Par dvēseles skarbajām mācību stundām

2018. gada 7. augusts 00:00

Ikvienas dzīvības zaudējums ir traģēdija, viena no nežēlīgākajām – zīdaiņa vai mātes miesās briestoša auglīša bojāeja. To piedzīvojušie dvēseles ievainojumus nerāda, savukārt līdzcilvēki apjūk, nezinot, kā izturēties, kā palīdzēt. Par seklu šķiet ierastie mierinājuma vārdi un līdzjūtības izteikšana.

Bēbīši nepamostas
Mazulīšu nāvi miegā medicīna sauc par zīdaiņa pēkšņās nāves sindromu. Atsevišķos gadījumos tas notiek dzīves gada pirmajos sešos mēnešos, kulmināciju sasniedzot starp piekto un vienpa-dsmito dzīves nedēļu. Ir noskaidroti vairāki riska faktori, tiek diskutēts par dažādām hipotēzēm, taču joprojām nav precīzi pierādītu iemeslu, kādēļ bēbīši gluži vienkārši vairs nepamostas.

Par agrīno spontāno abortu uzskata grūtniecības pārtraukšanos līdz 12. grūtniecības nedēļai, un tas notiek daudz biežāk, nekā spējam iedomāties. Varēja būt, bet nebija. Tautā saka – izkrita.

Sagrauto cerību raisītās emocijas tikai mazliet atvēsina pieļāvums, ka sievietes organisms atbrīvojies no augļa, kam nebija izdzīvošanas izredžu. Mediķi lēš, ka aptuveni 90 – 95 procentos gadījumu grūtniecība beidzas ar spontāno abortu, ja auglim ir kādi defekti. Parasti tā nav vecāku vaina, bet apstākļu sakritība.

Nevainīgas dzīvībiņas aiziešana mūžībā nes līdzi plašu izjūtu spektru – no dziļām bēdām līdz dusmām par netaisnību. Ja bērniņu zaudējušie vecāki jūt nepieciešamību sērot bez citu klātbūtnes, arī to vajag respektēt. Labāk, ja ir tuvākie, kam pārdzīvojumus uzticēt, – draugi, psihologs vai cita uzticības persona.

Nāvi nedrīkst ignorēt
Dažkārt iekapsulējušās sāpes uzplaiksnās pat pēc ļoti daudziem gadiem un izpaužas kā dusmas, agresija, skumjas, vainas un kauna izjūta un grauj attiecības ar partneri, līdzcilvēkiem. Tāpēc ir vajadzīga dziedināšana, izsērošana, nolaišanās ielejas dibenā, lai vēlāk kļūtu brīvs un paceltos, zina psiholoģe, sistēmisko risinājumu speciāliste Iveta Gēbele: «Bērniņa gaidīšanas process ienes pārmaiņas gan sievietes organismā, gan pāra attiecībās. Ir skaidrs, ka pēc mazulīša piedzimšanas dzīve vairs nebūs tāda kā iepriekš, un pakāpeniskā pielāgošanās ienes daudz prieka. Ģimenei tas ir jauna ceļa sākums. Kad atnāk nāve, ceļš apraujas, radot milzīgu apjukumu – tam nevajadzēja būt! Un seko jautājumi, kas urda arī līdzcilvēkus: kāpēc tas notika? Kurš vainīgs? Kāpēc tieši ar mums? Kā ar to sadzīvot?»

Tomēr nāvi nedrīkst ignorēt – tā ir svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa. Nereti pēc bērniņa zaudējuma rodas vēlme pēc iespējas ātrāk atgriezties vecajās sliedēs. «Tas ir saprotami, bet neiespējami. Pat tad, kad šķiet labāk ātri visu aizmirst, tas neizdodas. Agrāk vai vēlāk sāpes izlīdīs kā īlens no maisa. Mirušajam bērniņam jādod vieta savā sirdī, ģimenē un dzimtā. Bieži pēc negadījuma sieviete noslēdzas sevī, viņai šķiet, ka nelaime attiecas tikai uz viņu. Tomēr svarīgi apzināties, ka arī vīrietis pārdzīvo, dziedinoši ir abiem kopā par to runāt, raudāt, atvadīties. Vīrietis spēs sievieti atbalstīt, ja viņa būs atvērtāka savām un vīra sāpēm,» tāds ir speciālistes padoms.

Apkārtējiem jādod pārim laiks attapties, jācenšas būt iejūtīgiem un pacietīgiem. Vērtīgi ir apmeklēt speciālistu, kurš var atbalstīt profesionāli, uzskata I. Gēbele. Viņas praksē bijuši vairāki gadījumi, kad sievieti pie psihologa pēc vairākiem gadiem atdzen nāves bailes, ķermeniski simptomi, ar kuriem vairs nav viegli tikt galā. Vislabāk, ja var palīdzēt pēc iespējas ātrāk. Izrunāt, izsāpēt sāpes tad, kad tās radušās.

Mācāmies caur sāpēm
Dažādas garīgās prakses uz nāvi raugās nedaudz atšķirīgi. Kristieši mēdz teikt, ka mūsu īstās mājas ir tur – augšā jeb debesīs. Dažs mazuļus, kam mammas puncī vai uz šīs planētas lemts uzkavēties tikai brīdi, sauc par eņģeļbērniem jeb zvaigžņu vēstnešiem, kuri mūs sagaidīs paradīzes dārzā.

Dziednieks, jogs un budisma piekritējs Juris Brants ir pārliecināts, ka dvēsele (apziņa) savus nākamos vecākus rūpīgi izvēlas, pēc zemes laika rēķinot, jau daudzus mēnešus pirms grūtniecības: «Dvēselei tad jau ir zināms viņas dzimums un nākamie dzīves apstākļi. Ienākot ģimenē, bērns abiem vecākiem kļūst par skolotāju un vienlaikus par viņu ambiciozo vēlmju piepildījumu. Ambiciozo tādēļ, ka tētis un māmiņa reti kad domā par bērna audzināšanu, parasti aizņemti ar savām iegribām, un bērns ir viena no iegribu izpausmēm. Vienlaikus tā ir vispusīga garīgā pieredze un dzīves piepildījums.»

J. Brants pieļauj, ka spontāno abortu provocē vairāki aspekti, tostarp vecāku savstarpējā emocionālā, psiholoģiskā nesaderība. Viens no vecākiem, pārsvarā tā ir sieviete, pēc tam mēdz apzināties augļa psihoemocionālās nepieņemšanas mācību. Augļa bojāeju vairs nevar mainīt, bet pēc spontānā aborta dvēseles pieslēgums vienmēr paliek. No garīgā viedokļa šī pieredze ir vajadzīga abiem vecākiem.

«Manuprāt, spontānam abortam nav izteiktas saistības ar sadzīves apstākļiem, to drīzāk nosaka mātes attiecības ar sevi, partneri, tuviniekiem un pasauli – cik patiesi vai iluzori viņa tās uztver. Sievietēm nereti patīk upura, bet vīriešiem – Dona Kihota loma, beigās visi ir upuri, tikai paši to neapzinās. Šī neapzināšanās veido izkropļotas, nepilnīgas attiecības, no kā veidojas bērna loma garīgās un fiziskās apziņas izaugsmes mehānismā – mācīt cilvēku caur sāpēm un ciešanām. Kopējā apziņa, kuru pazīstam arī kā Dievu, nešķiro mācību formu, tai jebkura dvēseles attīstība ir dabisks sevis apzināšanās process, kam nav izpausmes ierobežojumu. Visu mūžu cilvēks mācās iepazīt sevi caur attieksmi pret sevi un visu apkārtējo. Kurā posmā pašlaik esam, cik veiksmīgi apgūta mācību viela, rāda tas, ko piedzīvojam, pieredzam,» rezumē J. Brants.

Nebēdāties vienatnē
Astroloģe Linda Kurmis atstāsta bērnībā redzētu sapni, ko nespēj aizmirst – pie debesu vārtiem stāv gara rinda ar bērniem. Priekšā liels eņģelis laiž pa vienam bērniņam laukā. Mazulis paņem koferīti, uzvelk gumijas zābaciņus un pa tādu kā rodeļu silīti dodas lejup.

Astroloģes praksē Lindai ļoti bieži nākas strādāt ar sievietēm, kuras kaut kāda iemesla dēļ nevar tikt pie atvasītes. «Labā ziņa, ka astroloģija tiešām kā tāds burvju instruments palīdz bērniņam atnākt. Pareizāk sakot, piemeklēt visērtāko laiku, kad viņam ierasties uz Zemes. Tieši pie šiem vecākiem,» uzskata L. Kurmis.

Kālab Radītājs mazo dzīvībiņu dažkārt tik ātri paņem atpakaļ? Kālab vecākus iemet ciešanās? No astroloģijas viedokļa, ir vairākas atbildes: «Pirmā – bērniņš atnāca par agru, viņam šeit vēl nebija sagatavota vieta. Arī kosmoss dažkārt kļūdās. Otrā atbilde – mazulis ir veca dvēsele, kas vien Visumam zināmu iemeslu tiek pasaukta atpakaļ.»

Ir arī ego neglītā puse: viens no vecākiem sākotnēji mazuli nemaz negrib. Uzzinot par grūtniecību, it kā apstākļu vārdā uz debesīm neapdomīgi tiek izkliegti vārdi: nu kāpēc tieši tagad – visnepiemērotākajā brīdī! «Ne velti ir teiciens, ka mēle ir cilvēka niknākais ienaidnieks. Mazulis tur augšā sēž uz sava koferīša, šūpo kājeles un domā: «Redz, mamma ar tēti mani negrib.» Cilvēkam ir īsa atmiņa – kad notiek atpakaļpaņemšana, atkal jākliedz uz debesīm: par ko man tas?!»

Aplūkojot mazuļa zaudējumu no karmiskā trauka viedokļa, astroloģe pauž pārliecību, ka šim notikumam vienmēr ir ar pagātni saistīta nozīme: «Ko noteikti nevajag darīt – bēdāties vienatnē! Mums līdzās ir ļaudis ar laikmetīgām un tajā pašā laikā viedām senatnes zināšanām, kā tikt galā ar sāpēm, pārstāt vainot sevi un dzīvot tālāk. Man ļoti palīdzējuši Berta Helingera ģimenes sistēmterapijas uzstādījumi. Būtībā tas ir grupas darbs, līdzīgi psihodrāmai, kur prasmīgs speciālists palīdz dvēselei atraisīties. Manai un tai otrai dvēselei, kura puķainos gumbainīšos atkal pacietīgi stāv rindā un gaida, kad Lielais laidīs pa slīdkalniņu lejā.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Par dvēseles skarbajām mācību stundām

Kategorijas