Parastā latvieša stāsts

2018. gada 11. septembris 00:00

358

Valsti, tās vēsturi veido cilvēki, viņu dzīves un atmiņas. Piedāvājam lasītājiem baušķenieka Jāņa Klabja iesūtīto vēstījumu par dzīves un darba mirkļiem viņa laikmeta griežos. Pieļaujam, ka līdzīgu stāstu, ko atcerēties, varētu būt daudziem mūsu novadu iedzīvotājiem.

Mātes priekšā noliecu galvu
Rīgu pirmo reizi ieraudzīju sešos gados. Bijām izkāpuši no Maskavas vilciena [atgriežoties no izsūtījuma Sibīrijā – redakcijas piezīme]. Ārā vēl krēsla. Gājām pa Suvorova ielu. Viss vienos akmeņos, jutos kā saspiests. Iela galīgi tukša. Māte mani atstāja vienu, viņai savi pārdzīvojumi. Centos viņu nepazaudēt.

Mūsu radi dzīvoja toreizējā Engelsa ielā. Tur redzēju savu vecotēvu un vecomāti. Prieku neviens neizrādīja. Vēlāk tikai sapratu, ka bijām ieradušies nelaikā. Māte visu risku uzņēmās uz sevi. Ļoti dusmīga bija tante Rita: «Tu ar savu krieviņu gribi mūs apkaunot, brauc ātrāk projām!»

Ēdu garšīgus cepumus, dzēru saldu tēju. Dienā ar vecotēvu zāģējām malku. Nedēļa pagāja nemanot. Māte mani rādīja visiem saviem paziņām un radiem, tas man prieku nedarīja. Labi, ka aizbraucām uz mātes pirmo darbavietu. Tā bija
64 kilometrus no Rīgas, Skultē.

Iestājos pirmajā klasē, sasniedzis stabilu septiņu gadu vecumu. Vajadzēja labāk runāt latviešu valodā, jo jau nepilnu gadu dzīvoju Latvijā, bet Sibīrijā pavadītie seši gadi iespaidu atstāja uz visu mūžu. Krievijas plašumi, mežonīgā daba, ļaužu mīļā attieksme pret bērniem bija – «latiš, kudā ļeķiš?» (‘latvieti, kurp lido’). Tur pat tāda doma nevarēja iespraukties galvā, ka neesi krievs. Karu uzvarēja «naši» (‘mūsējie’), gaviles neaprakstāmas.

Lasīt mācēju abās valodās, to man stabili iemācīja māte. Viņas priekšā noliecu galvu. Rīgā uz viņas kapiņa stāv neliels piemineklis, kuru pasūtījām visa ģimenīte.

Beidzu 3. klasi. Atmiņā palicis skolotājs Cīrulis. Draudzējos ar krievu zēnu. Viņa tēvs bija «partorgs» (‘partijas organizators’). Viņš mūs paglāba no atkārtotas izsūtīšanas, blakus nebija nodevēju un skauģu.

Vasaras nogalē mūs pārcēla uz Skultes 1. skolu, kur mātei bija jāmāca krievu valoda, kas visā valstī bija obligāta. Man bija viegli. Ar mācībām gan neaizrāvos, vairāk laika veltīju sportam. Tas man padevās. Blakus skolai bija stadions un baznīca. Skolotājs bieži rīkoja sacensības visiem vecumiem kopā.

Pioniera gadi un «Arteks»
Iestājos pionieros, mani ielika par posmvedi. Klasesbiedre Anita kļuva par vienības priekšsēdētāju. Viņa bija apaļa piecniece, priekšzīmīga pioniere visiem, dziedāja, dejoja, spēlēja teātri, lasīja dzejoļus. Nu jau sāku par daudz salielīt. Prasts skuķis, un tikai.
Jūlijā Saulkrastos notika pirmais LPSR pionieru salidojums. Mūsu skola visos pasākumos guva panākumus. Es, kā jau vīrišķim pienākas, sportoju: skrēju, lēcu tālumā. Tautas bumbā izcīnījām balvu. Es skaitījos labākais, lai mani izsistu no laukuma, vajadzēja veiksmi, jo paķēru katru bumbu un metu nekļūdīgi. Lielos, bet tā bija.

Par panākumiem salidojumā mūsu pionieru vienībai piešķīra ceļazīmi uz «Arteku» [bijušajā Padomju Savienībā populāra un prestiža pionieru nometne Krimas pussalā – redakcijas piezīme]. Tur vajadzēja braukt gada beigās. Es pat nesapņoju tur nokļūt. Labākā bija Anita, teicamniece, vadītāja, skolas mīlule, ļoti skaista – mati spīd, bizes garas. Varēja pat iemīlēties, taču tam man vēl nebija laiks. Anitas tēvs strikti noteica – mana meita nekur nebrauks, paliks mājās. Pionieru vadītāja ieteica mani, mamma nepretojās. No Latvijas bijām 15 pionieru. Braucām glaunos vagonos, kā jau «izredzētie», laimīgās dzīves cēlāji. Mūs sauca par Staļina bērniem. Bijām 30 zēnu no malu malām, es viens latvietis. Braucām uz Jaltu. Man Krimā palika 12 gadu.

