BauskasDzive.lv ARHĪVS

Informācijas traucējumu piecdesmit nokrāsas. II daļa – Uzbrukt, apklusināt un iznīcināt!

Informācijas traucējumu piecdesmit nokrāsas. II daļa –  Uzbrukt, apklusināt un iznīcināt!

Nosaukt par meļiem. Pārmest, ka ignorē. Uzbrukt personīgi, apsaukāt un aizskart. Pazemot kā profesionāļus. Apmelot. Mērķtiecīgi vajāt ar sociālo mediju vai savā rīcībā esošu informācijas līdzekļu palīdzību. Viss nosauktais ietilpst sarakstā “politiķu uzbrukumi žurnālistiem”. Vai arī Latvijā? Pašreiz – diemžēl, jā!

Žurnālistu vajāšana un uzbrukumi mediju profesionāļiem nav nekas jauns. To mērķis vienmēr bijis līdzīgs – apklusināt, diskreditēt kritisku skatu, nepieļaut neizdevīgas informācijas parādīšanos, izvairīties no līdzvērtīgām diskusijām, ierobežot mediju brīvību. Rezultāts ir pašcenzūras pieaugums, mediju profesionāļu dzīve pastāvīgās bailēs, aiziešana no aktīvas darbības medijos, neizturot psiholoģisko vardarbību vai nevēloties apdraudēt ģimenes.

Ne velti starptautiskas organizācijas katru gadu apkopo datus par nogalinātajiem žurnālistiem. Taču pēdējo desmit gadu laikā arvien vairāk datu ir par politiķu verbāliem uzbrukumiem žurnālistiem, uzmākšanos un vajāšanu digitālajā vidē. Aktīvākie žurnālistu iebiedēšanā vienmēr bijuši autoritārie režīmi un politiskie līderi. Taču ASV prezidenta Donalda Trampa attiecības ar žurnālistiem, žurnālistu darba traucēšana, vairāku Eiropas Savienības valstu politiķu pastāvīgi centieni ierobežot mediju darbu liek nopietni skatīties uz šo tendenci.

Tāpēc svarīgi nepalaist garām ziņu, ka žurnālista vajāšana tomēr tiek sodīta.

Šovasar tiesas process ierosināts pret diviem prokremliskiem aktīvistiem, kas gadiem ilgi vajāja un publiski apmeloja somu žurnālisti Džessiku Aro. Viņa kopš 2014.gada pēta apmaksāto Krievijas “interneta troļļu” ietekmi uz sabiedrisko domu Somijā.

Četrus gadus žurnāliste tika apsaukāta, apmelota un parodēta  agresīvās kampaņās ar mērķi viņu apklusināt un padarīt viņas darbu nenozīmīgu.

Tagad riskēšu un minēšu Latvijas piemērus, kas lika ieraudzīt jaunākās politiķu aktivitātes plašākā kontekstā. Nē, tālākais nebūs par par Latvijas rietumu pilsētas aktīvāko jūtuberi, kas regulāri gānās par sabiedrisko mediju žurnālistiem, padarot sevi vēl smieklīgāku nekā iepriekš.

Riskēšu runāt par agresīviem, naidīgiem un melīgiem uzbrukumiem, kurus pilnībā raksturo viss iepriekš teiktais. Apvainojumi, vajāšana, psiholoģiska vardarbība.

Esmu izvēlējusies divus piemērus. Viens ir Alda Gobzema 11.jūlija videoblogs “Par to, ko nestāsta medijos”. Otrs ir Artusa Kaimiņa 20.jūlijā "Facebook" klāstītais par “sievieti ienaidnieci”, "RE:Baltica" žurnālsti Ingu Spriņģi.

9qoo.jpgAttēlā: Ekrānšāviņš no A.Kaimiņa ieraksta 20.jūlijā.

Abos ierakstos daži uzbrukumam izmantotie apgalvojumi sakrīt. Tomēr Gobzems izsakās plašāk, viņš stāsta, ka “lielie mediji” ir savstarpēji saistīti un tāpēc tie, pirmkārt, tikai negatīvi atspoguļo partijas "KPV LV" darbu, otrkārt, ignorē šī politiskā spēka piedāvāto svarīgo informāciju (par maksātnespējas administratoriem) un iniciatīvas (piemēram, ideju par Valsts prezidenta kandidatūru). Skaidri pierādījumi nav minēti. Ar vārdiem “lielie mediji” domāts Latvijas Radio (konkrētu faktu vai argumentu nav), Latvijas Televīzija (minēts LTV Ziņu dienesta vadītājas dzīvesbiedrs), žurnāls “Ir” (kas neesot pētījis maksātnespējas administratoru darbību tā, kā ieraksta autors to vēlētos), pētnieciskās žurnālistikas centrs "RE:Baltica" un ziņu portāls “Delfi” (minētas to pārstāvju agrākās ģimenes saites un advokāta biroja apmeklējumi). Savā ierakstā Aldis Gobzems cenšas radīt iespaidu, ka visi minētie ir angažēti, sasaistīti kādām saistībām, ka medijiem un to vadītājiem ir izdevīgi nedarboties tā, kā par pareizu uzskata Gobzems. Pēc atbalstītāju komentāriem pie ieraksta redzams, ka teiktais licies pārliecinošs, patiess un uzticams.

