Anglijā karalienēm deva vārdu Mērija

2018. gada 10. augusts 00:00

460

90. dzimšanas dienu nosvinējusi baušķeniece Mērija Kalniņa.

Tajā tālajā 1927. gada decembrī Salgales pagasta sētās lausks pie māju pakšiem nekautrējās klauvēt vai ik pārvakaru. Sala mēnesī viskaismīgāk sildīja otra cilvēka elpa un sirds. Mīlestības skurbumā ļāvās ieslīgt trūcīgas ģimenes meita Anna un turīgu saimnieku dēls Otto Vīnkalns.

Nākamā gada vasarā, veroties vārpu briedumā, 4. augustā pasaulē nāca Annas meitiņa. Viņas vīrs Verners Skurstenis reģistru grāmatā vēlēja rakstīt bērna vārdu – Mērija. Anglijā karalienēm arī dots Mērijas vārds, kamdēļ lai Zemgales meitenei tāds nebūtu?! Māte bērna vārda izcelsmi skaidroja krietni piezemētāk: «Papus gan jau bija pavairāk iedzēris, tādēļ tādas muļķības sarunāja.»

Nav muļķa meitēns
Bērnībā mazā Mērija bija klusa, savdaba meitene, kura vairāk laika vadīja, lelles zīmējot. Pagaldē viņai bija sava pils un uz papīra lapām sazīmētas princeses, prinči, sienāži un citas mīļas dvēselītes. Ciemos pie viņas nāca četrkājainie mājas draugi. «Nu muļķa meitēns,» Mērija bieži dzirdēja māti citiem par viņu sakot.

Kad sākās skolā iešanas laiks, meitenē uzbangoja spīts, un viņa stingri apņēmās mācīties labāk par citiem bērniem un pierādīt visiem, ka mamma kļūdījusies – Mērija nav nekāds muļķa meitēns. Un patiesi, zinību apguve skuķēnam padevās viegli. Tikai skolā iešana radīja raizes. Kā jau kalpu bērnam, mazajai Mērijai agri bija jāsāk ganu gaitas. Saimnieki ganiņus centās nolīgt uz visu vasaru līdz pat vēlam rudenim.

Uzrodas īstais tēvs
Kaimiņu bērni, ābolus kabatās sabāzuši, devās pāri laukam uz tuvējo skolu, bet Mērijai vajadzēja gar strauta malu ganu lopiem līdzi skraidīt. Meitēns raudāja, saimniece žēlojās mātei par strādāt negribošu un mūždien pinkšķošu bērnu. Kādu dienu pie astoņgadīgās ganu meitenes pienācis solīdi ģērbies kungs un vēlējis pusdienu tarbu kārt zarā. Viņš esot saimniecei samaksājis par atlikušo ganu mēnesi, sarūpējis meitēnam jaunu drēbju kārtu, lai steidzoties mājās un tad pošoties uz skolu. «Mammiņa skaidroja, ka tas kāds attāls radinieks, taču drīz vien es uzzināju, ka tas mans īstais tēvs,» stāsta Mērija.

Vijolnieks no Kuldīgas
Pēcāk Mērija daudz ko vairāk uzzināja par īsto tēvu, vadīja laiku pie viņa. Otto Vīnkalns savulaik kopā ar režisoru Pēteri Lūci bija izglītojies Ernesta Zeltmata drāmas kursos. Viņš iesaistījās vietējā amatierteātrī, lieliski spēlēja vijoli. «Kad pirms nedēļas Bauskā svinēju savu deviņdesmito dzimšanas dienu, biju uzaicinājusi profesionālu vijolnieku no Kuldīgas. Tā ir mana pasaules mīļākā pilsēta, tur man bērni sāka iet skolā. Kuldīdznieka Edgara Ziņģes vijoles skaņas uzbūra mūzikas tiltu no manas jaunu dienu zemes līdz dzīvoklītim Skolas ielā Bauskā,» emocijas atklāj jubilāre.

Latvijas vietvārdos lūkojoties, Mērija piemin arī Liepāju, no kurienes projām doties viņai vēlēja mediķi. Piejūras klimats veselībai bija nepieņemams, tādēļ pirms pusgadsimta ar otro vīru Oļģertu Kalniņu par sev atbilstīgu dzīvesvietu viņi nolūkoja Bausku. Spēcīgs arguments padomju realitātē bija iespēja tikt pašiem pie sava dzīvokļa. «Atzīšos godīgi, no lielpilsētas Bauskā ierodoties, pirmais iespaids bija briesmīgs. Asfalta uz ielām nebija, visapkārt dubļi. Labi, ja dažas ielas sedza grubuļains bruģis. Rīga šķita nesasniedzami tālu, par kultūras dzīvi nebija nekādu ziņu. Vienīgais prieks bija upes un lauku gaiss, kurš joņoja pilsētā no visām pusēm,» stāsta Mērija.

