Ar latviskumu un varenām izjūtām pildīts notikums

2018. gada 10. jūlijs 00:00

1072

Ar latviskumu un varenām izjūtām pildīts notikums

Ar dažādiem pasākumiem nedēļas garumā skanējuši XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI deju svētki. To kulminācija bija svētdien, 8. jūlijā, Mežaparka lielajā estrādē, kur notika noslēguma koncerts «Zvaigžņu ceļā». Sarīkojumā valdīja pacilātība, sajūsma un mazliet smeldzes par to, ka Latvijas valsts simtgades skanošie svētki izskan.

Vectēvs un mazmeita – trešdienu vakaros kopā
Sestdienas, 7. jūlija, rītā Mežaparka estrādē notika koru mēģinājums – dalībnieki izmēģināja nākšanu uz skatuves, nokāpšanu no tās, tika izdziedāts koncerta repertuārs. Uz mēģinājumu bija ieradušies arī dejotāji. Saulē nodegušie svētku dalībnieki bija piekusuši un izmantoja katru iespēju atlaisties uz soliņa, uz zemes, zālītē vai kādam uz pleca.

«Bauskas Dzīve» mēģinājumā satika komponistu baušķenieku Ivaru Žinduli kopā ar mazmeitu Keitu Artu Kūmiņu, Bauskas Valsts ģimnāzijas 9. klases skolnieci. Izrādās, ka trešdienu vakarus abi pavadot kopā, ar Brunavas pagasta Grenctāles kori izdziedot skaistākās melodijas. Keita sacīja, ka svētkos jaušams latviskums un viņa jūtoties vareni. Meitene novērtē katra svētku dalībnieka artavu un īpaši uzteic vecāka gadagājuma cilvēkus. Keitai šie ir pirmie Dziesmu svētki, bet viņas vectēvs atzīst, ka viņam šie droši vien būšot pēdējie Dziesmu svētki. I. Žindulis neslēpj, ka ir grūti un vajag daudz spēka – pakāpieni augsti, diezgan ilgi jāstāv kājās. Baušķenieks atzīst, ka esot nedaudz skumji atvadīties no īpašā sarīkojuma.

Mūzika abiem ģimenes locekļiem esot neatņemama dzīves sastāvdaļa – Ivars veido dziesmu kompozīcijas, bet Keita ir talantīga dziedātāja, ieguvusi balvas vairākos starptautiskos konkursos. Ivars Žindulis uzskata, ka viņš ir labs tenors, bet nez kāpēc allaž nokļūst basos. Keita dzied altos un atzīst – ja labi grib, varot izdziedāt arī citas balsis. Mūzika ir viņas īpašā pasaule. Meitene ievērojusi, ka lieliski uzmundrina pat neliels diriģenta joks.

I. Žindulis atzīst, ka mīlestību pret valsti vēlams izteikt ne tikai lēnās un skumjās dziesmās, bet arī jestrās un pacilājošās melodijās. Esot jādzīvo līdzi laikam. Baušķenieks joprojām rada jaunas kompozīcijas un neapstājas pie sasniegtā. Komponists atzīst, ka pašam vismīļākās ir iepriekš nedzirdētas dziesmas. Arī Keita domā līdzīgi, piemetinot, ka svētku repertuārā vajag dziesmas ar spēcīgu enerģiju, tradīcijas jāapvieno ar moderno.

Bārbelieši, svitenieki un vecsaulieši tiekas precībās
Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā 7. jūlijā risinājās Dziesmu svētku Folkloras diena «Taisat, tautas, augstas durvis!». Tā aizritēja precību zīmē. No mūspuses uz pasākumu bija atbraukusi Bārbeles folkloras kopa «Tīrums», Svitenes folkloras kopa «Svitene» un Vecsaules folkloras kopa «Vecsaule». Zemgales sētā ikviens interesents varēja skatīt uzvedumu par latviešu tradicionālajām kāzām ar sievas vešanu, celšanu pār sliek-sni, svētku mielastu un apdziedāšanu. Zemgales sētas svētku režisore bija Bārbeles folkloras kopas «Tīrums» vadītāja Irita Vimba.

Zemgales kāzas tika rekonstruētas pēc liecību materiāliem un senām tradīcijām, kas aizgūtas teicēju pierakstos un tautasdziesmās. Izrādē piedalījās vairākas Zemgales folkloras kopas, kurām ir kāzām piemērots dziesmu pūrs, kas der gan kāzinieku sagaidīšanai, gan apdziedāšanās laikā. Stāsta galvenais varonis ir Zemgales puisis, kurš prec līgavu no Vidzemes. Līgavainim, kā minēts tradīcijās, tika uzsieti dvieļi, kas ir viena no svarīgākajām viņa svētku tērpa detaļām. Sievai bija gara, ar volāniem pušķota balta kleita. Tērpa īpašā sastāvdaļa bija pīts miršu vainags. Mirtes savulaik audzētas katrā mājā, un to nokalšana bijusi slikta zīme. I. Vimba min, ka šo tērpu tradīcijas mantotas no pagājušā gadsimta sākuma. Uzvedumā bija iespēja uz mirkli iedzīvināt seno tradīciju, ļaujot ikvienam interesentam iepazīt pašu kultūras mantojumu.
Irita Vimba atzīst, ka dalībnieki iepriekš zināja savu lomu, taču pirms uzstāšanās neesot bijis mēģinājuma, izrāde tapusi muzeja sētā.