Izglītības meklējumos
Ierados mājās iespaidiem bagāts, sagatavoju lielu atskaiti, taču neviens nelikās ne zinis. Pūtu mierīgi savu tauri, jo biju taurētāju činā.

Rudenī pārcēlāmies uz Olaini. Mātei darbs 2. pamatskolā mācīt latviešu valodu. Es katru dienu soļoju trīs kilometrus uz 1. pamatskolu, gāju 6. klasē. Vēlāk mums iedeva dzīvokli blakus 1. skolai, māte kļuva manas klases audzinātāja. Piecniekus krievu valodā vairs neredzēju. Māte atteica – tā vajagot. Septīto klasi beidzu vidēji. Liecība kabatā, visas durvis vaļā, ej un mācies tālāk. Māte izvēlējās Jelgavas pedagoģisko skolu. Izkritu pirmajā eksāmenā, priecīgs atpakaļ uz mājām.

Māte par manu neveiksmi nebija pārsteigta. Viņai prātā bija skola Rīgā, Anrī Barbisa 11. vidusskola. Tur par direktori strādāja mātes laba paziņa, draudzene Jankovska. Viņa mums pasniedza matemātiku. Biju gatavojies kārtīgi mācīties no pirmajām dienām. Klases audzinātājs, par brīnumu vīrietis, Rauhvāgers. Viņš svinīgi paziņoja, ka ir jauna kārtība – visi uz kolhozu Saldus rajonā. Talkā jāpalīdz novākt ražu. Kolhozā trūkst cilvēku, tādēļ tur pavadīsim veselu mēnesi. Mani darbs nebaidīja, biju radis strādāt visus lauku darbus. Dzīvojām saimnieka mājā, tā bija tukša. Visi jutāmies labi. Klase liela – deviņi zēni, trīsdesmit meitenes. Strādājām augļu dārzos.

Pēc mēneša sākās mācības. Pirmo ceturksni mācīja pat piecas valodas, to vidū arī latīņu. Lielie prieki bija, kad uzzinājām, ka eksāmeni atcelti līdz 11. klasei. Tā vēl tālu, par to pat nedomāju. Sāku meklēt, kur iet sportot. Vai tad Rīgā bez sporta? Atradu Pionieru pilī basketbola grupu. Par brīnumu, mani uzņēma. Treneris divus metrus garš – Kalherts. Visi zēni slaidi, es tāds nepadevies, maza auguma. Uz treniņiem ierados pusstundu agrāk, vēl apkopēja uzkopa zāli, es mētāju bumbu. Brīnums, bet pustālie padevās labi. Pamazām sāku slaidos zēnus apspēlēt gan ātrumā, gan precizitātē. Viņi, glaunos sporta tērpos, diezgan lecīgi. Bija saņēmuši sūtījumus no ASV un Kanādas. Glaunas kedas, spilgti krekli – nu īsti klauni. Man viss vienkāršs, bet gādāts par savu naudu, ko varēju izlūgties no māmulītes vai Lielās tantes. Viņa bija devīgāka, jo dzīvoja viena. Izturēju pusgadu. Pēkšņi uznāca ziema. Sākās slidošana, hokejs un slēpošana. Visur biju klasē labākais, to varu lielīgi paziņot, jo lauku skolās piedalījos visos rajona mačos.

Pāri visam – sports
Rakstu vairāk par sportu, tas man ļoti mīļš. Klasē pirmajā gadā tiku ievēlēts par vecāko, lai gan tam amatam nederēju – biju par mīkstu. Ievēlēja pat skolas komjaunatnes komitejā. Skaitījos, bet darboties nebija laika, jo visu brīvo laiku sportoju. Piedalījos Rīgas jauno talantu sacensībās ātrslidošanā. Hokejs, lūk, sporta veids, kas pievilka visus rīdziniekus! Notika sacensības, Daugavas slidotava pārpildīta. Salam nebija nozīmes, viss kūpēja no ļaužu elpas. Vēl tagad – sarauj – ir un paliek sarauj! Skolā bija uzliets laukums, tur sitāmies līdz vēlai naktij. Biju iegādājies parastās hokeja slidas – «kanādietēm» naudiņas par maz. Taču bija labi.

Fizkultūras skolotājs, slavens slalomists, Andis Korde atbalstīja visus sporta veidus. Vecākais pasniedzējs Tīlmanis – tikai vingrošanu un basīti. Starp klasēm notika sacensības, te pārāki bija «a» klases puikas, Latvijas izlases kandidāti. Viņi trenējās «Dinamo». Zaudējām, bet neskumām, galvenais – iztrakoties. Sākās Kārlīša (Kaķīša) Strēļa laiki.

