.
Un nemaz – ne mazdrusciņ es nebīstos
Tādu sevi kā šovakar satikt...
Nirstot glāsmainā ielu mirdzumā,
Esmu draudzene siltajai naktij.
Lapu čaukstoņa rūgta un samtaina
Dejo vēja satrauktos čukstos.
Un tas mierina, žēlo, bet nevaicā,
Ko es – pārdrošā – gribētu lūgties...

RUTA KEIŠA

***
Bāls mēness kā krīts,
Klejot sāk koku ēnas.
Es arī starp ēnām iejūtos
Un kustos pa dārzu lēnām.
Dzirdu, kā sienāži čirkst,
Un grieze vasaru dala,
tad aiztek pa pļavu viena,
neviens to pat nepamana.

***
Augusts ielien
vasaras azotē
un sildās, un sildās.
Rīta dzestrā krūze
Ar miglu un rasu pildās.

Izdzers diena to sausu,
bet slāps un kā vēl slāps!

Kāds, tevis gaidīts,
Atnāks līdz slieksnim,
Bet – nepārkāps.

***
Diena tik īsa.
Brūces tik lēni dzīst.
Plandos te rudens vējā
un ceru,
neviens mani nepazīs.

Bet aizgūtnēm
upe smejas,
un pārpilna ābele
slīkst.
Pelēka loga rūtīs
gaišas miķeļa asaras
līst.

***
Rudens zibens, iespēris bērzos,
Nolien pamalē tumšā.
Ziema, viltīgā kaķene,
Glaužas tuvāk un tuvāk.

Tup aizvējā vasaras guvums,
Kur grasis pie graša krāts.
Vienvienīgo sauju tāpat
Vēji sijās un izputinās.

Bet pārskaiti, pārskaiti gan,
Arī to, kas nenoskārsts.
Tavs rēķins ir īss.
Bez atlaidēm.
Un pagaidām –
nesamaksāts...

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas