Literārā lappuse

2018. gada 21. augusts 00:00

Dvēseles dienasgrāmatas atspulgi
Aiga Ludviga

– Vienmēr esmu mēģinājusi izprast cilvēku caur vārdu, krāsu, skaņu. Literatūras studijas palīdzēja labāk izprast sevi un citus; pievēršanās gleznošanai deva laiku meditācijai, mākslinieciskās redzes trenēšanai un pašapziņas veidošanai. Savulaik ikvienu labu teātra izrādi uztvēru kā dvēseles dievkalpojumu, bet, sastopot un pamazām iepazīstot Dievu, visu skaistumu saņēmu vienuviet.

Domāju, ikviens var rakstīt dzeju vai zīmēt un gleznot, ja tikai ļoti vēlas. Caur dzeju var mācīties abstrakti domāt, bet zīmēšana ieved meditācijā un palīdz būt mierā pašam ar sevi. Tas prasa laiku, bet, kad tas izdodas, kļūstu patiesi laimīga.

Neesmu dzejniece šī vārda klasiskajā nozīmē, tas būtu par skaļu teikts. Varbūt esmu tikai «eņģeļu iedvesmu pierakstītāja», kas pieraksta to, ko saņem, un pazaudē, ja nepieraksta. Dzejas rindas ierodas, kad vien esmu atvērta iedvesmai, pat autobusa pieturā vai vēlā nakts stundā, apdarot mājas darbus.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados piedzimu Bauskā, taču manas īstās mājas ir Rundāles pagasta Ziedoņi, bet par dvēseles mājām uzskatu Liepāju, kur studēju un veidoju savas personības pamatus.

Priecājos, ka mūsu Bauskas himnai ir roka ievirze, tas iedvesmo būt tikpat lepniem par savu pilsētu, kādi ir liepājnieki. Pēc augstskolas beigšanas strādāju par latviešu valodas un literatūras skolotāju, bet pašlaik mana darbavieta ir Nodarbinātības valsts aģentūras Bauskas filiāle.

Mani dzejoļi ir kā «dvēseles dienasgrāmata», kurā risinātas attiecības ar Dievu un cilvēkiem.

Red. piez.: Aiga Ludviga ir Bauskas novada literātu apvienības «Akmeņi zied» dalībniece kopš 2012. gada.

AIGA LUDVIGA

***
Kāpēc es esmu šeit?
Kas mani te vēl tur?
Īgnums, kūtrums
vai tēvzemes mīlestība?

Tikai citur pienupes
ķīseļa krastos viļņus veļ!?
Tikai citur
nebēdnīgi cilvēki smej!

Ko daru te – pasaulē mazā –
Latvijā savā?

Te esmu,
lai augtu Latvijai līdz,
lai dietu, lai smietu,
lai lūgtu, lai izciestu
likteni savu un tavu.

Lai mācētu mīlēt, ne nīst,
Izaugt,
Pāraugt sevi
Savai Latvijai līdz!

***
Londonas ziema
Latvijas pavasari
Kā burkānu grauž.
Pelēks, netīrs un drūms
Tas peles alā snauž.
Miglas vāli savus tīmekļus
Caur laukiem auž.

Gaidu sastingumā sirds
Neko vairāk neizpauž.

***
Nakts ceriņos
uz balkona ar Tevi,
pirms rīta gaiļi izšķirs mūs.

Tu neesi mans,
es tava arī ne-e,
jo ūdens ugunij
vien naidnieks būs.

Nakts ceriņsmaržā,
vīns un saruna
ar Tevi...
Vien laiks un ceļš
par tiesnesi mums kļūs.
***
Ak, Latvija –
Zeme, kur cilvēks nav mīļots, –
glāsts, maigums vai labs vārds
azotē jāmeklē dziļāk
kā eiro.

Sirds gaidās nonīkst,
pasniegtā plaukstā sataustot
tukšuma čaulu,
vārdu sudrabā
intīmklusēšana
izgaist kā dūms.

Nemīlētie bērni
pasaules lielceļos
laimi meklē un skumst –
dolāri, eiro un rubļi
kabatās čum un gruzd...

...tik sirds vēl arvien
neatrod mājas
Latvijas azotē.

***
Moto: «Patiesi, Es jums saku: kas Dieva valstību nepieņems kā bērns, tas tajā neieies.»
(Mk. 10:15)

Čuguna pannas
kā marimba skan.
Baskājains zēns
spēlē tev un man.
Meitēns pa peļķēm
klasītes izlēkā ritmā –
basām kājām sajūtot
Zemes apaļumu.
Čuguna pannas
Kā marimba skan.
Bērns manī
Dejo tik ļoti,
Ka tas patīk man!

