Latvijas brīvībai izsāpēts mūžs

95. dzimšanas diena nacionālās pretošanās kustības dalībniecei Mihalīnai Supei.
Rīt, 7. jūlijā, baušķeniecei, Latgales meža meitai, nacionālās pretošanās kustības dalībniecei, ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi apbalvotajai Mihalīnai Supei 95. dzimšanas diena.
Skopi vārdi, bet ar Latvijas gadsimtu ilgās vēstures smagumu pielieti.
Toreiz...
Mihalīna Supe dzimusi 1923. gadā bijušā Abrenes apriņķa (tagad Krievijas Federācijas Pitalovas rajona Nosovas pagasts) Purvmalas «Jaunā dārza» jaunsaimnieka Vinca un Emīlijas Supes septiņu bērnu ģimenē. Bērni darbam un godbijībai audzināti no mazām dienām. Brālis Pēteris izmācījies par agronomu un savas zināšanas licis lietā, arī palīdzot tēvam iekopt «Jauno dārzu».
Viss mainās pēc Latvijas otrreizējās okupācijas, kad komunistu valdīšanai iekrīt acīs darbīgā un nacionālā Supes ģimene. Pēteris Supe tolaik bija viens no galvenajiem nacionālo partizānu vadītājiem Ziemeļlatgalē. Pēc saķeršanās ar čekistiem 1945. gada jūnijā ģimene ir spiesta atstāt iekoptās mājas un doties mežā piecus kilometrus dziļi ar visiem lopiņiem – cūkām, zirgiem, govīm, suni. Tāds pats liktenis ir piemeklējis arī citus zemes kopējus un jaunajai varai nepakļāvīgos. Grupās sadalījušies, viņi gaida solīto palīdzību no amerikāņiem. Jau pēc septiņām nedēļām ģimeni izārda mežinieku līdzgaitniece nodevība. Tēvu Vinci čekisti nošauj 27. jūlijā, dienu vēlāk apšaudē krīt mamma Emīlija. Brāli Pēteri (segvārds Cinis) nonāvē pats čekas aģents 1946. gada 1. aprīlī, tā paša gada septembrī no kaujinieku lodes bojā iet Mihalīnas māsa Geņa, bet jaunāko māsu čeka paņem pāraudzināšanai jau pirmajā sadursmē ar okupantiem... Nogalinātie tiek aizvesti un izmesti kaili «apskatei» un brīdinājumam pie Viļakas autoostas.
Turpinās deviņus gadus garais mežabrāļu un mežameitu cerību un vilšanās laiks, nemitīgas pārvietošanās uz mazāk apdraudētām vietām, kaut gan tādu nemaz nav, jo čekisti un armija mežiniekus tur nepārtrauktā spriedzē, rīkojot uzbrukumus un pārmeklējot iefiltrēto nodevēju uzrādītos meža nogabalus. Mihalīna ir izvēlējusies segvārdu Kaija. Cits cita īstos vārdus nedrīkst izpaust, un Mihalīna tikai pēc aresta pratināšanas laikā uzzina no čekista lodes kritušā drauga «Jaunais» īsto vārdu.
Pārvietojoties Kaijai jāvada sava grupa, jo viņai ir ļoti laba redze un dzirde. Mežā katrai skaņai sava nozīme, kas jāatšifrē. Kad lodes neskaitāmas reizes lidojušas garām un pāri un čekisti, nodevēju balstīti, mežus iztīrījuši, Kaija paliek viena ar lakstīgalām, dzeguzēm, vālodzēm, dzeņiem, irbītēm, kas vairs nesniedz prieku, tikai asaras, un 1954. gadā Mihalīna iet «drošāko» ceļu, kas ved tieši uz Baltijas kara tribunālu. Pirms tam jāizcieš rupjas pratināšanas diennaktis Viļakas čekā. Tiesa ilgst divas dienas, dzirdēts, ka pats Vilis Lācis gribējis redzēt, kas tas par «putnu», kas deviņus gadus mežā nodzīvojis. Mihalīnai Supei piespriež 25 gadus spaidu darbos Vorkutas lēģerī. Tur no sava mūža viņa atstāj vēl septiņus nebrīves un pazemojuma pavasarus.
Pēc atgriešanās no Vorkutas līdz aiziešanai pensijā Mihalīna Supe strādā Bauskā sabiedriskajā ēdināšanā, sākumā gan stingrā čekas uzraudzībā, līdz restorāna direktors un šefpavāre uzņemas atbildību par čaklo, prasmīgo un godīgo, bet varai «šaubīgo» pavāri.
...un tagad
Gaišs galvas lakatiņš, cilvēka skatienu meklējošas acis un neizsīkstoša vēlme zināt, kas svarīgs noticis novadā, Latvijā un pasaulē – tādu Mihalīnu pansionātā Bauskā sastop ciemos atnākušie. Par spīti gadu kārtām, viņa joprojām grib būt ātri ritošās dzīves mutulī. Ja tikai labāk varētu redzēt, kā zaļo Latvija, un dzirdēt, kā simtgades Dziesmu svētkos skan mīļās Latgales balsis. Ja tikai spētu notvert mirkļus, kurus sakrājis liktenis un kuros dzīvo Kaija izrādē «Meža meitas» Valmieras drāmas teātrī. Ja tikai varētu savām acīm izlasīt sarakstītās grāmatas par to laiku, kad Latviju izcīnīja, sakopa, sargāja un nenosargāja no ļaunuma, naida un nodevības, arī par viņu. Ja tikai varētu apjaust kaut daļu no topošās dokumentālās filmas «Sarkanais mežs», kuru asinstoņos iekrāsojuši arī Mihalīnas vistuvākie, atdodot dzīvību – par Latviju. Kaut varētu ieskatīties acīs tiem Rietumu lielajiem, uz kuriem cerēja un kuri pievīla. Nosodīt, atriebt? Nē, tikai ielūkoties acīs, vai izturētu...
Domu kalni izdomāti, dziesmu dziesmas izdziedātas sevī. Jautāta, kas viņu sargājis no ložu un nodevības lietus un devis spēku sešpadsmit gadu mūža izturēt mežā un nebrīvē, Mihalīna atbild – Dievs. Un ik rītu neparasti možā balsī Mikiņa, kā viņu uzrunā daudzi, lūdz: «Dievs, svētī Latviju!».
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»