Ar otu pa dvēseles stīgām

2018. gada 25. augusts 17:38

294

Biedrības «RaDam» aktivitātes Iecavas novadā ļāvušas apgūt jaunas prasmes un iegūt dzīves aicinājumu ne vienam vien Iecavas iedzīvotājam. Viena no tām ir Lienīte Ludriķe, kuras mīļākais vaļasprieks ir gleznošana.

«Cilvēks nav dzīvnieks. Viņam vajag kaut ko vairāk nekā tikai paēst, apmierināt pamatvajadzības. Dzīves apļa segmentos viens no galvenajiem uzdevumiem ir atrast vienu lietu, kas ir sirdij tuva. Un savu veidu es ilgi meklēju,» saka L. Ludriķe.

Dzimtas saknēs
Lienīte augusi radošā ģimenē, kur apkārt bijuši muzikanti un fotogrāfi. Māsa «glezno» caur fotoobjektīvu. Dzied visi, jo arī mūzika ir dzimtas saknēs. Tēva brālis bijis operdziedātājs. «Vecmāmiņa bija kolosāla tērpu šuvēja, pati modelēja un izdomāja. Visu laiku tas skaistais turpat apkārt bijis,» atceras iecavniece.

Skolā viņa nebija labākā zīmētāja. «Toties mums bija ļoti jauks zīmēšanas skolotājs Vilis Zeps. Gleznošanu vidusskolā pasniedza lieliska skolotāja Krista Rieksta. Pirmo kluso dabu pie viņas zīmēju, un pašai likās, ka labi sanāca. To ierāmēju un uzdāvināju vecmāmiņai,» stāsta L. Ludriķe.

Augstskolā iegūta politikas zinātnes bakalaura izglītība. Pēc tam maģistra grāds personāla vadībā, nu strādā par lietvedi Iecavas novada sporta skolā «Dartija». «Karjeru necentos veidot. Gribēju būt kopā ar savu bērnu, cik vien iespējams daudz. Sapratu, ka nevaru atļauties kaut kur braukāt,» saka iecavniece.

Arī meitai Rebekai patīk gleznot. Savulaik Bauskā pabeigta mākslas skola. Toreiz labāk padevās zīmēšana, bet tagad istaba ir pilna ar gleznām. «Var redzēt, ka arī viņai ir tā stīga iekšā – nav tā, ka es liktu to darīt,» pauž mamma.

Pasniedzēja iedrošina
Vēlme gleznot kādu laiku bijis neliels un aizraujošs hobijs. Sākumā mācījusies strādāt ar akrila krāsām. «Ar eļļu bija nedaudz bail – likās, ka to dara tikai lieli mākslinieki. Darba jubilejā kolēģi uzdāvināja lielu skaistu kasti ar eļļas krāsām. Tā savu gleznošanas stilu atradu,» smaida māksliniece. Sākumā tapušas nelielas glezniņas, minikartītes, kuras reizēm dāvinātas. Un tad Iecavas novadā gleznošanas nodarbības sāka organizēt biedrība «RaDam». «Aiziet uz nodarbībām pamudināja ģimene. Māsa teica: «Ej, un redzēs, kas sanāks.» Pašai sākumā likās, ka nevajag, bet ģimene uzstāja: «Ej un izmanto šo savu iespēju!»,» atceras Lienīte Ludriķe.

Nodarbības iepatikās un kļuva par zīmi, ka ir jāpievēršas kaut kam lielākam un nopietnākam. «Tur ir brīnišķīga pasniedzēja no Jelgavas Inta Paulsone. Ļoti pozitīvs, gudrs cilvēks. Beigusi Māk-slas akadēmiju, ar pamatīgām zināšanām. Ļoti iedrošina. Viņa apgalvo, ka neesot tādu cilvēku, kas nemāk kaut ko uzgleznot, kaut ko var visi, un nodarbībās pie viņas šī izjūta arī rodas. Viņa iedrošina mēģināt, pastāsta un parāda. Daudz ir nianšu, kas palīdz. Turklāt tas ir tepat Iecavā, nav nekur jābrauc. Tā ir ekskluzīva iespēja attīstīt savu sirdslietu tepat,» sajūsmā ir iecavniece. Viņa slavē Gintu Zaumani un Gitu Kravalu, kuras ir iniciatīvas autores.

