Saulaines «akadēmijas» mācība

Kandavas lauksaimniecības tehnikuma Saulaines teritoriālajā struktūrvienībā notika izglītības iestādes 110 gadu jubilejas svinības «Saulaine sirdī un dvēselē».
Sirsnīgais pasākums 30. jūnijā pulcēja vairāk nekā trīs simtus apmeklētāju. Iespējams, ka dalībnieku bija vēl vairāk, kopējo skaitu bija grūti noteikt. Mašīnas bija aizņēmušas visu stāvlaukumu pie izglītības iestādes, daudzas bija arī zālienā.
Pirmā latviešu valodā
Sarīkojumu ar aizraujošu izrādi «Tas puisītis, tā meitiņa» atklāja Rundāles novada teātra studija «Savējie», kuras sastāvā darbojas arī Saulaines izglītības iestādes audzēkņi. Pasākumu vadīja teātra studijas pārstāves Viktorija Kozlova un Dace Degole.
Dziedāja Raitis Sirmanis, bijušais audzēknis. Viņš pastāstīja, ka notiek darbs ar Saulaines himnu, kura radusies 1969. gadā. Nākamgad, himnas jubilejas gadā, to ieskaņos, un interesentiem būs iespēja noklausīties. Koncertā flautu spēlēja un dziedāja skolas pašreizējā audzēkne Renāte Zāle. Dziedāja tehnikuma audzēknis Andris Skukausks – viņa patriotiskais vēstījums izpelnījās ilgus aplausus, mākslinieku vēlreiz aicināja uz skatuves.
Pasākumā stāstīja par izglītības iestādes vēsturi. 1908. gadā tapusi kā Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības zemkopības skola, tā bija pirmā vidējā mācību iestāde Latvijā, kur izglītošanās notika latviešu valodā. Pirmais direktors bija Jānis Kārkliņš. Pēc tam izglītības iestādi pārcēla uz Mežotni, tad – uz Saulaini, mainot gan nosaukumus, gan mācību programmas un mērķus. Kopā īstenotas 22 specialitāšu programmas. Pašlaik izglītības iestāde ir Kandavas lauksaimniecības tehnikuma Saulaines teritoriālā struktūrvienība, tās direktore ir Dace Rozentāle, vietējo struktūrvienību vada Laila Jirgensone.
Mūžīgi saulainietis
Sanākušos uzrunāja bijušie izglītības iestādes direktori. «Cilvēku audzina darbs. Ļoti audzina,» uzsvēra Ģedimins Siliņš. «Toreiz bija vienreizēji audzēkņi. Tagad braukāju pa Latvijas novadiem uz dažādām sanāksmēm un tur redzu ļoti daudzus saulainiešus, mācību iestādes absolventus,» pauda Igns Savickis.
Ar atmiņu stāstiem dalījās bijušais direktors Jānis Beķeris. «Sākumā mums teica, ka galvenais ir mācīt, nevis nodarboties ar kolhozu lietām. Lai gan bija laiks, kad ar cukurbietēm vien simts tūkstošus nopelnījām. Tad mūs rosināja būt pie pašvaldībām, bet 2015. gada pavasarī sacīja: «Meklējiet preciniekus!» Paldies Kandavai, ka mūs paņēma! Galvenais, lai Saulaine pilda savu svēto misiju – izglīto lauku jauniešus,» tā Jānis Beķeris.
Pašreizējā direktore Dace Rozentāle atzina, ka skolu vada attālināti. «Vislielākais paldies iestādes vadībai un kolektīvam,» pauda D. Rozentāle.
Mārtiņš Cimmermanis no Lauku atbalsta dienesta atgādināja, ka skolas solos mācījušās lauksaimnieku dzimtas vairākās paaudzēs. «Nav bijis skaistāks izlaidums zootehniķiem Saulainē kā mūsējais – divi puiši un 60 meitenes. Vienmēr bijām paēduši, mājas darbi izpildīti. Man pēc tam nebija kauns stāties blakus Vācijas zemniekam – prasmes un zināšanas bija gana labas. Mana vecāmāte mācījās Kaucmindē, gribu, lai dēls mācās Saulainē. Mūžīgi sirdī un dvēselē būšu saulainietis,» pauda M. Cimmermanis.
