Savējie. Mīlētie un neizprastie

2018. gada 3. augusts 00:00

1428

Bauskas pilī apskatāma izstāde «Edgars un Aina Šēnbergi. Modernisti» – par arhitektu ģimenes veikumu, kas saistīts ar mūsu pilsētu. Šodien, 3. augustā, Bauskas pilī atver ekspozīciju un aicina tikties ar viņu dēlu arhitektu Uģi Šēnbergu.

Edgars Šēnbergs ir kurzemnieks no Cīravas Liepājas pusē, Aina Šēnberga ir īsta baušķeniece. Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc vairākus sabiedriski nozīmīgus objektus arhitektu ģimene realizējusi Bauskā un tās tuvumā. Šēnbergu projektēta arī daudzu iecienītā «Klidziņa» pie Skrīveriem, tirdzniecības centri Ozolainē, Pācē, Codes kultūras nams, Ogres estrāde, atrakciju un spēļu nams «Daile» Jūrmalā un daudz citu būvju.

Abu arhitektu kopīgi un atsevišķi īstenotajiem projektiem Latvijā un citviet no pagājušā gadsimta 50. gadu beigām līdz 80. gadiem izstādē palīdz izsekot sešas tematiskas sadaļas. Ekspozīcija uz Bauskas pili atceļojusi no Arhitektūras muzeja Rīgā, kur apkopotie materiāli tika nodoti apskatei šogad aprīļa vidū. Izstādes kuratore Karīna Horsta, māksliniece – Zane Kalniņa. Ekspozīcija tapusi no ģimenes saglabātajiem materiāliem un liecībām projektā «Pie arhitektūras modernisma šūpuļa».

Vēl pirms «Jūras pērles»
Restorāna «Pilskalns» ēka vēl ir, diemžēl tā ir tikai čaula no bijušās godības. Tāda restorāna, kāds reiz bija Bauskas «Pilskalns», joprojām nav nekur citur Latvijā. Turklāt Šēnbergu projekts realizēts vēl pirms slavenās «Jūras pērles» Jūrmalā (1965. g., arhitekts Josifs Goldenbergs). Piedzīvojusi divus ugunsgrēkus, «Jūras pērle» izdzisa pelnos.

Restorāns «Pilskalns» Bauskā tapa no 1958. līdz 1962. gadam agrākā koka paviljona vietā. Tas bija Bauskas patērētāju biedrības uzņēmums ar plašu ēdamzāli, vietu dejošanai telpā un deju grīdu zem klajām debesīm Mūsas stāvkrastā. Otrajā stāvā atradās bārs un āra terase, no kuras, saldējumu vai citu desertu baudot, bija lielisks skats uz pils drupām vai, piemēram, vietējo dziesmu svētku gājienu ceļā uz pilskalna estrādi.

Šī bija 60. gados ļoti iecienīta ikdienas pusdienošanas vieta mazpilsētas iestāžu un uzņēmumu darbiniekiem, bet nedēļas nogalēs «galdiņš» bija iepriekš jāpasūta, vienmēr spēlēja kāda mūzikas grupa, notika svinības. Šurp brauca no dažādām Latvijas vietām labi paēst, padejot, satikties un jauki pavadīt laiku.

Kafejnīca «Mūsa» tagadējā Rātslaukumā tika uzcelta 1969. gadā un bija daļa no projekta, līdzās vajadzēja uzbūvēt arī universālveikalu, bet tas nenotika. Ēkas pirmajā stāvā bija kulinārijas veikals. Galdiņi apmeklētājiem atradās gan starpstāvā, gan otrajā stāvā, kur līdzās lielajai zālei bija arī bārs. Kafejnīca 70. gados bija ļoti populāra izklaides vieta Bauskā.

Rekonstruējot Rātslaukumu, bez īpašnieka palikušo un izdemolēto ēku 2000. gadu sākumā nojauca. Nezinu, kurā brīdī pazuda mežotnieka mākslinieka Mārtiņa Zaura unikālie kokgriezumi un koka skulptūras, kas pēc arhitekta Edgara Šēnberga ieceres bija veidotas tieši kafejnīcai «Mūsa».

Starp Rīgas un Plūdoņa ielu
Stāstot par Ainu Šēnbergu, jāatgriežas Bauskā pagājušā gadsimta 20. gados, kad tā bija amatnieku un tirgotāju pilsēta. Un tas ir ļoti personisks stāsts. Ainas mamma Berta Zaķe bija šuvēja, tēvs Oskars – kurpnieks. Ģimene dzīvoja koka namiņa pirmajā stāvā Plūdoņa ielas iekšpagalmā. Ielas pusē tagad ir frizētava «Elvīra», pirms gadiem te atradās mākslinieku darbnīca-veikals «Meistars Gothards». Bērnībā tur daudzkārt ciemojos, jo Aina draudzējās ar manu mammu Mirdzu. Viņas mamma, mana vecmāmiņa Emīlija Šņore, bija adītāja ar Bauskā pirmo pusmehānisko adāmo mašīnu. Adītāja kopā ar meitu dzīvoja darbnīcā Rīgas ielā. Ziemās pietika darba, adot lauku vīriem biezos vamžus, bet vasarās abas devās par izpalīdzēm pie zemniekiem, lai nopelnītu iztiku.

Bērnībā Ainai un Mirdzai ierasts bija pārskrējiens no Plūdoņa uz Rīgas ielu, kur dzīvoja trešā draudzene, vēlāk Bauskā cienītā angļu valodas skolotāja Elza Lasmane. Kopīgas bija rotaļas Saules dārzā, peldēšanās Mēmelē, Ainas jaunākā brāļa Bruno (Bruno Zaķis – bokseris, burātājs un Viktora Sama vīru vokālā kvarteta dalībnieks) pieskatīšana, laimīgie brīži, kad bērniem tika ļauts izlaizīt vārītā krēma katlus tuvējā Vāvera konditorejā. Vēlāk viņas kopā mācījās Bauskas pamatskolā un vidusskolā, ko absolvēja Otrā pasaules kara beigās.

Kaut arī vecāku rocība nekāda lielā nebija, bērni tika skoloti, cik labi vien varēja. Mana mamma stāstīja par klavierstundām pie privātskolotājas, kur sūtīta gan viņa, gan Aina un Elza. Kaut arī bija bargais pēckara laiks, pēc vidusskolas beigšanas visas trīs draudzenes devās uz Rīgu studēt.

Uz Sibīriju un atpakaļ
Edgars Šēnbergs dzimis 1923. gadā Cīravā. Studējis Liepājas Valsts tehnikumā, 1943. gadā iesaukts vācu armijā. Pēc Otrā pasaules kara beigām vienu gadu strādājis par skolotāju Virgas septiņgadīgajā skolā toreizējā Liepājas rajonā. Var tikai minēt, kā to pieļāva padomju režīms, jo vairākumu vācu pusē karojušo nošāva vai izsūtīja uz Sibīrijas nometnēm.

Vēl vairāk – Edgars Šēnbergs ar savu sabojāto biogrāfiju pamanījās arī izstudēt arhitektūru Latvijas Universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā. Tur viņš ieskatījās baušķeniecē Ainā, un abi apprecējās.

Pienāca laiks arī Sibīrijas iepazīšanai. Par laimi, ne lopu vagonā turp iznāca doties. Tolaik «dzimtene» bija no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, un, augstskolu beidzot, 1952. gadā jauno arhitektu ģimeni nosūtīja darbā uz Novosibirsku. Tur, kā arī Permas apgabala Berežņikos un Nazarovā Krasnojarskas apgabalā uzbūvēti vairāki viņu projektētie objekti.

Aina bija uzzinājusi, ka grūtniecēm ļauj atgriezties mājās, pirms nostrādāti sadalē noteiktie gadi. Tā nu iznāk, ka dēls arhitekts Uģis Šēnbergs, dzimis Latvijā 1954. gadā, palīdzēja vecākiem tikt atpakaļ uz dzimteni. Dažus gadus vēlāk piedzima meita Baiba, tagad Sējāne, valodu un ārlietu speciāliste. Kopā ar vīru Juri Sējānu, grupu «Menuets» un «Pērkons» ģitāristu, televīzijas režisoru, viņa dzīvo Jūrmalā.

Arhitekti Aina un Edgars Šēnbergi Latvijā un ārpus tās strādāja atbilstoši tā laika iespējām. Sievietei vadība nozīmīgos projektos nebija ierasta parādība, visbiežāk liegta, tāpēc par Šēnbergu stratēģiju kļuva kopīgi projekti, vienam otru bagātinot ar radošām idejām.

Regulāri ciemojoties pie sievas vecākiem Bauskā, Edgars iepazinās ar Ainas draudzenes Mirdzas vīru, manu tēti Jāni Muižnieku, kurš pēc dienesta vācu leģionā bija nometināts Bauskā bez tiesībām doties uz dzimto Vidzemi. Līdzīgais liktenis abus vīrus satuvināja, un viņi kļuva par mūža draugiem. Jāņa darbs būvniecībā Bauskas rūpkombinātā un vēlāk, līdz pat dzīves pēdējai dienai Bauskas rajona Patērētāju biedrībā, iespējams, sekmēja arhitektu Šēnbergu drosmīgāko, tolaik modernāko projektu realizāciju tieši Bauskā, nevis citviet Latvijā.

Jauni izaicinājumi un atklājumi
Jau būdams cienījamā vecumā, Edgars Šēnbergs pievērsās arhitekta profesijas robežu paplašināšanai, veidojot vietvārdu atšifrējumus ar konkrētas vietas kartēšanu.

1992. gadā dēla Uģa Šēnberga izdevniecībā izdota pirmā vietvārdu nozīmes pētījumiem veltītā grāmata «Sensōrum -1», kas tapusi kopā ar arhitekti Annu Deičmani un citiem speciālistiem. Tai sekoja vairākas grāmatas, kurās aprakstīti Ēģiptes, Mezopotāmijas, Meksikas, Somijas, Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Krievijas, Ukrainas, Ķīnas, Japānas, Mongolijas un Indijas tautu mitoloģiju pētījumi.

Dēls Uģis atceras, ka tēva pētījumos manāma neparedzamu apstākļu sakritība – īstā brīdī uzradusies vajadzīgā vārdnīca, kas drīz vien kļuvusi par «dizaina objektu», pilna piezīmēm, Edgara grafiskajā rokrakstā veiktajām atzīmēm, tulkojumiem, skaidrojumiem. Līdzīgi ar dažādu valstu kartēm, kur katrs vietvārds atklāj savu slēpto nozīmi, saistot to ar tautas vēsturi, ģeogrāfiju, senā laikmeta iezīmēm. Ansis Epners 2000. gadā uzņēmis dokumentālu stāstu «Cilvēks no soliņa», kurā Edgars Šēnbergs klāsta savu versiju par latviešu valodas etnoģenēzi. Filma izsekojusi Edgara Šēnberga ceļojumiem pa Latvijas novadiem, apzinot pilskalnus, pārbaudot un salīdzinot vietvārdus. Edgars Šēnbergs mūžībā aizgājis 2016. gada 5. maijā.

Aina Šēnberga bija centīga dārzniece, iekopjot skaistumu ap ģimenes privātmāju Purvciemā. Viņa bija mīļa vecmāmiņa saviem mazbērniem. Uģa ģimenē izauguši trīs, Baibas – divi bērni, kuriem nu jau pašiem ir atvases. Regulāri Aina Šēnberga brauca uz Bausku, tikās ar jaunības draugiem, kā arī aprūpēja vecāku kapavietu pilsētas vecajos kapos, kur mūža atdusas vieta arī viņai pašai un brālim Bruno.

Arhitekts Uģis Šēnbergs turpina vecāku profesiju, būdams drosmīgs un interesants savos darbos. Viņš projektējis Rīgas pasažieru ostas ēku, neparastus katoļu dievnamus Talsos un Rīgā, netradicionālus dzīvojamos namus, Rīgas Tehniskās universitātes zinātnisko bibliotēku un citus objektus. Dēla Uģa arhitektu biroja veikumu saraksts ir krietni garāks nekā vecākiem, bet tas jau ir cits stāsts.

UZZIŅAI

Ainas Šēnbergas nozīmīgākie īstenotie projekti:

1958. – 1962. g. – restorāns «Pilskalns» Bauskā;

1958. – 1959. g. – tipveida projekts veikalam ar kafejnīcu Priekuļos, Grobiņā un citur, kopā ar arhitekti R. Kronenbergu;

1960. – 1961. g. – tipveida projekts veikalam ar ēdnīcu Iecavā, Dobelē, Lielvārdē, kopā ar Jāni Medni;

1961. g. – Gulbenes universālveikala restorāna noformējums;

1961. – 1965. g. – universālveikals «Banga» Saulkrastos;

1962. – 1966. g. – universālveikals «Liedags» Slokā;

1965. – 1970. g. – restorāns pie Stitjaza ezera Baltkrievijā;

1967. – 1974. g. – tirdzniecības centri Ozolainē, Pācē;

1968. – 1977. g. – Codes kultūras nams;

1970. – 1976. g. – tiesas nams Jēkabpilī;

1973. – 1977. g. – kapliča Lielvārdes Lāčplēša kapos;

1975. – 1982. g. – celtnieku arodvidusskola Aizkrauklē.

Edgara Šēnberga nozīmīgākie īstenotie projekti:

1958. – 1962. g. – restorāns «Pilskalns» Bauskā;

1963. – 1972. g. – veikals kafejnīca «Klidziņa» Skrīveros;

1965. – 1968. g. – Ogres estrāde;

1966. – 1968. g. – Brāļu kapu memoriālais ansamblis Vietalvā, kopā ar Valdi Albergu, Zentu Zvāru;

1968. – 1969. g. – kafejnīca «Mūsa» Bauskā;

1973. – 1983. g. – 7. vidusskolas rekonstrukcija Rīgā;

1975. g. – skvērs ar kiosku grupu Majoros Jūrmalā;

1975. – 1978. g. – spēļu un atrakciju pils «Daile» Dzintaros Jūrmalā;

1978. – 1987. g. – Jūrnieku klubs Rīgā, kopā ar Uģi Šēnbergu;

1978. – 1987. g. – laboratoriju korpuss ar dzīvojamo apbūvi Rīgā Brīvības ielā, kopā ar Uģi Šēnbergu (daļēji realizēts);

1982. – 1985. g. – 4. aptiekas rekonstrukcija un interjers Brīvības ielā Rīgā.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Savējie. Mīlētie un neizprastie

Kategorijas