«Nevarēju vien atdzerties Latviju...»

2018. gada 24. jūlijs 00:00

1478

Atstāt Latviju cilvēki nolemj dažādu iemeslu dēļ, un tas rada pārdzīvojumus ne vien aizbraucējiem, bet arī palicējiem. Vīlušies valstī notiekošajā, daži dodas prom atkārtoti. Publiski par to daudz nerunājam, labprātāk pievēršamies materiālo priekšrocību vai trūkumu apspriešanai. Taču atstāto vecāku, vecvecāku sāpes un rūgtums ilgi nerimst. Ja dzīves apstākļus izdodas veiksmīgi sakārtot, rodas iespēja arī mājiniekiem finansiāli palīdzēt, kaut gan nauda cilvēka prombūtnes tukšumu neaizstāj. Vērtīgs atbalsts ir saziņai izmantojamās tehnoloģijas, kas samazina attālumu un globalizācijai piešķir cilvēcīgākus vaibstus.

Codieši Kristīne Dunike un Vairis Jurgevičs pēc vairākiem ārvalstīs pavadītiem gadiem atgriezās Latvijā pagājušā gada pavasarī. Dzimtenē, tāpat kā Vācijā, viss bija jāsāk no nulles.

Svešuma īstā seja
Pirms došanās projām Kristīnei bija itin labs darbs – Rīgā, Veselības centrā 4, viņa strādāja par administratori. Vairis Vācijā atrada darbu, un abi izlēma būt kopā, tāpēc Kristīne kravāja ceļasomas.

Dzīvesvietas Minhenē sākumā nav bijis, pirmo nakti pārlaiduši savā auto. Tad, soli pa solim, sekojuši darba un dzīvokļa meklējumi. Kristīne sākusi strādāt vietējā dārzeņu fabrikā, jo meklēt kaut ko ilgi nevarēja – pēc iespējas ātrāk vajadzēja līdzekļus. Dzīvošana bija komunālos apstākļos, un komforts bija atkarīgs no kaimiņu sadzīves kultūras. Taču ar laiku izdevās atrast gluži pieņemamu īres dzīvoklīti.

«Man šķiet, ka iebraucēji nekur nav mīlēti, laikam jau migrācijas slogs uz infrastruktūru un sociālo budžetu ir tik liels, ka vietējie sāk justies apdraudēti. Nav nozīmes ne valodas prasmei, ne ādas krāsai, ne izglītībai – tu esi svešinieks. Rietumvācieši pat tautiešus no Austrumvācijas nevērtē pārāk augstu,» saka Kristīne. «Man nebija nekādu vācu valodas zināšanu, bet, kamēr iekārtojāmies, iestādēs vajadzēja risināt dažādus jautājumus. Svešā vide ātri iemācīja saņemties un droši rīkoties. Dažkārt mēs daudz ko nepamēģinām tikai tāpēc, ka baidāmies. Birokrāti visur ir ļoti līdzīgi, bet tādu vienaldzību un profesionālu laiskumu gan redzēju pirmo reizi. Toreiz nodomāju, ka pie mums tik traki tomēr nav. Vācijā ar darba meklējumiem nav vienkārši. Valodas zināšanu prasības ir augstas, ja negribi fabrikā tikai grīdu slaucīt. Sociālo pabalstu neizmantojām, jo tā saņemšanai vajadzīgs ticams pamatojums. No aģentūras darba piedāvājuma drīkst atteikties divas reizes, trešajā tas jāpieņem, lai cik netīkams būtu. »

Kristīne pārliecinājusies, ka liela nozīme tam, no kādas vides cilvēki aizbrauc «laimes meklējumos». Izpratne par to, kas ir izcili dzīves apstākļi, ir ļoti dažāda.

18. novembris – īpaši svētki
Tāpat kā daudzi, arī Kristīne atstāja Latviju, ticot, ka to dara uz laiku. Šo pārbaudījumu viņa izturēja. «Pie tuviniekiem parasti braucām divas reizes gadā, bet īsti labi nejutāmies. Vācijā par īpašiem svētkiem kļuva 18. novembris. Tad pie mums atbrauca draugi no Latvijas, šīs tikšanās ļoti palīdzēja pārvarēt ilgas pēc mājām. Labas attiecības man bija ar citu tautību cilvēkiem, piemēram, polieti, kosmetoloģi. Viņai bija privātprakse, savs klientu loks, un lēnām sāku domāt, ka es varētu pamēģināt ko līdzīgu. Patika darba vide un tas, ka cilvēkiem, no salona aizejot, pozitīvi mainās noskaņojums. Vācijā šīs profesijas apguvei vajag ļoti daudz naudas, mācības ir dārgas,» stāsta Kristīne. Naudas izteiksmē viss ir ļoti relatīvs – kas te ir daudz, Vācijā – maz, jo izdevumi ir lielāki, atzīst Kristīne. Ja esi pašnodarbinātais, budžets, ieskaitot nodokļus, jāsabalansē pašam.

Svinot valsts svētkus un ciemojoties Latvijā, Kristīne arvien biežāk apsvērusi domu par atgriešanos.

Vieta, kur satikt sevi
«Lēnām visu likām svaru kausos un spriedām par guvumiem un zaudējumiem. Esmu pārliecināta, ka Latvijā ir laba medicīna un pamatizglītības sistēma. Bonusu tomēr šeit ir vairāk. Bet galvenais – tuvumā ir mīļie, jaukie vecāki, kas, nākot pasaulē manam dēlam Alisteram, kļuva par omītēm un opīšiem,» smejas Kristīne. «Man ir svarīgi, lai dēls iepazīst un iemīl vecvecākus un lai viņiem ir iespēja samīļot mazbērnu biežāk nekā tikai divas reizes gadā.»

Kristīne ļoti emocionāli runā par Vācijā gūto pieredzi un vēlmi dzīvot Latvijā. Protams, galvenais jautājums arī šai jaunajai ģimenei bija dzīvesvietas izvēle. Labs darbs, tas ir, normāli apmaksāts, vieglāk atrodams Rīgā, taču īres cenas krietni augušas un ir nestabilas.
Tad Bauskas novada Codē aizsaulē aizgājusi Vaira vecmāmiņa. Tolaik vīram Latvijā piedāvāts labs darbs. «Izlemt vairs nebija grūti. Vislabāk mūsu prioritātes sakārtoja dēls. Sapratām, ka Alisteram jāmācās Latvijas skolā un pilnvērtīgi jāapgūst latviešu valoda. Braucām mājās. Pazīstu vairākus cilvēkus, kas atstājuši labi apmaksātu darbu un atgriezušies Latvijā. Laikam jau nauda nav vienīgā vērtību mēraukla,» spriež Kristīne.

Sākumā Kristīne Latvijā «malkojusi» dabu, cilvēkus, notikumus un valodu. Kā pati sacīja, nav varējusi vien atdzerties Latviju...
Ar pacietību, izdomu un darbaprieku gada laikā viņa apguvusi jaunas zināšanas un Bauskā izveidojusi «vietu, kur satikt sevi», – klasiskās un kosmētiskās SPA sejas masāžas kabinetu. Kristīne uzskata, ka «pasaule sākas ar mums», tāpēc ikdienas skrējienā svarīgi sevi palutināt.«Man šajā darbā patīk tas, ka cilvēki aiziet no manis labākā noskaņojumā nekā atnākuši. Redzot, ka mans darbs citiem uzlabo garastāvokli un pasauli veido gaišāku, gūstu iedvesmu,» atklāj Kristīne Dunike.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Nevarēju vien atdzerties Latviju...»

Kategorijas