Dabas riti un darbs saskaņā ar tiem

2018. gada 28. augusts 00:00

544

Jau 20. gadsimta sākumā tālredzīgākie zinātnieki brīdināja par draudiem, ko cilvēcei radīs lauksaimniecības lielražošana un ķimizācija. Viens no ievērojamākajiem bija angļu zinātnieks Alberts Hovards (1873–1947). Viņa pētījumu par sakarību starp augsnes kvalitāti un cilvēka veselību publicēja 1947. gadā. Grāmatas ievadā autors jautā: «Vai cilvēce spēs sakārtot savas lietas tā, lai tās galvenais īpašums, proti, augsnes auglīgums, saglabātos? No atbildes uz šo jautājumu ir atkarīga civilizācijas nākotne.» Zinātnieku secinājumi jau tolaik bija skarbi. Cilvēcei nav citas izvēles, kā atkal iemācīties ievērot visas dabas un pasaules kopsakarības vai arī ļaut gan dabai, gan cilvēka dzīvībai iznīkt.

Kādā attīstības vai, gluži otrādi, degradācijas pakāpē mēs esam šodien, un par ko liecina dažādo slimību izplatība cilvēku un dzīvnieku vidū? Bioloģiskās lauksaimniecības atdzimšana dod cerību, ka vēl daudz iespējams glābt, bet galvenais – varam glābt paši sevi.

Lai uzzinātu, kā ar šo «misiju» veicas bioloģisko saimniecību zemniekiem, «Bauskas Dzīve» devās uz Vecumnieku novada Kurmeni.

Līdumā ar jaunības sparu
Andrim un Signei Betakiem Kurmenes pagastā ir piemājas saimniecība «Eglītes», ko iegādājušies, Andra mammas Zaigas Betakas mudināti. Vietu nācies iekopt ar senču paņēmieniem – līduma līšanu, koku un sakņu dedzināšanu, metru pa metram mežainai, krūmainai vietai atkarojot zemi. Sabrukušu būceni pārbūvējuši par glītu māju. Uzcelta arī kūts un piena dzesētava. Viss paveikts aptuveni piecos gados. Pienu saimnieki pārdod kooperatīvam «Pienupīte».

«Pagaidām mums ir sešas slaucamas govis, tīršķirnes ‘Holšteinas melnraibās’. Jaunā grūsnā telīte ir īsta ‘Latvijas brūnā’; plānojam palielināt to skaitu, bet jādomā par pietiekamām ganībām un barību. Pagaidām zemes ir tik, cik ir. Vidēji izslaucam līdz astoņiem tūkstošiem kilogramu no govs gadā,» stāsta Signe.

«Eglītēs» izskatās kā oāzē... Zaļa, lekna zāle govīm līdz ceļiem, tas ir liels kontrasts iepretim redzētajam citās Kurmenes zemnieku ganībās. Andris atzīst: «Jā, šogad viss ļoti labi, te jau tikpat kā purvs, zema vieta. Lietainās vasarās mitruma par daudz un sienu grūtāk sažāvēt.»

Kad uzzinām, ka augumā trauslā Signe pārzina visu traktortehniku un prot ar to veikt nepieciešamos darbus, esam patiesi pārsteigti. Signe ir pārtikas tehnoloģe, viņa atzīstas: «Esmu dzimusi un augusi Vallē. Sākumā nemaz tik dedzīga lauksaimniece nebiju. Mācījos un strādāju Rīgā dažādos uzņēmumos, bet, kad sastapu Andri, turpmākais ceļš bija izlemts.»
Zaiga Betaka, bijusī rīdziniece, 90. gadu lauksaimniecības politikas iedvesmota, devās uz laukiem, lai savus bērnus audzinātu veselīgā vidē un lietotu uzturā pašu audzētu pārtiku. «Esmu gandarīta, ka Dace un Andris ir palikuši laukos un redz iespējas, kā veidot šeit savu dzīvi un attīstīt bioloģisko saimniecību,» stāsta Zaiga, «rūgtums gan pārņem par alkatīgajiem uzpircējiem un viņu nekaunīgo attieksmi pret zemniekiem. Liekēžu mums joprojām netrūkst.»

Daces Betakas un viņas vīra Oskara saimniecībā ir 50 ‘Latvijas tumšgalvainās’ aitas, ap divdesmit bišu saimju un deviņi gaļas liellopi. Īpašu jautrību un omulību sētā rada seši mazi... nē, ne bundzinieki, bet čivauvas šķirnes suņuki.

Ģimene – zemnieku sētas pamats
Edgars Drezovs ir bioloģiskās saimniekošanas darba turpinātājs Kurmenes pagasta zemnieku saimniecībā «Gaiļi». Nesen pārņēmis to no savas mātes Svetlanas Drezovas. Pēctecība ir loģiska.

Jau studējot uzņēmējdarbību Latvijas Universitātē (LU), Edgars izstrādājis bakalaura darbu «Attīstības stratēģija zemnieku saimniecībā «Gaiļi»», kura mērķis bijis analizēt liellopu gaļas ražošanas nozares attīstības tendences Latvijā un bioloģiskās saimniecības darbības iespējas šajā nozarē. Students secinājis, ka veiksmīgai attīstībai jāveic ieguldījumi zemes platību paplašināšanā, esošo ēku un aprīkojuma atjaunošanā, lietojot pašu saimniecības līdzekļus; pakāpeniski jāatjauno arī nolietotā tehnika. 2017. gada decembrī izdevies sagatavot un iesniegt projektu tehnikas iegādei, kas arī apstiprināts.

Par lēmumu palikt laukos Edgars saka: «Neesmu pilsētnieks, Rīga nepatika. Šeit ir manas mājas, kur esmu dzimis un uzaudzis, te arī vislabāk jūtos. Mana draudzene ir tepat no Bārbeles pagasta, pašlaik gan strādā Rīgā, bet arī viņai, tāpat kā man, lauki ir tuvāki. Cenšamies visu sakārtot tā, lai varam pastāvīgi dzīvot laukos. Joprojām turpinu mācīties. Latvijas Lauku konsultāciju centrā tālmācībā apguvu bioloģiskās lauksaimniecības pamatus, bet tagad mācos lauku īpašuma apsaimniekošanu Saulainē.» (Kandavas lauksaimniecības tehnikuma Saulaines teritoriālajā struktūrvienībā – R. K.).

Drezovu ģimene apsaimnieko ap simts hektāriem zemes un skaitā tikpat lielu ganāmpulku. Galvenā nodarbošanās ir ‘Šarolē’ šķirnes gaļas liellopu audzēšana. Sākumā bijušas tikai piecas tīršķirnes gotiņas, saimniecība izveidota 2004. gadā.

Edgars uzsver: «Bioloģiskajā saimniekošanā mēs lopus nevaram ganīt, kur pagadās, bet paplašināties atbilstoši nosacījumiem grūti, jo brīvas zemes nav. Apkārtnē gan ir vairāki «svētdienas zemnieki», kas paši neapstrādā zemi, bet īpašums viņiem ir. Cilvēkiem, šķiet, nav īstas izpratnes par to, ka platībmaksājumi ir atbalsts zemes apkopšanai, vismaz appļaušanai, nevis nauda «vienkārši tāpat». Atšķiras arī noteikumi medikamentu lietošanā lopu ārstēšanā, viss ļoti precīzi jāsaskaņo ar veterinārārstu un jāizpilda. Ja ir kādi liegumi, tie jāievēro divas trīs reizes ilgāk nekā parastā ganāmpulkā.» Svetlana piebilst: «Īpaši uzmanīgiem jābūt, iegādājoties kaut ko no dažādiem izplatītājiem, proti, jāseko, vai etiķetē ir nodrukāta atsauce uz attiecīgo ES regulu, ka produktu atļauts lietot bioloģiskajās saimniecībās.»

