Dzīvot tikai, kur skaistums visapkārt

AELITA RAMANE, Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja

2018. gada 17. jūlijs 00:00

Stāsts no Pilsrundāles bibliotēkas novadpētniecības materiālu krājuma*

Pensionētā skolotāja Rasma Zeijere (1929. gada 7. februāris – 2014. gada 3. janvāris) aizgāja mūžībā pēkšņi un negaidīti. Viņa ilgi nevēlējās, ka par viņu rakstu, līdz 2013. gada Otrajos Ziemassvētkos, tikai astoņas dienas pirms mūžīgās šķiršanās, viņa mani pieņēma. Cik labi, ka mūsu saruna bija ierakstīta diktofonā un tagad varu to izvērst rakstveidā.

Amatnieku iela
«Esmu iedzimtā un milzīga lokālpatriote. Nomirt var visur kur, bet dzīvot – tikai Rundālē. Te ir tāds skaistums apkārt. Mājas, kurās dzīvoju, sauc par «Ķildām». Tas nav mūsu ģimenes likts vārds, bet par to vietu senatnē bijis liels strīds. Mans tēvs bija strēlniekos, pie pulkveža Jukuma Vācieša, un tajā Ziemsvētku dievkalpojumā Piņķu baznīcā piedalījies. Atgriezies no strēlniekiem, tēvs dabūja bankā aizņēmumu un nopirka šīs mājas. Mēs tur laimīgi dzīvojām, kamēr uznāca karš, pēc tam sākās kolhozu laiki. Vienā no mūsu ēkām ielika pasaules ļaudis, kuriem nekas nerūp. Dzīvojām līdzās piecdesmit gadu, tāpēc saku, ka man Sibīrija nav vajadzīga, man tā ir bijusi mājās. Četras ēkas viņi mums nokurināja, kokus nocirta, bet tas ir pagājis, ko tur pieminēt.

Runājot par mājām Pilsrundālē, varu pateikt, ka te taču ir vesela amatnieku iela. Pēc Pirmā pasaules kara tika dalītas muižas zemes vietējiem amatniekiem. Vecais kalējs Skanis uzcēla «Laktas», bet, braucot no Rundāles pils, labajā pusē ir «Kalēji», kurā mitis vīrs uzvārdā Kalējs, kas arī bijis šā amata pratējs. Kurpnieks Ezītis uzcēla «Īlenus». Pašu neatceros, jo nomira jauns, bet mājā palika sieva ar dēlu. «Adatās» dzīvoja skroderis Jānis Pūtelis, kurš bija ļoti jauks cilvēks un ilgu mūžu nodzīvoja. «Ēveles» atrodas gandrīz pretī Pilsrundāles vidusskolai, un tās piederēja kokamatniekam Kučikam.

Īsto rundāliešu gan ir ļoti maz palicis. Viņus var satikt vasarās kapu svētkos un reizi piecos gados skolas apaļās jubilejās. Tad atbrauc cilvēki no malu malām. Kapu svētkos man jāsveicinās uz katra stūra. Tur dus daudz mūsu cilvēku, kuri ir šejieniešiem labu darījuši. Vai nu visus var pieminēt? Tur guļ mūsu vecā Māsiņa, tā mēs viņu saucām, jo viņai nebija smuks uzvārds – Antonija Čure. Cilvēkam palicis labāk, Māsiņu sastopot vien. Viņa ar spieķīti gāja un vienmēr piestāja mājās, kur kāds bija slims. Brīnišķīgs cilvēks.

Valdemāra Ancīša sastādītajā 2004. gada kalendārā uzšķīru rakstu par Konstantīnu Aizpuru – Pilsrundāles skolas pedagogu 1943./1944. gadā. Viņš bija labs literāts, tulkoja no poļu un krievu valodas Ādama Mickēviča, Puškina darbus. Viņš rakstīja dzeju, ko solīja drukāt, bet nedrukāja, rakstīja lugas, ko solīja uzvest un nekad neuzveda, tā par Aizpuru raksta Ancītis. Mūsu skolas jubilejā 1969. gadā man bija jāsaka runa. Biju spītīga – citātus paņēmu no Konstantīna Aizpura un Jāzepa Valdmaņa, mūsu skolotājiem un dzejniekiem.

Studijas ar pārtraukumu
Pati esmu beigusi Pilsrundāles sešgadīgo pamatskolu un Bauskas pirmo vidusskolu 1948. gadā. Mēs bijām tāda skoloties griboša klase, un gandrīz visi devāmies uz universitāti. Nav tā, ka kopš jaunības gribēju būt skolotāja. Vācu laikā mūsu mājā ielika vāciešus dzīvot. Tā iemācījos valodu un gribēju studēt to, kas padevās.

Iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Vācu katedrā. Ilgi stāvēju koridorā un domāju, uz kuru iet: uz vācu vai angļu. Izvēlējos vācu, jo to biju godīgi mācījusies, bet angļu uz savu roku. Tolaik maz uzņēma, jo nav vajadzīgas tās valodas, labāk krievu valoda jāmācoties. Mēs bijām astoņi studenti: četras meitenes un četri zēni. Zēnus vairs neatceros, izņemot vie-
nu – Valdi Bisenieku. Mēs visi bijām ar pieciniekiem, bet viņš bija tik gudrs, tik literatūrspējīgs, ka mazliet pat noēnoja mūsu audzinātāju Celmraugu. Es pēc kāda gada biju spiesta izstāties. Mēs jau bijām tā klase, no kuras trīs nošāva un vienpadsmit uz Sibīriju izsūtīja. Mums vajadzēja uzmanīties, un vecāki nevarēja mani atbalstīt. Vecākiem viss bija atņemts, un bija jānāk viņiem palīgā, jāiet mežā malka gādāt, saimniecībā palīdzēt.

Pēc deviņiem gadiem atsāku studijas. Atceros, ka piektajā kursā man pie tā paša Valda Bisenieka bija eksāmens. Noliku savu matrikulu uz galda, un viņš tik skatās uz mani un teic, ka «priekš meitas par vecu, priekš pašas par jaunu», bet es pretī, ka esmu jau tā pati, tā pati.

Skolotājas darbs nelaiž vaļā
Skolā strādājot, vadīju deju kolektīvu, dramatisko pulciņu un pati rakstīju lugas. Redzēju, ka mazie skolēni, kuri nav teicamnieki, teātri spēlēja vislabāk. To esmu piedzīvojusi. Spēlējām «Princese uz zirņa» un «Pārtikas veikala rūķītis», kas mums ļoti labi izdevās. Tur tās meitenes nāk viena aiz otras un deklamē dzeju. Es biju aizrāvusies ar H. Heini, un manas meitenes deklamēja viņa dzeju.

Mana vismīļākā skola bija tā, kas Rundāles pilī. Tur es pati mācījos, un man šķiet, ka tur man vislabāk viss sanāca. Esmu strādājusi Pilsrundālē arī par ciema padomes sekretāri, bibliotekāri un mācību pārzini skolā, bet tikai skolotājas darbs visvairāk patika un nelaida vaļā... Mans skolotājas darba mūžs ir 44 gadi. No 1961. gada līdz 2005. gadam.

Agrāk uz skolām brauca dažādi mākslinieki, aktieri un pēc uzstāšanās viņus pacienāja un mani sūtīja runāties. Daudz jauku cilvēku tā esmu sastapusi. K. Sebris skolā bija februārī, drīz pēc manas dzimšanas dienas. Ziedi vēl bija vāzēs, un viņš apvaicājās, kam tie dāvināti. Pēc dažām dienām pienāca kartīte ar viņa apsveikumu. Vai nav mīļi?

Tā paiet mana dzīve, bet vientuļa nejūtos. Tāds ir daudzu pēckara laiku skolotu sieviešu liktenis. Aizbrauciet uz Lestenes kapiem, tur guļ mūsu līgavaiņi. Sibīrijā likteņus salauza, Volhovas purvā apraka. Tūkstošiem viņu ir Rietumos. Taču nejūtos viena. Man ir dažas labas draudzenes ārpus skolas. Seši krustdēli, visi izstudējuši, strādā labās firmās. Atbrauc un uzceļ man malkas šķūnīti.

Kā tīmekļi rudenī
Man tuvi ir Latvijas baltvācieši. Mēs jau viņus nepazīstam. Birutas Gustiņas mammai un Oļģertam Cildermanim valoda bija ar tādu mazu akcentiņu, kas norādīja uz piederību baltvāciešiem. O. Cildermanis bija leģionā un arī bija izvests. B. Gustiņa bija man liela draudzene – sieviešu kārtas vislielākais draugs. Visu Kurzemi man izrādīja –, ko tik tur esmu piedzīvojusi tajos padomju laikos. Starp citu, tur vēl tagad ir palikuši vācbalti. Toreiz bija tantiņas, kuras ar Birutu sarunājās tikai vāciski.