Vislielākā pensija
Darbu viņa sev atrada tirdzniecībā, kur aizvadīja 20 gadu. Kādā reizē ar grāmatvedi runājot, viņas sarēķinājušas, ka, šajā nozarē turpinot strādāt, pensijai spēs sapelnīt tikai nabaga grašus. Kaut ko vajadzēja mainīt.

Tieši tajā laikā savu darbošanos Bauskas jaunajā brūzī bija sācis alus meistars Kārlis Zālītis. Mērija gāja pie viņa pieteikties darbā un tika pieņemta par iesalnieci. Tas bija atbildīgs pienākums un smags darbs. Ja iesalu pienācīgi neuzraudzīja, alus varēja sanākt nedzerams vai pat laukā lejams. Mērija pamazām pieradusi pie augstajām prasībām, dienas ritējums vairs nav šķitis tik grūts.

Gaviļniece spilgti atceras došanos pelnītā atpūtā: «Toreiz visu tik atklāti par visiem nerunāja un nezināja kā tagad. Kad man izsniedza pensijas grāmatiņu, nebija drosmes to atvērt un apskatīties, cik liela summa aprēķināta. Man bija bail ieraudzīt dažus desmitus rubļu. Tad es noteikti būtu visu priekšā izplūdusi asarās. Iekāpu autobusā, aizbraucu pāris pieturas ārpus pilsētas. Iegāju mežā, apsēdos uz celma un drebošām rokām vēru vaļā pensijas grāmatiņu. Tur attiecīgajā ailītē izlasīju – 132 rubļi. Tā bija to laiku maksimāli iespējamā pensija.»

Suni padzen no skatuves
Sākot dzīvi Bauskā, drīz radās iespēja izpausties mākslinieciskajā pašdarbībā. Pirmais tajā iekļāvās vīrs, drīz vien ievelkot vietējās mākslinieku aprindās arī Mēriju. Viņa atzīst, ka nekad nav i sapņojusi būt par aktrisi, taču dzīvē nācies darboties gan Bauskas rajona patērētāju biedrības drāmas ansamblī, gan Bauskas Tautas teātrī. Nospēlēto izrāžu un lomu skaits ir garš. Režisoru Raimonda Kugrēna, Zigrīdas Ezeriņas, Andreja Miglas un citu vadīta, viņa izpaudusies latviešu dramaturģijas klasiķu darbos, piemēram, gūstot uzslavas par Roplainietes lomu «Pazudušajā dēlā». Skatuves dēļus minušas viņas varones izrādēs «Seši mazi bundzinieki», «Skapēna nedarbi», «Silaines muiža» un vēl daudzās citās.

M. Kalniņa skaidro: «Teātris ievilka mani kā sūklis sevī. Izrādās, tas bija interesanti, jautri. Ja arī to ne vienmēr spēju novērtēt tolaik, tad tagad jautru un jauku atmiņu ir pārpārēm.

Mums reiz bija suns, kuru Oļģerts bija izdresējis visādām gudrām lietām. Izrādē «Stāsts par kādu mīlestību» režisore Zigrīda Ezeriņa ļāva dzīvnieku uzvest uz skatuves. Oļģerts pacēla roku, suns apsēdās, vīrs pamāja, dzīvnieks nogūlās. Viņš tik amizanti pildīja visas komandas, ka publika nebeidza sajūsmināties. Pēc trešās izrādes nāca režisores skarbais rīkojums: «Dzīvniekam uz skatuves nav vietas! Publikai vienalga, ko jūs tur spēlējat, visa uzmanība tiek veltīta tikai sunim.» Tā beidzās mūsu četrkājainā drauga aktiera karjera.»

Vīlusies kultūras telpā
Par šī laika teātra mākslas aktualitātēm M. Kalniņa izvairās runāt. Viņa teic: «Esmu vīlusies mūsdienu kultūras telpā un laikā. Cilvēces cēlās jūtas, piemēram, mīlestība, tiek izspēlētas tik prasti un vienkāršoti. Mani tas neuzrunā, tāpat kā daudzas citas šodienas norises. Es tad labprāt vadu dienas savās izjūtās, domās, sapņos un atmiņās; priecājos par prāvo mazbērnu un mazmazbērnu pulciņu.»

Sarunas noslēgumā Mērija steidz pieminēt savus labos kaimiņus. Dzimšanas dienas rītā daudzdzīvokļu nama mitekļa durvis rotāja papīra puķu, taureņu virtenes. Vēlāk pagalmā abu māju iemītnieki viņu sveica ar sirsnīgu melodiju un puķu pušķiem. Vēl nedēļu pēc jubilejas Mērijas Kalniņas dzīvokli pilda rūgteni vīstošu ziedu smarža, kas viņas domām palīdz ceļot bērnības, jaunības, balto sapņu zirgu un pļavu margrietiņu pasaulē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Anglijā karalienēm deva vārdu Mērija

Kategorijas