Komunisma cēlāji
Cik varēju, piedalījos sabiedriskajā dzīvē, biju ievēlēts par pirmās Rīgas komjaunatnes organizācijas konferences delegātu. Bija tas gods jauno, 1956. gadu sagaidīt Ministru padomē. Dzērām «šampi» ar pašu Kalnbērziņu. Demokrātija! Ņikita Hruščovs bija aktīvs komunisma cēlājs, viņa priekšā trīcēja visa Amerika. Mums vajadzēja ar to lepoties. Bijām jaunie komunisma cēlāji.

Par klases vecāko biju vienu gadu, tika ievēlēta meitene, kurai liecībā vieni piecnieki. Tas iespaidīgi. Mūsu klases audzinātājs bija aktīvs tūrists. Katru gadu vasaras brīvdienās braucām ar riteņiem pa skaistākām Vidzemes ārēm. Lieliskā Sigulda, lauku ceļi, putekļu nekādu, jo smagās mašīnas vēl brauca maz. Bija 50. gadu vidus. Manu riteni sauca par «šujmašīnu» – ar mazu lielo pārnesumu. Tas bija Ulmaņa laikā pirkts. Man patika, kalnos es valdīju, citi stūma, jo spēciņa par maz.

Teniss uz mūžu
Devītajā klasē sāku trenēties volejbolā VEF-ā pie trenera Vilciņa (vēlāk strādājām kopā 5. bērnu un jaunatnes sporta skolā). Stingrs. Kad saslimu, izmeta mani no grupas. Tādi mīkstmieši viņam nederēja. Draugs ieteica apmeklēt Saules dārzu. Tur dauzīja pingpongu. Bija dežurantam jāiemaksā 5 kapeikas, tad dabūju raketīti un bumbiņu. Iepatikās. Savās mājās Engelsa ielā ar skolas zēniem spēlējām uz skrodera galda. To labi varēja novietot lielajā istabā. Iemanījos labi atsist bumbiņu. Bumboju ātri, pārējie netika līdzi. Sāka lielīt, ka man padodas šī spēlīte.

Latvijā galda teniss kļuva par modes lietu. Kad mācījos 10. klasē, no «TTT» atnesām galdu. Visu brīvo laiku, reizēm pat stundās, pavadīju trenējoties. Skolā biju labākais. Biju vecs – 17 gadu, bet to neievēroja. Skolotājs sarīkoja Rīgas jaunatnes čempionātu. Zaudēju Ailim – gara auguma puisim. Viņam «atriebos» pēc 25 gadiem, kad uzspēlējām «uz aliņiem». Tas tā – joku pēc. Sāku nodarboties nopietni. Trenera nebija. Vecuma dēļ nekur neņēma, neskumu, biju pats gudrs. Noskatījos meistaru spēles. Rīgā rīkoja Vissavienības turnīrus. Latvijā sabrauca no Erevānas, Kijevas, Viļņas, Maskavas. Spēlēja sporta meistari. Parādījās supertalanti – Kalniņš, Dzintra Lukina. Viņus ātri iedalīja PSRS izlasē. Tas bija vareni! Mazais teniss man kļuva mīļš uz mūžu.

11. klasi beidzu vidēji, jo biju nodomājis nopietni veltīt laiku treniņiem. Nedaudz izjauca brauciens uz «ceļinu» – jaunapgūtajām zemēm Kazahstānā, par ko pastāstīšu citreiz.
1958. gada rudenī iestājos 3. tehniskajā skolā, jo vajadzēja gudrus strādniekus. Tie bijām mēs, tehnisko skolu audzēkņi. Jau 1960. gada pavasarī to beidzu ar otro kategoriju, labie skolēni ieguva trešo. Mācīties sāku tikai tādēļ, ka ma-zajā sporta zālītē stāvēja divi tenisa galdi. Šo spēli atbalstīja fizkultūras skolotājs Harijs Upens. Bija pieņemts treneris, kurš izveidoja grupu. Mēs cītīgi trenējāmies,
jo bijām viena vecuma – no 17 līdz 18 gadu – jaunekļi.

UZZIŅAI

1941. gada 14. jūnijā no Aizputes apriņķa Kalvenes pagasta Kalvenes skolas izsūtīti Alberts Klabis, Kalvenes pamatskolas pārzinis, aizsargu rotas komandieris, sieva Lūcija, dēls Jānis (dzim. 1940. gadā). Sieva un dēls nometināti Krasnojarskas novada Manas rajonā. Atbrīvoti 1946. gada jūlijā. Alberts Klabis miris Kirovas apgabala Vjatlagā 1942. gada decembrī.

Jānis Klabis darba mūža daļu aizvadījis Bauskā, pazīstams sporta entuziasts. 2015. gadā novada sporta sarīkojumā sumināts kā sporta laureāts-jubilārs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Parastā latvieša stāsts

Kategorijas