Divatā no galvas izspēlē «Skroderdienas Silmačos»
Talants cilvēkā ir kā kalnu upe, kas sākumā līkumo, laužas, meklē, līdz atrod savu īsto gultni un virzienu. Ar meklējumiem un pavērsieniem bagāta arī amatierteātru darbība. Ikreiz, kad norit teātru skates, uzvirmo domu apmaiņa. Tad krustugunīs pirmie nonāk režisori, radošie stūrmaņi, kas spēlēt gribētājus apvieno, ieved tēlu pasaulē un kopīgiem spēkiem mēģina atklāt lugas radošo ieceri un ideju.
Amatierteātra veiksme, kā gūt skatītāju atzinību, atkarīga no daudziem faktoriem, bet viens no galvenajiem ir režisora prasme izstrādāt scenāriju un skaidru koncepciju. Tas priecētu skatītāju, kura ikdiena paiet lauku darbos vai vismaz lauku vidē, no kuras ceļš līdz nokļūšanai profesionālos teātros dažkārt nemaz tik viegls nav.
Darbam iedvesmo talants
Ingus Pavinkšnis, Bārbeles pagasta amatierteātra «Bārbelīši» režisors, 1988. gadā sācis strādāt Skaistkalnes vidusskolā, bet šajā pusē dzīvo jau gandrīz četrdesmit gadu. Viņš sevi uzskata par skaistkalnieti, kaut gan dzimtā puse ir Vecsaulē. Ingus ir vienisprātis ar tiem, kas domā, ka cilvēkiem piemīt divi izteikti atšķirīgi domāšanas veidi: humanitārais un eksaktais. «Par to esmu pārliecinājies ne reizi vien, strādājot skolā, kur mans darba stāžs ir vairāk nekā trīsdesmit gadu. Personības attīstībā galvenais ir talants un intereses, tad sokas arī darbs, kas dod gandarījumu, bet, ja lieta nepadodas, darbs vien nelīdzēs,» domā pieredzējušais pedagogs.
«Mūzika, valodas, vēsture mani saistīja kopš agrīniem skolas gadiem, bet īpaši patika viss, kas notiek uz skatuves mūzikas pavadījumā... Toreiz vēl bija operete, kur šo žanru varēja baudīt. Mani vecāki bija ļoti muzikāli, tēvs savulaik kolhozā «Sarkanā zvaigzne» noorganizēja kapelu un varēja nospēlēt kārtīgu zaļumballi līdz pat rītam, mamma dziedāja ansamblī, kuru vadīja baušķeniece Nora Trasūne. Kaut gan Jāzepa Mediņa mūzikas skolā iestāties neizdevās, interese par mūziku nezuda,» stāsta Ingus. «Mēs nedzīvojām tehnoloģiju ielenkumā, un vajadzēja likt lietā daudz radošas izdomas. Bērnībā ar brāli Raiti «Skroderdienas Silmačos» iemācījāmies no galvas un izspēlējām neskaitāmas reizes, jo aizrautīgi klausījāmies izrādes ierakstu skaņuplatē, kurā piedalījās izcilākie latviešu mākslinieki. Arī tā bija laba «skola»,» piebilst režisors.
Mūzikas aicinājums nerimst
Pēc dienesta armijā pienāca studiju laiks, un Ingus Latvijas Universitātē izvēlējās vēsturi un vienlaikus sāka vācu filoloģijas studijas, iegūstot vēstures skolotāja kvalifikāciju un arī vācu valodas filologa diplomu. Apgūt valodas pagājušā gadsimta 80. gados nebija populāri, jo necik plaši tās izmantot nevarēja... Pašlaik Skaistkalnes vidusskolā Ingus Pavinkšnis ir vēstures un sociālo zinību skolotājs. «Man dzīvē ir veicies, jo esmu sastapis daudz talantīgu cilvēku, no kuriem varēju mācīties. Domāju, ka joprojām nenovērtēta ir Kārļa Hammera personība un viņa ieguldījums mūsu novada koru kultūras un mūzikas attīstībā,» atgādina pedagogs.
Sākot strādāt skolā, Ingus iesaistījās pulciņu darbā un vadīja gan izteiksmīgās runas, gan bērnu teātra pulciņus. Darbs patika, izrādēm allaž tika piemeklēta piemērota mūzika. Tā ar dziesmām un mūziku uzvestas A. Brigaderes «Sprīdītis», R. Blaumaņa «Velniņi», A. Lindgrēnas «Brālītis Karlsons» un V. Rūmnieka un A. Miglas ludziņas bērniem. Tapa arī dzejas uzvedumi. «Mums visiem bija kas ļoti kopīgs – liels darbošanās prieks,» atceras Ingus.
Piedzīvotos kuriozus «Bārbelīšos» Ingus pastāsta smejot: «Vai tas nav trakums, kad Buratino aizbrauc viesizrādē uz Bausku... bez biksēm, bez lomas biksēm, protams. Tā mazā aktrise Megija ātri tika pie jaunām.» Ingus Pavinkšnis ir amatierteātra «Bārbelīši» režisors jau vairāk nekā desmit gadu. 1998. gadā viņš iepazinies ar komponistu, tulkotāju, valodnieku, teologu Ingmaru Zemzari. Radošā sadarbība vainagojās ar spilgtiem muzikāliem iestudējumiem «Bārbelīšos». Nav dzirdēts, ka amatierteātros būtu daudz šādu muzikālu izrāžu. Skatītāji tās atzinīgi novērtē tieši mūzikas dēļ, kas izrādēm piešķir citu nokrāsu. Vairākām izrādēm Ingus sacerējis dziesmu tekstus, ko komponējis Ingmars Zemzaris. Teātris ir gaistoša māksla, tāpēc 2017. gadā jubilejas noskaņās sagatavots dziesmu albums – «Ingmara Zemzara dziesmas amatierteātra «Bārbelīši» izrādēm». Vislabāk tās, protams, izmantojamas izrāžu kontekstā. «Mūsu iestudējumus, pavisam desmit, ir iespējams atjaunot un rādīt atkal. Rekvizīti labi saglabājušies, jo savulaik veidoti rūpīgi un labā tehniskā līmenī,» uzsver režisors.
