Sarunas ar pasaules Radītāju gleznās

2018. gada 14. augusts 00:00

505

Gleznotājs Alberts Francisks Pauliņš, dēvēts par Tukuma van Gogu, 11. augustā Bauskas muzejā atklāja jubilejas personālizstādi «Retrospekcija».

Šogad viņam palika 70 gadu. Negaidīts notikums bija dokumentālās filmas «Tukuma van Gogs» demonstrācija. Līdz 30. septembrim muzejā ikviens var aplūkot gan Pauliņa gleznu kolekciju, gan noskatīties filmu.

Zelta standarts
Izstādes iniciators ir Bauskas muzejnieku labs draugs un sadarbības partneris, ledus ainavu fotogrāfs Valdemārs Helmanis. Viņš arī ir dokumentālās lentes idejas autors un operators. Filmas montāžas režisors ir Gunārs Leimanis, bet mūziku komponēja Daiga Kaša. Ekspozīcijas atklāšanā piedalījās Alberts Francisks Pauliņš, viņa radi, bijušie studiju biedri, mākslinieki no Tukuma, Talsiem, Bauskas, Iecavas, Rīgas.

Jubilejas izstādē ir apkopoti dažādu periodu darbi – klusās dabas, ainavas, pašportreti, kailfigūras, konceptuālas kompozīcijas. Pauliņam raksturīga neatkārtojama, gaismas un dzīvības spēka piepildīta glezniecības maniere. Klusi un savrupi Alberts Francisks dzīvo Tukumā, viņam ir sveša tiekšanās pēc publicitātes, rosīšanās radošu cilvēku saietos. «Ja Latvijā mākslinieks pats sevi nereklamē, tad arī plašsaziņas līdzekļi klusē. Šī iemesla dēļ daudzi nav iepazinuši Tukuma van Goga suģestējošo glezniecību, kam pienāktos goda vieta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja zelta fondā,» spriež iecavnieks Pēteris Rikāns.

Viņa dzīvesbiedre gleznotāja Tatjana Paļčuka-Rikāne bija Pauliņa kursabiedre Latvijas Mākslas akadēmijā. Tatjana vērtē jubilejas izstādi: «Kā man viss patīk! Esam labi pazīstami vairāk nekā 40 gadu, studējām vienā kursā glezniecības nodaļā. Albertu mīlu ne vien kā mākslinieku, bet arī lielisku cilvēku. Tas, ko viņš rāda izstādē, ir visaugstākā līmeņa glezniecība – māksla, ar ko Latviju godam varētu pārstāvēt pasaulē. Beidzamajā laikā ar vīru esam daudz ceļojuši pa Eiropas māk-slas centriem, iepazinuši labākās kolekcijas muzejos, galerijās, respektablās izstāžu vietās. Mans vērtējums nav vis emocionāls, bet pieredzē balstīts. Alberta darbi organiski iekļautos mūsdienu mākslas izcilāko paraugu vidū. Diemžēl tā nav noticis.»

Dieva dāvana – talants
Dokumentālā kino režisore Ludmila Ikere, kura strādājusi kopā ar tādām izcilībām kā Hercs Franks un Ansis Epners, gleznotāja priekšā nolieca galvu, sacīdama: «Šoreiz man trūkst vārdu. Ielūkojieties Alberta audeklos, kuros viss dimd, vibrē, dūc un zaigo! Tā ir kā pasaules radīšanas aina!»

Gleznotājs darbojas tradicionālos žanros, ataino pavisam vienkāršus priekšmetus, ikdienišķas ainavas, taču veids, kā to dara, Pauliņu atšķir no simtiem citu mākslinieku. Ļoti precīzi fenomenu izjūt Valdemārs Helmanis: «Ir daudz mūsdienu latviešu gleznotāju, kuri radījuši perfektas un oriģinālas kompozīcijas, taču darbos trūkst dvēseles. Pauliņa gleznās tā dominē pāri visiem profesionālās meistarības paņēmieniem. Alberts ir ticīgs cilvēks, kurš labi apzinās, ka talants ir Dieva dāvana. Viņš nevēlas to izrādīt visai pasaulei, bet klusumā un pazemībā liek savām mākslinieka spējām kalpot Dieva godam un cilvēkiem.»

