Ticīgie pulcējas Aglonā

2018. gada 14. augusts 00:00

Aglonā sākušies Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki, kas savu kulmināciju sasniegs 14. un 15. augustā, liecina informācija vietnē katolis.lv.

Sestdien, 11. augustā, aizvadīta slimniekiem domātā diena, 12. augustā tradicionāli bija ģimeņu diena. 13. augusts ir diena, kad Aglonas Dievmātes sanktuārijā kājām ienāk lielākā daļa svētceļnieku grupu un vakarā noris viņiem veltīts dievkalpojums un lūgšanu vakars. 14. augustā katoļu baznīca svin Latvijas apustuļa svētā bīskapa Meinarda svētkus, bet Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki sāksies šīs pašas dienas pēcpusdienā ar Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča svinētu Svēto Misi, pēc kuras būs tautas Krusta ceļš. Savukārt 15. augustā svētku galveno dievkalpojumu vadīs un sprediķi teiks apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs – pāvesta vēstnieks arhibīskaps Pedro Lopess Kintana.

Cilvēki kļuvuši seklāki
Līdz ar svelmi 31. jūlijā no Dāviņu pagasta Bruknas izgāja vairāk nekā astoņdesmit svētceļnieku, lai mērotu 212 kilometru līdz Aglonai.
«Karstumā iet ir ļoti iespaidīgi, bijām milzīga grupa, kopā 86 cilvēki, kurā jaunākajam vien četri mēneši, bet vecākie bija piecdesmitgadnieki. Šādā kuplā skaitā, tik lielā ģimenē, nekādu nogurdinājumu just nevar. Dienā nogājām 25 – 30 kilometru, virzījāmies galvenokārt pa ceļu, bijām sadalījušies mazās grupiņās pa 25 cilvēkiem, vecuma un interešu grupām, kas ir milzīgs atvieglojums. Satikāmies vakaros un bijām kopā naktīs, bet dienā mazās šūniņas gāja atsevišķi,» stāsta svētceļnieku grupas vadītājs priesteris Andrejs Mediņš.

Viņš atklāj, ka svētajā gājienā pārsvarā devušies Bruknas kopienas ļaudis. Pa ceļam no malas neviens netika uzņemts – tikai savējie no sākuma līdz beigām. Par nakšņošanas vietām tika izvēlēti kultūras nami vai skolas. Par ilgajā gājienā iegūtajām tulznām svētceļnieki nebēdāja, tās viņi sauca par Jēzus skūpstiem. «Kuriem tie tiek, tos Dievs visvairāk mīl, bet, kam skūpstu nav, tam arī Dieva mīlestība iet secen,» salīdzina priesteris.

Gadu no gada, veicot šo svētceļojumu, izjūtas neatkārtojoties.

A. Mediņa jaunākie novērojumi liecina, ka cilvēki ir kļuvuši daudz seklāki, vienaldzīgāki. «Svētceļojums dod labu inerci, sevišķi jauniešiem, atgūt disciplīnu, jēgu, cieņu citam pret citu. Kaut kādā veidā vasaras priekos tas pagaisis, un visi tādi kā mazi mežonīši kļuvuši. Svētceļojumā kopīgā celšanās, vingrošana, lūgšanās, ēšana tik ļoti mobilizē, ka viņi sāk saprast, ka nav vieni, bet mēs visi esam kā viens,» pārdomas uztic priesteris A. Mediņš.

Bruknieši Aglonā iegāja sestdien, 11. augustā, vieni no pirmajiem. Svētdien, pēc lielā dievkalpojuma, nesagaidot svinību kulmināciju, svētceļnieki jau posās uz mājām, jo pienākumi sauc Bārbeles skolā, kura tuvākajā laikā jānodod ekspluatācijā, lai 1. septembrī var sākt darbu.

Katram ceļš būtu jāiziet
Pirmo reizi svētceļojumā devās ozolainiete Liene Bokmane. Viņa nevilcinoties atzīst, ka pārdomu un secinājuma pēc garā gājiena ir patiešām daudz.

«Tā mēs katrs gājām – it kā kopā, bet katrs savu ceļu –, lai meklētu sevi, rastu atbildes uz jautājumiem un ieskatītos sevī dziļāk, nekā to darām ikdienas steigā un sabiedrības rāmjos. Tur mēs atklājam savu lomu, savu aicinājumu dzīvē – to, kam Dievs mūs ir paredzējis,» teic L. Bokmane.

Katrai dienai ritms bijis līdzīgs, no rīta parasti lūgušies rožukroni, lasījuši Bībeli, dziedājuši dziesmas un atvēlējuši laiku arī klusumam.
L. Bokmane ir pārliecināta, ka ikkatram noteikti vajadzētu iziet šo ceļu, jo tas pārbaudot cilvēku ļoti dažādos veidos. «Pirmkārt, tas ir fizisks pārbaudījums, jo jārēķinās, ka kājas var būt vienās tulznās, pēc slodzes sevi piesaka nogurums, turklāt visbiežāk jānakšņo uz grīdas dažnedažādās vietās. Otrkārt un galvenokārt, tas ir garīgs pārbaudījums, jo tieši klusumā mēs sākam sadzirdēt sevi – tieši tādus, kādi esam, un ne vienmēr mēs atklājam par sevi tās spožākās lietas, tāpēc arī svētceļojums palīdz mainīties. Ieraudzīt to, kas man traucē tuvoties Dievam, sekot savam aicinājumam un mīlēt savus tuvākos. Tāpēc arī ceļā priesteris Andrejs Mediņš bija atvērts visu laiku, lai parunātos, lai aizietu uz grēksūdzi. Patiesībā tas ir ceļš uz mīlestību, kas tikai atver vārtus īstai un piepildītai ikdienai – tas māca lūgties, pateikties un mīlēt. Turklāt tie, kas mēs gājām ceļā, visi nebijām kristieši, kas ikdienā praktizē iešanu baznīcā. Tur bija arī cilvēki, kas vienkārši pieņēma izaicinājumu doties šādā ceļā un bija tik fantastiski redzēt, kā ceļš viņus transformēja un lika aizdomāties par to, kas ikdienā pat neienāk prātā. Tāpēc šis ceļš ir atvērts ikvienam, neatkarīgi no konfesionālās vai reliģiskās vai pilnīgi jebkādas piederības,» pārliecināta ir L. Bokmane.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ticīgie pulcējas Aglonā

Kategorijas