Es ļoti aizrāvos ar visu veco un Vecrīgu. Studēju Kalendāra nemierus. Tiesājamie bija vīna tirgotājs Hanss Brinkens un advokāts Mārtiņš Gīze, kurus nomocīja, un es par viņiem dzejoju, lai gan ne bildi neesmu redzējusi. Lūk, mana dzejoļa pirmais pants, veltīts M. Gīzem:
«Neskumsti šķēpam, kas rūsē,
Neraudi rozei, kas trūd.
Slavas un daiļuma ēnā
Mūžus dusēt nav grūt.»
Šo pantu izmantoju Rundāles novada himnai.

Es pati esmu rakstījusi visu savu mūžu. Vēl tagad rakstu dzeju, bet stāsti... Stāsti lido pa gaisu kā tīmekļi rudenī un pie kāda pielīp.

Uz Rīgu pēc atļaujas
Atceros, kā reiz Rundālē gribējām spēlēt Blaumaņa lugu «Ļaunais gars». Padzirdam, ka Rīgā spēlē. Mums ar’ vajag, un viss! Krievu laika sākumā taču Blaumani nevarēja spēlēt. Toreiz no Kurzemes pie mums bija atbēguši vācbalti, lai izvairītos no aizvešanas. Viņi bija divi brāļi un dzīvoja mūsu dzirnavās. Vienu sauca Alnis. Viņš bija filmējies divās latviešu filmās: vecajā «Zvejnieka dēlā», kur dzied «Laša kungs ar laša kundzi...» – viņš ir viens no dziedātājiem, kas ar rokām plātās. Otra filma ir «Kaugurieši», kur viņš spēlē baronu, kas piedzēries nāk pa trepēm, apķer pliku statujiņu un bučo riņķī apkārt. Viņš bija pašdarbības dvēsele, jautrs, un tikai tad sapratām, ko nozīmē būt par aktieri, kad sākām pašas spēlēt teātri.

Mums nedeva atļauju spēlēt. Abas ar Birutu Gustiņu nolēmām braukt uz Rīgu. Ejam uz Drāmas teātri. Man bija liela ķesele ar āboliem, Birutai kaut kas ēdams, jo Rīgā pēc kara nekā nebija. Abas pa «ķēķa» durvīm ejam iekšā. Tieši tobrīd bijis mēģinājums, un pārtraukumā pretī nāk tik pazīstami aktieri – viens aiz otra, un man ābolu ķesele izkrīt no rokām. Āboli skrien pa trepēm paukš, paukš, un šie metas tiem virsū. Par to mēs lūdzam, lai palīdz dabūt atļauju spēlēt Blaumani.

Bija jāiet pie A. Amtmaņa-Briedīša un Birznieka kunga (īsti neatceros). Aktieri prasa, vai nebūs bailes, bet kas jādara, jādara. Pieklauvējām pie svētās vietas, kā teica aktieri. Nostājāmies priekšā un sakām savu vajadzību: «Mēs esam no Rundāles un gribam spēlēt Blaumani. Amtmanis bija tāds piepūties, kaut ko norūca, bet tas otrs bija tāds mīlīgāks, kas katra vārda galā teica «si, si». Viņš vēlēja, lai ejam pie suflieres pēc lugas, tikai spēlēt varam pārlaboto eksemplāru. Mēs ar Birutu ķērāmies klāt un pārrakstījām.

Ak, dies, kāda piekrišana bija Pilsrundālē! Es biju tā mīlētāja un savas pastalas noplēsu, kamēr te spēlēju. Tad braucām uz riņķi, vēlāk pat uz Lietuvu, kur bija klāti galdi. Lietuvieši arī gribēja saprast, ko tad runājam, un viena latviete uz skatuves tulkoja katru teikumu. Ļoti labi mums gāja! Braucām ar mašīnu, bet sākumā abi ar Alnīti ar zirdziņu un ratiem. Tas bija brīnišķīg

UZZIŅAI

Par darbu Rasma Zeijere vairakkārt bija saņēmusi Izglītības ministrijas godarakstus. Viņas vadītās vācu valodas un vēstures stundas bijušas metodiski daudzveidīgas un interesantas, vācu valodas kabinets – viens no labākajiem kādreizējā Bauskas rajonā. Viņa bija rūpīga klases audzinātāja.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, balstoties uz skolotājas atmiņām, tika atjaunots Pilsrundāles vidusskolas karogs un himna. Rundāles novada jaunās himnas vārdu autore ir Rasma Zeijere, apliecinot dziļo mīlestību dzimtajai pusei. s aktieris! Alnis skolas zālītē bija sataisījis, kur visiem sēdēt, un divas izrādes Pilsrundālē bija izpārdotas!»

* Atmiņas publicētas saīsināti.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvot tikai, kur skaistums visapkārt

Kategorijas