Ingus Pavinkšnis ir pārliecināts, ka scenogrāfijas meistars Uldis Mantons, būdams profesionāls ārsts un dedzīgs novadpētnieks, «Bārbelīšiem» ir neaizvietojams, jo apveltīts ar «zelta rokām», pacietību un apbrīnojamu izdomu.
«Bārbelīšu» vēstījums – mīlestība un labestība
«Mūsu pamatrepertuārs ir izrādes bērniem. Tās gan nav viegli spēlēt, jo bērni ātri pamana neīstumu. Tiku dzirdējis, ka daži bērni pat pierunājuši vecākus vest viņus uz izrādēm «Buratino piedzīvojumi» un «Mazā raganiņa» otrreiz, pat tad, ja esam uzstājušies patālāk. Vai tā nav labākā atzinība? Atceros, darbā noguris vīrs, jau gados, pēc «Mazās raganiņas» noskatīšanās izteica savu atzinību: «Sak, mēs jau ar’ tādi bērni vien esam...»,» aizkustināts stāsta Ingus Pavinkšnis.
«Mūsu vēstījums ir mīlestība un labestība. Labā uzvara pār ļauno, tas ir audzinoši un nepieciešams mūsdienu racionālajā pasaulē, kur tik maz patiesu emociju. Aizvien esam tiekušies modināt interesi par amatierteātriem, kas balstīta cieņā pret skatītāju un maksimālā māksliniecisko līdzekļu izmantošanā. Tāpēc vairāk izvēlamies klasiku. Šā gada skatei iestudējām R. Blaumaņa «Pēc pirmā mītiņa», kurā arī skanēja Ingmara Zemzara mūzika,» tā teātra kredo raksturo I. Pavinkšnis.
Tomēr režisors ir kritisks par skatēm un tiem vērtēšanas kritērijiem, kādi izvirzīti amatierteātriem: literārā materiāla piemērotība, režisora darbs, scenogrāfija, aktieru meistarība un kopiespaids. «Iespējams, tie būtu jāpārskata. Mēs dažkārt tiekam vainoti visos pasaules grēkos, kas reizēm izklausās pēc «aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko...». Arī mani kolēģi domā, ka lietderīgāk un vērtīgāk būtu, ja pēc izrādēm komisija savu vērtējumu izteiktu arī aktieriem, ne tikai režisoriem vien. Cerams, ka visiem kopā izdosies rast kādu jaunu pieeju mūsu darba vērtēšanai, kas vairāk atbilstu amatierteātru garam un sūtībai.»
VIEDOKLIS
Elīna Jegorova, «Bārbelīšu» dalībniece: «Tā ir liela vērtība, ja amatierteātris var realizēt sevi ar oriģinālmūzikas klātesamību. Skatuves mākslā apvienoti vairāki mākslas elementi – literatūra, runas māksla, mūzika, kompozīcija. Pateicoties Ingum, mums «Bārbelīšos» dota iespēja uz skatuves sevi realizēt dažādi.
Mums katram ir sava māja. Vissvarīgāk ir tas, kā tajā jūtamies. Vai esam mīlēti, gaidīti, novērtēti, vēlami? Vispirms mājas un tad pasaule apkārt. Mājas ir arī «Bārbelīšiem». Tas ir Bārbeles tautas nams. Māju saimniekiem ir jābūt lielai atbildībai un mīlestībai par to, kā jūtamies savās mājās. Kā sacījis Rūdolfs Blaumanis: «Es gribu sirdi pret sirdi.» To varu attiecināt arī uz Ingu un visu, ko viņš veic. Manuprāt, Ingus pats ir mūzika. Kā skaņdarbs. Man šķiet, ka viņam visskaistākais un saprotamākais ir vienkāršajā. Tādēļ tas, ko viņš dara, arī ir tik vērtīgs!»
Uldis Mantons, ārsts, dekorāciju meistars: «Ingus Pavinkšnis kā režisors ir prasīgs un nepiekāpīgs, vienmēr meklē un cenšas rast vislabāko risinājumu izrādei. Šis process nekad nebeidzas. Viņš nepieļauj paviršības. Skatuve ir vairāku mākslu apvienojums, katra ar savu specifiku. Lai to visu sakārtotu vienā idejā, vajadzīga liela apņēmība un talants, kas Ingum tiešām piemīt un palīdz mums veidot izrādes.»
Edvīns Hegenbarts, režisors un aktieris: «Amatierteātriem laukos ir sava vieta un nozīme kultūras dzīvē. Būtu aplam tos salīdzināt ar profesionālajiem teātriem. Mēs dažkārt aizmirstam, ka repertuāra izvēli nosaka aktieru sastāvs un spēja lugas saturu «izvilkt». Ir jānovērtē tās spēju robežas, kādās trupas darbojas. Vieniem tas padodas labāk, citiem ne tik labi. Bārbeles amatierteātri pazīstu jau sen. Ingus Pavinkšnis ir bagāts ar idejām, ļoti radošs un zinošs savā jomā. Viss viņa un «Bārbelīšu» darbs ir veltīts tam, lai uzturētu kultūras dzīvi laukos. Viņi spēlē savam un skatītāju priekam un saņem to arī pretī. Un pelnīti.»
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»