Tautas tērpam ir liels spēks
Līgavaiņa lomā iejutās bārbelietis Renārs Manuilovs. Izrādes sākumā viņš ar pajūgu brauca pēc noskatītās līgaviņas, kuras lomā iejutās Dina Andrijevska no Siguldas folkloras kopas «Senleja». Kad līgaviņa bija izpirkta, izgājusi caur meiju rotātiem vārtiem, pārnesta pār kūtiņas slieksni, sekoja kāzu kulminācija – dzīres ar svētku mielastu, apdziedāšanās dziesmām un dejām.

Vīra radi apdziedāja sievu, bet sievas radi – vīru. Lai gan rīmes varēja arī nedaudz «iedzelt», tomēr neviens to neuztvēra personīgi. Tā bija sava veida rotaļa. Jo spilgtāka apdziedāšana, jo labākas kāzas. Katrs folkloras kopas dalībnieks bija paņēmis līdzi kādu mājas labumu – speķa pīrādziņus, kūpinātas zivis, ogas, sieru, maizi, arī kvasu un alu. Visi gardumi tika servēti uz linu galdautiem, rotāti ar ziedu pušķiem un kļavu lapām. Skatītāji varēja mieloties pie kopīgā svētku galda. «Zemgalieši nav skopi,» uzsvēra I. Vimba.

Skatītāju vidū bija arī Bauskas pilsētas pamatskolas 7. klases audzēkne baušķeniece Sendija Pole ar ģimeni. Meitene atzīst, ka ir patriote, latviešu tradīcijas viņai ir tuvas un tās cītīgi kopjot. Kāzu priekšnesums baušķeniecei licies aizraujošs. Meitene atklāja, ka viņu īpaši saista Jāņu laika burvība. Saulgriežos kopā ar ģimenes locekļiem viņa ciemojoties pie latviskā gara kopējas un īstenas latviešu saimnieces Dairas Jātnieces. Svētkos Sendija velk tautas tērpu, kas nodots no paaudzes paaudzē, un pret šo tērpu meitene izturas ar lielu cieņu. Pusaudze atklāj, ka tautas tērpam ir liels spēks –, to uzvelkot, esot vēlme iztaisnot muguru un būt staltākai, tērps rada pacilātību un svētku izjūtu.

Deju karstumā
Dejotāji 7. jūlija vakarā «Daugavas» stadionā skatītājiem «izstāstīja» Latvijas likteņstāstu. Deju lieluzveduma «Māras zeme» režisors bija talantīgais Elmārs Seņkovs. Koncertā tika attēlota Latvijas vēsture vairāku gadsimtu garumā, akcentējot īpašus notikumus: daudzās varas maiņas, pirmos Dziesmu svētkus, strēlnieku gaitas, Barikāžu laiku un latviešu tautas Atmodu. Deju uzvedumam bija četras daļas, pēdējo deju izpildīja visi
18 150 dalībnieki. Tika izdejotas krāšņas un sarežģītas latvju rakstu zīmes, centrālais scenogrāfiskais tēls lieluzvedumā bija svētbirzs. Dalībnieki deju karstumā jutās itin labi, tomēr skatītājiem vēsajā vakarā ar brāzmaino vēju bija jālūko pēc siltākas jakas vai pleda.

Svētki, kas latvieti dara modernu
Svētku pēdējā diena, 8. jūlijs, noslēdzās ar koncertu «Zvaigžņu ceļā» Mežaparka lielajā estrādē. Gan dalībnieki, gan skatītāji bija ārkārtīgi saviļņoti, par ko liecināja daudzi lūgumi dziesmas atkārtot. Koncerta kulmināciju veidoja trīs latviešu diždziesmas: «Saule, Pērkons, Daugava», «Gaismas pils» un «Pūt, vējiņi!». Tām skanot, tūkstošiem skatītāju cēlās kājās un vienojās kopīgā melodijā.

Noslēguma koncertu Mežaparka estrādē noklausījās arī Bauskas jauniešu grupas «Bekars» puiši. Arī viņi šogad piedalījušies svētkos – Varis Jātnieks un Matīss Kataņenko kopā ar Bauskas Valsts ģimnāzijas deju kolektīvu «Odziņa» dancoja «Daugavas» stadionā, Armands Rutkovskis orķestrī spēlēja bungas. Matīss Kataņenko atzina, ka sajūtas, izskrienot uz skatuves un ieraugot milzīgos prožektorus un skatītāju pūļus, esot neaprakstāmas. Lai gan uz lielā laukuma esot jādomā, kur likt soli, tomēr puisis teic, ka centies pēc iespējas vairāk baudīt svētku prieku – just gaismu maiņu, skatienus, dejas spēku. Matīss uzskata, ka Dziesmu un Deju svētki latvieti dara modernu. Jaunietis svētkos guvis pārliecību, ka latviešiem ir spēks.

Salīdzinājumā ar Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem, latiņa esot cēlusies – šie esot daudz nopietnāki svētki, ar dziļāku domu.

Bauskas puiši stāsta, ka nedēļa bijusi piedzīvojumiem bagāta – pa dienu bijuši mēģinājumi, pēc tam nakts dzīve. Īpaši jauka bijusi ballīte pēc sestdienas deju lieluzveduma «Māras zeme», kurā spēlējusi grupa «Labvēlīgais tips».

+ 3

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar latviskumu un varenām izjūtām pildīts notikums

Kategorijas