Izvēlas skaisto
«Galvenais ir pašas ieguvums – tā izjūta, ka padaru pasauli sev apkārt skaistāku. Varbūt nodrāzta frāze, bet saku, ka negāciju pietiek, to ir pilna pasaule. Izvēlos skaisto. Un vēl prieks, ka esi atradis savu sirdslietu, kad jūti, kā vibrē dvēseles stīgas. Tas ir devums manai mikropasaulei. Caur māk-slu ir tā izjūta, ka tu dzīvo, ka viss nav velti, kaut vai tas ir tikai pašam nozīmīgs. Nevajag, lai visa pasaule aplaudē, – vispirms svarīga ir izjūta sevī,» teic L. Ludriķe.

Pašlaik viņai visvairāk patīkot rūpīgi radīt mierīgas, nedaudz izplūdušas ainavas. Izjūta, ko gleznot, atnākot pati no sevis. Viens no darbiem ir tapis no fotogrāfijas, kuru māsa Dana Rodenkirhena uzņēmusi Horvātijā – vakarpusē caur autobusa logu. Toties glezna kļuvusi par pašas iztēles lidojumu.

Skaistā pļava, kur tuvojas saulriets, ir jaunākais darbs. «Gleznoju šajā karstajā vasarā. Pa dienu nevar – karsti, terpentīna smaka, tikai vakarpusē. Strādāju un vienu brīdi jūtos, ka pati esmu gleznā. Tas nozīmē, ka esmu uz pareizā ceļa,» atceras māksliniece.
Ļoti liels atbalsts ir tas, ka gleznas patīk arī citiem. Vēl lielāks – ka abām ar meitu ir šis kopīgais dzīves moments. «Meita ir lielākā mana kritiķe, un viņas viedoklis ir ļoti konstruktīvs. Pasaka – ļoti patīk, bet... Un tad sākas. Ir gadījies arī kaut ko mainīt gleznā pēc šādas kritikas. Viņai pēc mākslas skolas ir liela bagāža, pamatzināšanas, man tādu nebija,» saka iecavniece.

Viņa skaidro, kāpēc tagad lielāku uzmanību velta ainavām. «Tā ir sava veida bēgšana no mūsdienu tehnoloģiskās pasaules. Šausmina tehnoloģiju uzbrukums, īpaši bērniem. Kāzās un citur – sēž bērni un pieaugušie ar telefoniem, pat ceremonijas laikā. Pat Dziesmu svētkos. Vēlos būt tuvāk dabai, tuvāk saknēm, tuvāk kultūrai. Neviena nācija bez kultūras nevar izdzīvot,» pauž L. Ludriķe.

Iedvesmas avots

Par biedrību «RaDam», kas kļuvusi par daudzu iecavnieku iedvesmas avotu, stāsta Ginta Zaumane, viena no biedrības vadītājām:
«Viens no dibināšanas iemesliem, kāpēc vispār biedrība tika veidota, ir gleznošana. Abas ar Gitu Kravalu kā gleznot mīļotājas gribējām, lai to varētu darīt daudzi iecavnieki. Zinājām, ka interese ir, un gadu gaitā esam izauklējuši šo iespēju. Mums ir izdevies saņemt pašvaldības atbalstu, lai gleznošanas apguvi organizētu, un Iecavā to arī popularizējam.
Esmu ļoti apmierināta ar paveikto. Saprotu, ka ir daudz, kur tiekties, un izvirzām nākamos mērķus. Tagad ir gandrīz 20 pastāvīgo nodarbību apmeklētāju.»

Publikācija ir sagatavota ar «Latvijas Valsts mežu», Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar otu pa dvēseles stīgām

Kategorijas