Zemgaļu cīņu, sadzīves un kultūras gadsimtu liecības Mežotnes pilskalna dzīlēs

Agnija Lesničenoka, Bauskas muzeja speciāliste

2018. gada 28. augusts 00:00

425

Zemgaļu cīņu, sadzīves un kultūras gadsimtu liecības Mežotnes pilskalna dzīlēs

Mežotnes pilskalns Lielupes krastā ir viens no ievērojamākajiem cīņu un varonības lieciniekiem zemgaļu vairāku desmitu gadu ilgajās cīņās par savu brīvību no vācu jūga. Pēc Livonijas hroniku datiem līdz 13. gs. otrajai pusei Mežotnes pilskalnā atradās Upmales zemes seno zemgaļu pils.

Vēstures personība
Mežotnes pilskalnu pirmo reizi plašāk 1892. gadā aprakstījis viens no latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības un
arheoloģijas aizsācējiem Latvijā vācbaltietis Augusts Bīlenšteins (1826–1907).

Pirmie nozīmīgie arheoloģiskie izrakumi sākti 1938. gada jūlijā Valdemāra Ģintera vadībā. Atrokot un izpētot pilskalnu, V. Ģinters atklājis gadu simteņus apslēptas zemgaļu dzīves un kultūras liecības, kas ienesa jaunus, vērtīgus atzinumus senlatviešu vēsturē. V. Ģinters (1899 – 1979) uzskatāms par vienu no interesantākajām divdesmitā gadsimta personībām Latvijas arheoloģijas zinātnē un sabiedriskajā dzīvē. Bijis Latvijas Valsts vēsturiskā muzeja (mūsdienās – Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) direktors, Mākslas akadēmijas docents un Latvijas Universitātes privātdocents. Par nopelniem zinātnē apbalvots ar Zviedrijas Vāsas ordeni, Igaunijas Ērgļa krustu, Lietuvas Ģedimina ordeni, Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni.

Dramatisks tēlojums
Mežotnes pilskalns pirmo reizi rakstītajos avotos minēts 1219. gadā Indriķa hronikā, kur sīki aprakstītas cīņas par Mežotnes pili. Šie apraksti ir vieni no visspilgtākajiem un dramatiskākajiem mūsu senču neatkarības cīņu tēlojumiem. Pēc Indriķa nostāsta, minētajā gadā mežotnieki, iespējams, nesenā leišu iebrukuma un arī bīskapa Alberta solījumu ietekmēti, Rīgā risināja sarunas ar bīskapu it kā palīdzības dēļ pret leišu sirojumiem. Tādas palīdzības sniegšanai bīskaps par priekšnoteikumu pieprasīja mežotnieku kristīšanu. Viņi solīja kristīties tikai gadījumā, ja bīskaps sūta savus vīrus uz Mežotni, kas tos aizsargātu no leišu un citu zemgaļu mežonības. Bīskaps piekrita un ar karavīriem mierīgi apmetās pie Mežotnes pils un sāka kristīt visa novada zemgaļus. Pēc hronista ziņām, tikuši kristīti ap 300 vīru, nav uzskaitītas sievietes un bērni.

Šiem vācu nodomiem ar ieročiem stājās ceļā Tērvetes kungs Viestards, kas bijis arī visas Zemgales lielskungs. Tiklīdz ziņas par notikumiem Mežotnē nonāca Tērvetē, Viestards savāca karaspēku un devās uz Mežotni. Neievērojot noslēgto miera līgumu, viņš sāka cīņas ar vāciešiem Mežotnes pilī. Tiklīdz vācu garnizons bija spiests atstāt Mežotnes pili, mežotnieki steigšus novērsās no kristīgās ticības, apvienojās ar nekristītajiem zemgaļiem un arī leišiem, pret kuriem tikko bija lūguši palīdzību.

1220. gadā vācieši devās atriebības uzbrukumā, un Mežotnes pils ieņemšanas tēlojums ir viens no pilnīgākajiem starp daudzajiem Indriķa cīņu aprakstiem. Cīņa ilga vairākas dienas, pils padevās, tika izlaupīta un nodedzināta. Nākamā Mežotnes pils izpostīšana minēta Atskaņu hronikā 1272. gadā, kad pēc Tērvetes krišanas ordeņa mestrs kā uz nākamo iekarojuma objektu devās uz Mežotni.

Pētnieku un laika trūkums
Abas hronikas ir kalpojušas par vienu no fundamentālākajiem pamatiem un vadlīnijām vēsturnieku un arheologu pētījumos, tostarp 1938. gada V. Ģintera vadītajos arheoloģiskajos izrakumos. Tie tika sākti 1938. gada jūlijā, un to gaita bija plaši pieejama gan vietējiem vēstures entuziastiem un interesentiem, gan vēstures jomas pārstāvjiem. Piemēram, jau 29. jūlijā vēstures skolotāju kursu dalībniekiem V. Ģintera vadībā bija iespēja doties izbraucienā no Rīgas uz Mežotni, kur viņi iepazinās ar arheoloģiskajiem izrakumiem. Tos ļoti atbalstīja un sekmēja Mežotnes lauksaimniecības vidusskola, kuras laipno viesmīlību ekspedīcijas dalībnieki izmantoja visu izrakumu laiku, kā arī Mežotnes vietējā sabiedrība, kas ar nepārtrauktu interesi sekoja līdzi izrakumu gaitai.