Peldēt klusuma pauzēs
No uzmanības un uzslavām Alberts Francisks šķiet ļoti samulsis. «Bauskas Dzīves» pārstāvei mākslinieks stāsta: «Pirmo reizi mana personālizstāde notiek Bauskā. Pats nemēdzu meklēt eksponēšanas vietas. Paļāvos uz Valdemāru Helmani, biju priecīgs iepazīties ar Bauskas muzeja sirsnīgo un glezniecību mīlošo darbinieci Ilgu Balodi. Man negribas bieži būt cilvēkos, taču Bauskas muzejā gaisotne ir tik labvēlīga, ka jūtos saskaņā ar visu. Tukumā man ir gan dzīvoklis, gan atsevišķa darbnīca. Gleznoju vienatnē. Ir periodi, kad strādāju katru dienu. Tie mainās ar klusuma pauzēm veselības sarežģījumu dēļ, jo ieslīgstu dziļā depresijā, bet vienmēr ticu, ka atgriezīsies dzīves un mākslas radīšanas prieks. Spēku gūstu ticībā, esmu katolis. Neliekuļošu sacīdams, ka reizēm jāpiespiež sevi ievērot garīgo disciplīnu un nepārtraukt ikdienas lūgšanas. Tās patiesi dod spēku, bet tas nav manējais – tikai Dieva spēks. Jūs man vaicājāt, no kuras izstādes gleznas nekad negribētu šķirties. Tā ir metaforiskā kompozīcija «Baltais un melnais» ar peldētāju nezināmajā. Redzat, te ir dažādu priekšmetu mazliet nojaušamas aprises, bet tuvplānā, gaišu un tumšu viļņu ieskauts, peld cilvēks. Viņš to dara neatlaidīgi, jo gluži vienkārši nav citas izvēles, lai nenogrimtu. Savās klusuma pauzēs jūtos kā peldētājs.»

Alberta Franciska sieva Ilze ir akvareliste. Viņa nepiedalījās izstādes atklāšanā, jo kopā ar Pauliņu pāra dēlu atradās svētceļnieku takā uz Aglonu.

Pretrunīga attieksme
Salīdzinājums ar 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma slaveno holandiešu postimpresionistu Vinsentu van Gogu ne vienmēr šķiet glaimojošs tukumniekam Pauliņam. Viņš atzīst: «To grūti izskaidrot. Dažreiz izjūtu lielu pretestību par van Goga glorificēšanu mūslaiku pasaulē, izsoļu namu sacensību par dārgāk pārdotām viņa gleznām. Pat nezinu, vai mani van Gogs ir ietekmējis kā gleznotāju. Jaunībā, kad vēl nemācījos Mākslas akadēmijā, man uzdāvināja viņa ainavu albumu. Bija aizraujoši un interesanti to pētīt, bet ne vairāk.»

Izstādes apmeklētāji un arī gleznotājs atzinīgi vērtē Valdemāra Helmaņa dokumentālo lenti. Autors skaidro: «Tā ir mana pirmā dokumentālā filma. Esmu operators ar pieredzi, taču negrasos pretendēt uz profesionāļa statusu. Filma «Tukuma van Gogs» ir mans sirdsdarbs. Dokumentālā lente nav informatīvs materiāls, bet gan runājoša glezna, kas papildina Pauliņa personālizstādi. Mans galvenais uzdevums bija parādīt gleznotāja mākslas telpas transformāciju, to maksimāli pietuvinot viņa garīgajai dimensijai. Tāpēc meklēju fokusus, kas neaizēnotu galveno. Speciāli atteicos no tradicionāliem filmēšanas rakursiem, kas māksliniekus rāda kā bezdvēseliskus reklāmas tēlus. Bez profesionāla kolēģa montāžas režisora Gunta Leimaņa palīdzības filma pavisam noteikti nebūtu tāda, kādu Bauskas muzejā tagad var vērot skatītāji.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sarunas ar pasaules Radītāju gleznās

Kategorijas