Pārmantots sirdsdarbs

2018. gada 26. augusts 13:43

430

Katrā kārtīgā ciemā senāk bija viens, dažviet pat divi kalēji. Līdztekus rupjāku un smalkāku lietu izgatavošanai labam kalējam vajadzēja prast arī zirgu apkalt. Ne visiem tas padevās.

Mūsdienās kalēja aroda pratēji, cik nu viņu mums vēl ir, darina galvenokārt dažādas dekoratīvas un praktiski pielietojamas lietas: pakaramos, svečturus, interesantus dizaina priekšmetus. Meistarus, kuri mūspusē prot un var apkalt zirgu, var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Baušķenieks Gints Roze zina stāstīt, ka bijušajā Bauskas rajonā viņš, visticamāk, esot tāds vienīgais. Ir vēl viens vīrs Iecavā, bet viņš laikam ar šo lietu vairs nenodarbojas.

«Pedikīrs» Greisai
«Bauskas Dzīve» šonedēļ viesojās pie Ginta, vērojot zirgu meitenes Greisas apkalšanu, runāja par viņa arodu. Greisa ir jaunzirgs, sportiska, nedaudz kaprīza ķēve, kura kalēja rosīšanos ap kājām uztver atkarīgi no garastāvokļa. Šoreiz zirdziņš diez ko mierīgs nebija, iespējams, viņai diskomfortu radīja svešas personas klātbūtne dāmai tik smalkā procedūrā kā «pedikīrs».

«Jā, kaut kādā veidā darbošanos ap zirga kājām var salīdzināt ar pedikīru. Būtībā tā ir nagu apkope. Ir jānoņem vecais pakavs. Parasti zirgam tas piestiprināts ar astoņām naglām. Greisai pēda nav tik liela, pakavs mazāks, es tad to piekaļu ar sešām naglām. Tad ar speciālām šķērēm jānogriež ataugušais nags, jāiztīra pie tā sakrājušies netīrumi. Pāris vilcienu ar lielo vīli, lai nolīdzinātu negludumus, un viena kāja gatava. Tāpat jārīkojas ar visām četrām,» komentē kalējs.

Pēc pusotra mēneša
Pēc veco pakavu noņemšanas un kāju apkopes ne vienmēr uzreiz tiek likti jauni pakavi. Ja iespējams, zirgam ļauj kādas dienas pastaigāt neapkaltam. G. Roze stāsta, ka savvaļā dzīvojošie zirgi, kurus neviens neapkaļ, ataugušos nagus noberž pret zāli, akmeņiem, granti. Taču darba zirgi jāapkaļ regulāri. Ieteicams kalējam strādāt ar zirga kājām ik pēc pusotra mēneša. Ja kādam dzīvniekam nagi aug lēnāk, «pedikīru» tas var pagaidīt divus mēnešus.

Darbošanās ap vienu zirgu – veco pakavu noņemšana, nagu apgriešana, iztīrīšana, tad jaunu pakavu piekalšana, ieskaitot nelielus atelpas brīžus kalējam un dzīvniekam, – aizņem līdz divām stundām. G. Roze neslēpj, ka darbs ir grūts. Jābūt veselai mugurai, spēkam rokās un labām, stiprām kājām.

Smalkas botes
Salīdzinot ar pagājušiem gadsimtiem, zirgu skaits Latvijā ir ievērojami sarucis. Tomēr ir lielas audzētavas ar prāviem ganāmpulkiem. Arī tur bez kalēja neiztikt. Citiem liellopiem kāju nagu apkopšanai izmanto dažādas ierīces, piemēram, govīm pāraugušos vai aizlūzušos nagus nozāģē ar fleksi. Zirgu nagu apkopei nekādi tehniskie palīglīdzekļi nav izdomāti. Daži kalēji, īpaši lielfermās, izmanto speciālus statīvus, kur uzlikt zirga kāju. Daži meistari, bet tie galvenokārt ir veco laiku kalēji ārzemēs, nagu nevis nogriež ar šķērēm, bet nokaļ ar īpašu cērtnīti.

Vai tiešām, tehnoloģijām attīstoties, šajā jomā nav nekā moderna? Gints skaidro, ka pilnībā uz vietas zirgu kāju apkope nestāv. Viņš izmanto labus Rietumos ražotus dzelzs pakavus. Taču izgatavoti tiek arī plastikāta, citu specifisku materiālu sakausējumu pakavi. Ir arī zirgu kāju botes. Īpašas uz kājām uzvelkamas tādas kā galošiņas, kuras piestiprina ar speciāliem klipšiem. Šad un tad tādas ir redzētas arī Latvijā. To cena, protams, nav zirga īpašniekam draudzīga. Tomēr arī šādos «apavos» nagi ir jāgriež, pat biežāk nekā ar pakaviem apkaltam dzīvniekam.

Peļņas darbs tas nav
Ginta izvērstais stāstījums kā pašsaprotamu rada jautājumu, kur visas šīs gudrības apgūtas. Varbūt tās ir paaudzēs pārmantotas prasmes un iemaņas? Izrādās, Ginta vectēvs patiesi kolhozā bijis kalējs, taču gatavojis galvenokārt dažādas lietas. Esot sen jaunībā apkalis arī zirgus, taču Gints to nav piedzīvojis.

Pats viņš mācījies Apguldes lauksaimniecības skolā. Tur piedāvāts apgūt arī specifiskas lietas tieši par zirgiem, varēja iet skoloties arī pie kalēja. «Bijām bariņš puišu, kas pie viena sirma meistara mācījāmies. Vīrs bija pieredzējis, daudz gudrību zināja. Tagad, cik zinu to gadu kursabiedrus, par zirgu kalēju esmu palicis es vienīgais. Neslēpšu, peļņas darbs, vismaz tajā apjomā, cik es to paveicu, zirgu apkalšana man nav. Ikdienā strādāju vēl celtniecībā. Šis man drīzāk ir sirdsdarbs. Šī lieta interesē, internetā regulāri sekoju līdzi aroda novitātēm. Tagad var daudz jaunumu par šo profesiju, pielietotajiem rīkiem un materiāliem atrast,» stāsta G. Roze.

Ir biedrība «Latvijas Kalēju brālība», kurā Gints gan nav iestājies. Arī Amatniecības kamerā ir kalēju reģistrs. Senais arods eksistē, transformējas jaunās formās, meistari rod savai darbībai visdažādākās izpausmes. Taču, kamēr būs vieni no cilvēka uzticamajiem četrkājainajiem draugiem – zirgi, būs nepieciešami arī viņu kāju aprūpētāji.

Publikācija ir sagatavota ar «Latvijas Valsts mežu», Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pārmantots sirdsdarbs

Kategorijas