Sākot arheoloģiskos izrakumus, V. Ģintera pirmais mērķis bija Mežotnes pilskalna ziemeļu malas izpēte un pils ieejas vārtu novietojuma noskaidrošana. Otrais uzdevums bija Mežotnes pils galvenā vaļņa izrakumi, lai noskaidrotu vaļņa uzbūvi un vēsturi. Pavisam izrakumos tika atsegta 340 kvadrātmetru liela platība. Tika atklātas celtņu kontūras un pamati, celtņu sienu vietas, krāsns pamati, akmeņu un māla apmetuma gabali. Lielā skaitā atrastas viduslaiku stopu bultu smailes, viduslaiku trauku lauskas, ķēžu bruņu fragmenti, dažādi apkalumi un rotas. Vaļņa rakumā tika atsegtas vaļņa nocietinājuma aizsargkonstrukcijas – akmens rindas ar māla apmetumu, kā arī pārogļoti vai satrūdējuši koku klāsti. Pils ieejas vārtu vietā tika atraktas koku paliekas un atsegts akmens bruģis. Atsegtās aizsargkonstrukcijas liecināja par apmēram 11 metru augstām māla sienām, kuras balstījuši stateniski izvietoti baļķi.

Līdztekus darbiem pilskalnā sākti arī izrakumi Mežotnes kapulaukā. Bija paredzēts turpināt šos izrakumus un atsegt plašākus laukumus Mežotnes senpilsētas vietā, taču plašo darba programmu izdevās realizēt tikai daļēji. Izrakuma darbi pašā pilskalnā izvērtās neparedzēti plaši un sarežģīti, tāpēc darbinieku un laika trūkuma dēļ no pētījumiem kapulaukā un pilsētas vietā bija jāatsakās. Darbus koncentrēja vienā vietā, iepretim Vīna kalnam un apmēram 600 metru uz dienvidiem no pilskalna, pie Lielupes krasta. Izrakumu laikā pavisam atsegti 32 senkapi. Atsegtie Mežotnes zemgaļu kapulauka senkapi attiecināmi uz vēlo dzelzs laikmetu.

Vērtīgi secinājumi
Izrakumi pilskalna teritorijā tika pārtraukti 1938. gada rudenī, taču V. Ģinters paspēja nonākt pie nozīmīgiem secinājumiem. Atradumi liecina, ka Mežotnes pils vēsture sākas ar vidējo dzelzs laikmeta posmu un varbūt agrāk. V. Ģinters uzgāja visai iespaidīgus atklājumus – nekur līdz šim nebija konstatēti tik liela vēriena un apmēra nocietināšanas darbi. Lai organizētu un izpildītu tāda veida un apmēra zemes darbus kā minētās 11 metru augstās māla sienas celšanu kalnā, bija nepieciešamas zināšanas fortifikācijas mākslā un liels darbaspēks. Pēc vaļņa apmēriem sienai savesto materiālu kalnā nogādāti vairāki simti kubikmetru blīva māla. Dabā tik stāva gluda māla siena nevarēja ilgi turēties, tāpēc sienas ārpusi, kā to rādīja sienas virsmas struktūra un vietām sienā saskatāmās koku pēdas, savā laikā sedza statenisku baļķu siena.

Arī atrasto senlietu skaits iespaidīgs – senlietu kopskaits pārsniedzis pusotru tūkstoti. Vairākums senlietu piederēja 12. un 13. gadsimtam. Līdztekus pārsvarā esošajām raksturīgajām zemgaliskajām senlietām atradumos bija arī kuršu rotu formas, sevišķi saktas. Atradumos reprezentētas latgaļu un arī lībiešu rotu formas, sevišķi piekariņi. Keramika bija parasta vēlā dzelzs laikmeta, uz podnieka ripas darināta.