Valsts politiku pret gaļas liellopu audzētājiem daudzi zemnieki vērtē kā nekorektu, atbalstu noņēmuši ar pamatojumu, ka nozarē vērojama pietiekama izaugsme un naudu var novirzīt citur. Tie zemnieki, kas pārorientējās no piena govīm uz gaļas liellopiem, protams, ir vīlušies par šādu iznākumu. Saimniecība «Gaiļi» lopus piegādā tuvējam Mazzalves izsoļu namam, no kurienes tie aizceļo uz ārzemēm. Jaunlopus atdod jau sešus septiņus mēnešus vecus. Ganāmpulka zīdītājgovis saimnieku aprūpē ir ilgāk, daža pat desmit gadu.

Apmierināti ar «nošķirtību»
Aigars un Vita Spoģi piemājas saimniecībā «Unguri» saimnieko kopš 90. gadu sākuma. Aprūpētas piena gotiņas, bet nu pirmo gadu darbojas ar vairāk nekā 40 zīdītājgovīm. Aigars spriež: «Simt hektāri zemes nav pārāk daudz, lai ganāmpulku paplašinātu, bet tuvumā brīvas zemes nav... Manā ganāmpulkā ir tīršķirnes gaļas liellopi, ir sakārtota ciltsgrāmata.»

Kurmenē saimniecības izvietojušās blīvi, tāpēc «Mežapurviņos», kas atrodas patālāk no centra, Uldis Daube ir apmierināts ar «nošķirtību» un 260 hektāriem zemes. Uldis stāsta: «Lielākā daļa ir meži, pastāvīgākie ienākumi ir no mežsaimniecības, te mana mežsaimnieka profesija lieti noder. Tuvumā arī daudz pļavu, ievākto sienu pārdodam turku īpašumam, gaļas liellopu vajadzībām. Iecavas upītes pakrastes pļavās mitrums turas. Mums ir lopi, divas govis pašpatēriņam, bet svētdienās Taurkalnes tirgū pārdodam dārzā izaudzēto. Čakli palīgi ir meita un znots. Veco liepu paēnā ziedu laikā no kaimiņu novada atved bišu stropus, un medus vācējas sarūpē vistīrāko medu.»

Kurmenē ir skopa augsne, tāpēc te izdevīgāk nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību nekā konvencionālo, kas paģēr lielu ražu un augstus izslaukumus. Bet varbūt tieši šādi zemnieki ar savu pieticību, darba tikumu, dabas izpratni un mīlestību spēs atjaunot to harmonisko latviešu zemnieku sētu, par kādu varam lasīt Edvarta Virzas «Straumēnos».

Mūspuses četros novados sertificētas saimniecības
Ieva Litiņa, augkopības un ekonomikas konsultante Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas konsultāciju birojā, informē: «Bioloģisko saimniecību izveidē un attīstībā ļoti nozīmīga loma ir valsts atbalstam. Īpaši, ja ar to nodarbojas tādos novados, kur augsne trūcīgāka. Pārtikas un veterinārā dienesta apkopotā statistika rāda, ka bioloģiskajā lauksaimniecībā sertificētas saimniecības, tai skaitā pārejas periodā esošas, mūsu novados ir: Bauskas novadā – 16; Iecavas – sešas; Rundāles – divas; Vecumnieku – 53; kopā –
77 saimniecības. Bet Vecumnieku novadā visvairāk šādu saimniecību – 18 – ir Kurmenes pagastā; Vecumnieku un Skaistkalnes pagastā – pa 11 katrā, pārējos – mazāk.»

Ar vidi saudzējošām metodēm
Dzidra Kreišmane, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Lauksaimniecības fakultātes asociētā profesore, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes locekle:
– Bioloģiskā lauksaimniecība ir daudznozaru saimniekošanas metode, kuras pamatbūtība ir augsnes un augu potenciāla izmantošana produkcijas ieguvei, strādājot ar vidi saudzējošām metodēm un saglabājot bioloģisko daudzveidību, ievērojot dabas likumsakarības un tam pievienojot savas zināšanas un pētījumus Latvijā un citās valstīs iegūtās atziņas. Lai arī bioloģiskās lauksaimniecības aizsākumi un pamati meklējami tālā pagātnē, mūsdienās tā ir inovatīva joma, kam pētnieki un izejvielu ražotāji pievērš lielu uzmanību. Izmantojot zinātnieku piedāvātos agrotehnisko pasākumu risinājumus, augu aizsardzības un augsnes ielabošanas līdzekļus, īpaši mikrobioloģiskos, ir iespējams sekmīgi saimniekot un novērst to ietekmi uz vidi, kādu rada intensīvā saimniekošana, un nodrošināt tādus produktus, kādus vēlas tirgū atrast pircēji. Bioloģiskā saimniekošana ir ilgtspējīga produkcijas ražošanas metode.

Viena no pirmajām un svarīgākajām lietām bioloģiskajā saimniecībā ir augsnes auglības uzturēšana un palielināšana. Augsne ir pamatlīdzeklis, ko raksturo mikrobioloģiskā aktivitāte un augu barības elementu nodrošinājums. Organiskais mēslojums, zaļmēslojums, augu maiņa, augsnes sastāvam un kultūraugu prasībām atbilstīgi agrotehniskie pasākumi ir svarīgākais augsnes auglības nodrošināšanai. Bioloģiskā saimniecība nevar attīstīties bez āboliņa un citiem tauriņziežiem augsekā. Nezāles nedrīkst ierobežot ar herbicīdiem, bet gan ar agrotehniskiem paņēmieniem. Rūpes par augsni un augiem prasa gan zināšanas un izpratni, gan atbilstīgus līdzekļus, gan darbā uzkrātu praktisku pieredzi.

Ļoti svarīgs faktors ir ģimene laukos un tradīciju saglabāšana. Stipras Latvijas pamatu pamats ir ģimenes saimniecības laukos, par to liecina daudzi labi piemēri. «Latvijas lauku viensētu tradīcija, kas joprojām ir labi saglabājusies, būtībā ir labs pamats ģimenes saimniekošanai gan bioloģiskajā, gan biodinamiskajā lauksaimniecībā. Ļoti svarīga ir dabas procesu un vērtību izpratne un izglītība.

Lai sāktu bioloģiskās produkcijas ražošanu, jāapgūst 160 stundu profesionālās pilnveides kurss. LLU Mūžizglītības centrā ir pieejamas atbilstīgas mācību programmas, kuras jau apguvuši vairāki simti klausītāju. Lauksaimniecības fakultātes studiju programmas sniedz augstākā līmeņa pamatzināšanas bioloģiskajā lauksaimniecībā. Vispirms vajadzīgas zināšanas par dabu, tādēļ agronomiem jāmācās botānika un zooloģija, augu fizioloģija un mikrobioloģija, protams, speciāls kurss augsnes zinātnē. Bioloģisko lauksaimniecību studentiem ir iespēja apgūt izvēles kursa veidā. Jāatzīst, ka Latvijā bioloģisko lauksaimniecību uzlūkojam diezgan šauri. Mums galvenā prasība, ko izvirza Zemkopības ministrija, ir dot patērētājiem produkciju, Zviedrijā to uzskata par kompleksu vides jautājumu, kas prasa plašāku skatījumu, tur to arī sauc par ekoloģisko lauksaimniecību. Par vidi kopumā pie mums neviens īsti neatbild.
Kopīgās lauksaimniecības politikas kontekstā pozitīvas pārmaiņas būs arī bioloģiskajā lauksaimniecībā. Ir skaidrs, ka atbalsts šādi saimniekojošajiem būs arī pēc 2020. gada. Tam par pamatu ir sabiedrības vajadzību un interešu pētījumi, kas liecina par nepieciešamību pēc dabiskiem un autentiskiem produktiem. Īpaši par tiem interesējas jaunās ģimenes veselības nodrošināšanai ilgtermiņā.

Bioloģisko produktu īpatsvars kopējā Latvijā saražotajā lauksaimniecības produkcijā, %
20180827-1853-biologiskalauksaimnieciba.

Avots: CSP, LDC.

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dabas riti un darbs saskaņā ar tiem

Kategorijas