Varētu nodarboties ar detalizētu faktu pārbaudi. Bet nav vērts, jo ieraksts iztiek gandrīz bez faktiem.

Apgalvojumu par pārmērīgi kritiskajiem un negatīvi noskaņotajiem “lielajiem medijiem” ir viegli pārbaudāmi – minēto kungu partijai nav veltīts daudz vairāk kritisku vai pozitīvu materiālu kā citiem politiskajiem spēkiem, kuru darbība ir ziņu vērta. Vēl vairāk, piemēram, "Delfi" un "Re:Baltica" vienlīdz rūpīgi un līdzīgā apjomā analizē visu šāgada vēlēšanu dalībnieku pagātnes sasniegumus un nākotnes solījumus. LTV Ziņu dienests pamatīgi sekoja KNAB un Artusa Kaimiņa aizturēšanas stāstam, ar interesi un pašcieņu izturējās, kad partijas pārstāvji atteicās no komentāru sniegšanas.

Gobzema ierakstā ir vairāki citi smagi apvainojumi, tas viss ir kā liels uzbrukums žurnālistiem. Man ir jāatvainojas kolēģiem, ka nākas to atkārtot, jo nezinātāji var nesaprast. Gribu izcelt Gobzema un Kaimiņa ierakstos teikto, kas attiecas uz mediju profesionāļu ģimenes locekļiem – esošajiem un bijušajiem dzīvesbiedriem un bērnu. Es necitēšu, lai vēlreiz kādu nesāpinātu. Paši apskatieties, ja vēlaties!

Uzbrukumus žurnālistiem pēc šajā ierakstā minētā vairs nevar uzskatīt par emocionālu apsaukāšanos vai spilgtu politisku retoriku, ne arī par narcistisku dauzīšanos, manuprāt, tajā saskatāma pārmērīga iejaukšanās privātumā un bērna tiesību aizskārums. Tas ir zemisks, nežēlīgs un prettiesisks uzbrukums žurnālistiem!

Artusa Kaimiņa ierakstā viss, ko Inga Spriņģe dara 2018.gadā, ir sasaistīts ar 2014.gada interviju raidījumā “Viens pret viens” un kādu Kaimiņa prātā esošu žurnālistes apvainojumu, kura dēļ viņa turpina strādāt kā žurnāliste un kritiski vērtēt politisko komunikāciju. Kopā ar grēdu faktu kļūdu (piemēram Saeima lika maksāt sodu Latvijas Radio), arī šajā ierakstā atrodams žurnālistes privātās dzīves aizskārums, bet kopumā to varētu uzskatīt arī par vajāšanu tīmeklī, pazemošanu, pastāvīgu neslavas celšanu. It sevišķi pēc tam, kad komentāros atbalstītāji neslēpti uzbrūk, draud, aicina uz vardarbību pret žurnālisti. Pats autors nemaz necenšas psiholoģiski vardarbīgās reakcijas mazināt, drīzāk viņa mērķis ir tās pastāvīgi izraisīt un uzturēt. Tas vairs nav šarmants sīkums. Šāda politiķu uzvedība, ja tā ir pastāvīga, leģitimizē uzbrukumus medijiem, diemžēl padara tos par normālu praksi.

Minētajos un arī citos ierakstos, kuros abi politiķi ņirgājas par žurnālistiem, ir skaidri redzams, ka viņi mediju darbu skata ļoti primitīvi, kā konkrētu personu emocionālu patiku vai nepatiku, kā draugu būšanu vai kādu vienošanos, neminot, kā tā izskatās un kāpēc vajadzīga. Viņu retorikā nav nekā, kas ļautu spriest par to, kā viņi kā politiķi domā uzlabot demokrātisku mediju darbu Latvijā. Pastāvīgo pārmetumu vidū nav atrodamas zināšanas par to, kā atšķirt kvalitatīvu mediju darbu no nekvalitatīva, ne arī izpratnes par mediju darba pamatiem. Bet ir diezgan skaidrs, ka pastāv kāda “lielo mediju” sazvērestība. Nezinu, iespējams, ar to domāta žurnālistikas profesionalitāte, kas ļauj pildīt mediju funkcijas, ievērot profesionālo ētiku, nodrošināt brīvu informācijas sniegšanas praksi un sabalansētu priekšvēlēšanu darbības atspoguļojumu?

Es riskēšu, lai gan zinu, ka atkal uzbruks. Šos un citus jautājumus ar žurnālistiem, kas pašlaik piedzīvo politiķu vai viņu atbalstītāju uzbrukumus, apspriedīsim mediju darba analīzei veltītajā diskusijā “Mediju anatomija” 31.jūlijā, Latvijas Radio 1, uzreiz pēc ziņām 13.00.