Reportiera redzējums
Kāds korespondents 1938. gada augustā viesojies pie V. Ģintera un dalījies Latvijas presē ar saviem iespaidiem izrakumu teritorijā.
«Ir saulainas dienas pievakare, kad ierodos Mežotnes Viesturkalnā – vietā, kur 13. gadu simtenī bija senlatviešu pils. Kāpju kalngalā gar kalna vakara pusi. Kājceliņš iet līkumoti, un, kad pussimts soļu esmu noskaitījis, uznāku pilskalna laukumā. Te vērojama neparasta aina. Citkārt, esošai lauku klētiņai līdzās saceltas glītas teltis un vasaras pārvietojamās mājiņas. Ap tām kustas jauni cilvēki, kas jautri sarunājas. Dzirdama arī mandolīnu mūzika. Mana vēlēšanās ir sastapt Dr. Ģintera kungu un lūgt viņu, lai mani iepazīstina ar pašreizējiem izrakumu darbiem pilskalnā. Sasveicinos ar vienu no šīs ekspedīcijas dalībniekiem un jautāju pēc Ģintera kunga, kas ir izrakumu darbu vadītājs. «Lūk, tepat Ģintera kungs ir, pie fotoaparāta!» paskaidro manis uzrunātais. Sasveicinos ar minēto, pēc kam laipnais direktors man stāsta un rāda par notiekošajiem arheoloģiskiem izrakumiem. Viņš sniedz man vēsturiskas ziņas, kas saistās ar Mežotnes un Vīna pilskalniem: «Mežotnes pilskalnu sargā no 3 pusēm stāvas malas, bet no vakariem – augsts valnis. Par pilskalna senumu liecina ap 3 metru biezais kultūras slānis, bet tā sākumu varēs datēt tikai pētījumu beigās. Pilskalna rakstītā vēsture sākas ar vācu apmešanos Mežotnē, kristīgās ticības ieviešanu un savas varas nostiprināšanu Zemgalē. Ap Mežotnes pilskalnu uzliesmoja cīņas un iesākās ap 80 gadu ilgais zemgaliešu brīvības cīņu laiks, kad viņi parādīja savu nesalaužamo brīvības gribu, cīņas sparu un varonību. Vīna kalna nozīme vēl nav noskaidrota, šķiet, ka tas kalpojis reliģiskā kulta vai tautas sapulču vajadzībām. Starp abiem minētiem pilskalniem uz Lielupes krasta bijusi senlatviešu pilsēta. Viņas nosaukums nav zināms, bet gan novads – Upmale.»

Izrakumus Mežotnes pilskalnā Ģintera kungs iesācis pilskalna ziemeļos. Atsegts plakuma pirmais slānis pie ieejas ar vārtu celtnes un kādas ēkas atliekām, kurā četrstūrains akmens krāvums – krāsns. Līdz šim jau atrasti pāri par 500 seno priekšmetu, ko varēs apskatīt izrakumu izstādē, kas notiks rudenī Rīgā. Sevišķi daudz atrastas vācu smagās stopu dzelzs bultas. Mazāk vietējās – vieglās senlatviešu.
Izskaidrojums te meklējams, ka vācu bultas tika šautas pilij, bet vietējās no pils. Atrasti arī daudz citu priekšmetu, ko katru atsevišķi uzskaitīt nav iespējams. Visas šās senlietas pieder 13. gadsimtenim. Beidzot Ģintera kungs pastāsta un parāda kādas sievietes rotas lietas, kas atrastas Mežotnes senpilsētas kapu atrakšanā. Tie atrodas Lielupes krastā, pretī pilskalnam, aiz pļavas. Vīriešu kapos redzami kaujas cirvji un daži gredzeni. Sievietes kapā bronzas lietas – kakla riņķis, kas salikts no 3 atsevišķiem riņķiem, krustveidīga rotadata ar važiņām, dzintara krellīte, piekariņš un 3 saktas, no kurām lielākā pārklāta ar sudrabu. Zēna kapā 3 aproces un mazs kaujas cirvītis, kas liecina, ka zemgaļu zēni jau agri vingrinājās kara mākslā. Klausoties cienījamā vēsturnieka Ģintera kunga runā un raugoties viduslaiku priekšmetos, acu priekšā paslīd garām aina pēc ainas no sensenās pagātnes. Viss tas liek sirdij nodrebēt un izskanēt kā dziesmai, kas gadu simteņus vairs neskan. Kad saule vēl tikko manāma koku galotnēs, atvados no Ģintera kunga, pateicos par laipnību un atstāju vēsturisko pilskalnu ar solījumu atgriezties.»

V. Ģinters izrakumus atsāka 1939. gada jūnijā un turpināja līdz 1940. gadam ieskaitot. Nākamie nozīmīgie izrakumi norisinājās drīz pēc kara – 1949. gadā arheoloģes Emīlijas Brīvkalnes (1909– 1984) vadībā. Šī izpēte pievērsa uzmanību tieši Mežotnes senpilsētai, nosakot senvietas platību ap 13 ha un iegūstot jaunus arheoloģiskos atradumus. Daļa priekšmetu glabājas arī Bauskas muzeja krājumā. Pilskalna tuvumā esošajos senkapos no 1969. līdz 1970. gadam arheologa Māra Atgāža (1935–2018) vadībā atsegti 90 apbedījumi, kā arī ostas vieta Lielupes krastā. Pēdējā arheoloģiskā izpēte norisinājās 2017. gada augustā vēsturnieka Artūra Tomsona vadībā. Izpētes mērķis bija rast papildu liecības par Mežotnes senpilsētā eksistējušo ostas vietu Lielupes krastā.

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Zemgaļu cīņu, sadzīves un kultūras gadsimtu liecības Mežotnes pilskalna dzīlēs

Kategorijas