***
Baltā baznīcā
melnus grēkus izraudāt
ārā, prom,

tad celties un iet –
ar baltu dvēseli
baltā ziemā –

Jēzum pie rokas.
***
Turku pupa
Anglija nebija,
viņa tikai
gribēja, lai viņai tic.
Tic, ka plankums melnais,
kas uz sāna lās,
nav ne grēks,
ne pleķis,
tikai greznums tāds.
Tic, ka arī pupai
ticēt ļauts,
un viņas sirds dedzīgi sauc –
ka Dievu lielo
arī pupas mīl
pa savam –
neatlaidīgi
un līdz galam...

***
Šai pavasarī
vajag izplaukt
kā sniegarozei
pulkstenim vai vizbulei.

Ap sevi visu vajag izjaukt,
kas šķeļ, kas sāp
un atvēl vietu smeldzei.

Ar cīruļdziesmu,
strazda svilpi jautro
lej, pavasar, pār mani
Dieva Mīlu kautro.

***
Cilvēku pasaules raibums
gar acīm man slīd,
jo ilgāk dzīvoju,
jo mazāk baidos
dažādo ieraudzīt.

Dieva talanti katrā
kā pērle gliemežnīcā spīd,
tavs vērīgums atbrīvo mani,
un es tevi varēšu
apbrīnot jau rīt.

***
Noglāsti ar vārdiem,
ja citādi nevari,
tikai ezi nevar noglāstīt,
mani var.

Noglāsti ar vārdiem,
vārdu pātagas
ir ikdiena man.

Noglāsti ar vārdiem,
ja citādi nevari,
zeme pēc lietus izkalst mazāk
nekā es pēc glāsta.

Durvis aiz tevis
ir vaļā,
un istabu pieglāsta vējš...

***
Saule aust,
Dzīvība priekā sauc –
Krusta vidū jauna gaisma aust!
Ziedpumpuri veras,
tauriņi dejās ķeras,
Dzīvība Krustā augšāmcelties
sauc!
Vai ļaužu ir daudz,
kas rītausmā Dzīvību sveic?
Pie Lieldienu zaķa
vai Jēzus tie steidz?
Saule aust,
Dzīvība priekā sauc –
Krusta vidū visiem
Jauna Gaisma aust!

***
Aijājot vilni pret krastu,
Dievs man neatlaidīgi
vēstuli raksta,
smilts svītras viļņu pavēderē
atklāj man nezināmas
rakstu zīmes,
tās izlasīt var,
vien jautājot
sava sirds klusuma dzīlēs.
***
Kad manī Minhauzenam auksti,
tad bēgu es uz Liepāju.
Tu to par traku sapni sauksi,
bet es tur redzu Mājas.

Kur Karostas forti augsti,
kur Kūrmājprospektā šalc liepas,
tur mana dvēsele tu plauksti
un brīvi dziedi vēja dziesmas.

Tur jūras malā nosēžos es klusi,
pie viļņu čalām dvēsle aprimusi.
Tā zin, kas ir, kas bija un kas būs,
un klusi noskūpsta tad jūs.

***
Es labāk eju zirņos –
pupās un dillēs jau biju...
Pasaules kārtību «neizkodu»,
tik to, ko jau sapratu, kur pabiju.
Augšup pa zirņu stīgām
man stiepties ir ļauts,
gaismā tumsu apjēgt
un ziedēt, cik ļauts...
Caur pupām un dillēm
pa zirņstīgu pacelties,
lai piedodot mīlēt
un saprotot
varētu
atgriezties.

***
Ceļš uz mērķi ir skaists,
ja mērķis nav iegūt mērķi.

Ceļinieks apstājas iet,
kad nejūt ceļu savu.

Bet spēku pieplūdums nāk,
kad dvēsele ceļā atjaunoties sāk

Un mērķis tiek ierakstīts sirdī,
lai nezustu cauri audzēm.

***
Ieklausies
jūra ir tevī
bezgalība mutuļo un krāc
dievišķais atbalsi meklē
aicinot dziļumos –
nāc!
Ieklausies
jūra vienmēr ir tevī
dievišķās ilgas nenomāc
lai kas arī notiktu
Iesākumā
Ir
Vārds.

Jūras ritms
Viss labi būs –
jau tūkstošiem gadu
vilni aiz viļņa veļu es.
Ritma intervāls nemainīgs,
cilvēka ausij meditatīvs.
Būs labi viss,
kas mīlestībā iecerēts.
Sirds ritms nemainīgs,
mīlošām sirdīm meditatīvs.

***
Piedzimt gaismā
un nepadoties –
nodzīvot dzīvi
GAISMĀ!

Savu sirds sveci neizdzēst ikdienībā,
bet paturēt – GAISMĀ!
Mīlestību iemantot
sevī un citos
lai visi ir Gaismā!
DIEVA GAISMĀ!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas