Īsts draugs – zelta vērtība

2018. gada 3. augusts 00:00

Skaistkalniete Svetlana Štrobindere 2. augustā atzīmēja dzimšanas dienu. Viņa sevi raksturo kā ļoti emocionālu, brīžam nesavaldīgu, labestīgu, komunikablu, elastīgu, enerģisku un, pēc vīra domām, stipru personību. «Esmu cilvēks, kurš nemēdz ātri padoties. Dusmas sevī ilgi neturu – cik ātri aizsvilstos, tikpat aši varu nomierināties,» atzīst gaviļniece.

Pankūku vakari
Svetlana pirmos četrus bērnības gadiņus dzīvojusi Dobelē, bet, vecākiem šķiroties, kopā ar mammu un māsu 1973. gadā pārcēlusies uz Bauskas novada Ceraukstes pagastu. Mamma strādājusi celtniecības jomā. Bērnība Svetlanai esot bijusi ļoti laba.

«Man patika dzīvoties laukos un spēlēties dubļos līdz ausīm. Mēs bijām liels draugu bars, visur gājām kopā, pat tad, ja mammas neļāva nekur doties, steidzām cits citam palīdzēt mājas darbos, lai varētu ātrāk visi kopā pavadīt laiku. Mēs mēdzām spēlēt volejbolu līdz vēlai tumsai, kaut arī bumbu tumsā bija grūti saredzēt. No tiem laikiem vēl šodien man ir saglabājušās atmiņu klades un pieraksti ar dziesmu vārdiem. Mums bija tradīcija rīkot pankūku vakarus. Izdomājām savas receptes un pēc tam kopīgi nogaršojām, ko katrs uzmeistarojis. Vienā no reizēm nācās palikt bez vakariņām, jo tās bija apēdis suns,» atmiņās dalās skaistkalniete.

Svetlana pabeigusi Bauskas 1. vidusskolu. Skolas laiks esot ļoti paticis, jo vienmēr apkārt bijis daudz draugu. Pēc tās absolvēšanas viņa iestājās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kuru tomēr nepabeidza. Jubilāre vēlējusies kļūt par pirmo trīs klašu skolotāju vai bērnudārza audzinātāju.

Māsa Tatjana dzīvojot Anglijā un uz dzimto zemi atbraucot reti, bet esot ļoti labi, ka ir jaunās tehnoloģijas un viegli var sazināties. Viņa ir divpadsmit gadus vecāka par Svetlanu. Abas tikšanās reizēs vienmēr kaut kur kopā aizbraucot.

Piesaista lauku dzīve
Svetlana 1988. gadā Brunavas pagastā iepazinās ar vīru Normundu, un pēc neilga laiciņa abi apprecējās. Vīrs gan jau septiņus gadus strādā Nīderlandē un mājās atbrauc tikai divas reizes gadā – vasarā un ziemā. Svetlanai no otrās pusītes rakstura īpašībām visvairāk patīkot inteliģence un savaldīgums. Ģimenē ir trīs bērni. Vecākā meita Vita dzīvo un strādā Anglijā, vidējā meita Zane strādā par pasākumu organizatori, bet jaunākais bērns Roberts rudenī ies 12. klasē.

Pēc divdesmit pavadītiem gadiem Ceraukstē ģimene pārcēlās uz dzīvi Skaistkalnē. «Es vispār esmu lauku bērns, neprotu dzīvot pilsētā. Man vajag iziet ārā, aiziet uz dārzu, nepieciešami zaļumi, daba un putni. Mana sirds vienmēr atradīsies Bauskā, jo to es uzskatu par savu pilsētu, bet arī Skaistkalnē jūtos kā savējā,» atklāj Svetlana.

Jubilāre 1999. gadā sāka strādāt par pastnieci Skaistkalnes pasta nodaļā. Kopš 2004. gada viņa ir pasta nodaļas vadītāja. «Man patīk darbs ar klientiem, un kolektīvs arī ir ļoti labs. Laikam varu sevi saukt par pasta patrioti, ja jau tik ilgi šeit darbojos. Man apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku un draugu. Tiešām zinu tādus, kuriem grūtā brīdī varu piezvanīt un izkratīt sirdi, jo īsts draugs – tā ir zelta vērtība. Paziņu var būt daudz, bet īstu draugu ne,» uzskata skaistkalniete.

Talants uz izmeklēšanu
Svetlanai ļoti patīk lasīt grāmatas, adīt, apmeklēt teātri, deklamēt dzejoļus. «Kamēr meitas gāja skolā, tad pati spēlēju teātrī, vēlāk tam laika nepietika. Kad uznāk tāds posms, tad varu grāmatas lasīt no rīta līdz vakaram, ja, protams, ir interesants sižets. Visvairāk piesaista kriminālie žanri. Brīžiem liekas, ka vajadzēja iet mācīties par juristi, jo man ir talants uz izmeklēšanu – jūtu, kurš ir vainīgais, kur pazudusi kāda lieta. Nezinu, cik paaudzēm uz priekšu esmu saadījusi zeķes. Kādreiz bērniem adīju džemperus, bet viņi tādus nevēlējās valkāt, varbūt mazbērni nēsās, kaut gan šaubos. Man ļoti patīk dejot. Kādreiz Bārbeles kolektīvā dancoju tautas dejas, bet tagad nesanāk izbraukāt uz nodarbībām. Skolas laikā biju laba sportiste un dziedāju arī korī,» stāsta jubilāre.

Svetlanas dzīvē esot bijis tāds brīdis, kad gribējies kaut ko mainīt. Kā pati jubilāre atzīst, viņa laikam neesot tik uzņēmīga, lai riskētu. «Es pat īsti nezinu, ko būtu savā dzīvē mainījusi, ja būtu tāda iespēja. Zinu to, ka vēlos darbu ar cilvēkiem. Tagad prātoju, vai vispār protu dzīvot tikai sev, man liekas, ka neprotu. Mani tas biedē. Man patīk palīdzēt cilvēkiem un apzināties to, ka viņiem ir labi, bet citreiz šo labestību sāk izmantot, un tas ir riebīgi. Maniem bērniem patīk man sagādāt kādu pārsteigumu, un par to esmu ļoti gandarīta,» pārdomās dalās skaistkalniete.

Sapnis par ceļošanu
Vislielākais sapnis, ko Svetlana vēlētos īstenot, ir paceļot, jo vienīgā zeme ārpus Latvijas, kur esot bijusi, neskaitot Lietuvu, ir Francija. Visvairāk piesaistot valstis, kurās ir silti, jo viņa uzskata sevi par lielu siltummīli.

Jubilāre katru dzimšanas dienu atzīmējot, braucot īsos ceļojumos pa Latviju, arī šogad, jo dzimtenē esot ļoti daudz skaistu vietu, kuras vēl nav aplūkotas. Šādas aktivitātes vairāk pievelkot nekā standarta variants – sēdēšana mājās pie kūkas un kafijas tases.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Īsts draugs – zelta vērtība

Kategorijas