Balles katru nedēļu
Starplaikā absolventiem un apmeklētājiem bija iespēja apmainīties ar atmiņu stāstiem un aplūkot muzeja materiālus. Tur darbojās Marina Kazanceva, izglītības iestādes pasniedzēja un muzeja krājumu glabātāja. Viņa informēja, ka 110 gadu laikā izglītības iestādi beiguši 5196 absolventi.
Daudzi skolas beidzēji pulcējās pie ekonomikas, dārzkopības un citu priekšmetu pasniedzējas Vijas Čakānes-Bartuševicas. Viņi atcerējās mācību laiku, dalījās ar kurioziem un citiem notikumiem. Bija arī anekdotiski gadījumi. «Eksāmenā bija jārēķina, cik olu gadā var izdēt vista. Viena absolvente aprēķina, ka 3800. Pārvaicājām: «Vai tiešām pareizi?» «Jā, es ar kalkulatoru rēķināju!»,» atceras pasniedzēja. Toreiz mācību gada sākums un beigas pagāja nevis kabinetos, bet gan lauku darbos. Prata arī izklaidēties. «Mūsu laikā katru sestdienu tehnikumā bija balle. Brauca meitenes no Bauskas,» atcerējās Māris Purens, kurš tehnikumu absolvēja 1980. gadā.
Daudzi atminējās, kā ar veco RAF autobusu izbraukātas tuvas un tālas malas. «Brīžiem braucām, brīžiem stūmām», smaida
V. Čakāne-Bartuševica. « Es sāku darbu pie Ģedimina Siliņa kā šoferis. Ar RAF izbraukājām Karpatus, bijām arī tālāk. Braucām pieredzes apmaiņā,» stāstīja Igns Savickis.
Kaucmindes izjūtas
Bija arī skumjas atmiņas, kas saistītas ar pašreizējo izglītības politiku un Kaucmindes pils likteni. «Kad strādāju, lielu uzmanību pievērsām Kaucmindes pilij. Žēl tagad to vērot,» saka V. Čakāne-Bartuševica. Viņa atceras, ka aiz pils savulaik atradās piemineklis karavīriem un tuvākā apkārtne regulāri bija sakopta. Par nolaisto pili neapmierināti bija arī citi pasākuma apmeklētāji. «Aizbraucām uz Kaucmindi. Skumjš skats. Cik mūsu laikā tur bija skaisti!» pauda 1980. gada absolvents īslīcietis Aivars Narkevics.
Daudzi kritizēja tehnikuma apvienošanu ar Kandavas izglītības iestādi. Citi uzsvēra, ka varēja veidot kopīgu nosaukumu. Labāk bijis apvienot ar kādu tehnikumu Zemgalē, nevis citā Latvijas vēsturiskajā novadā. Negatīvi tika vērtēta mūsdienu izglītības sistēma – pieredzējušie absolventi atzina, ka savulaik iegūtās zināšanas un prasmes vairāk noderējušas dzīvē nekā tas, ko mācās pašreizējie studenti. «Savulaik apguvām visu – mehāniku, kā strādāt ar govīm, vistām, citiem dzīvniekiem,» atceras bijušie absolventi. «Tagad nevienam neliek tā strādāt. Mums vajadzēja izravēt piecas biešu vagas – to garums bija no šejienes līdz saulrietam,» atceras Edgars Purēns, 1979. gada absolvents, zemnieks no Jelgavas novada Vircavas pagasta.
Absolventu atmiņas
Imants Narkevics no Īslīces pagasta, 1952. gada absolvents:
– Iestājos dārzniekos, bet tad bija lēmums, ka padomju republikai dārzniekus nevajag, mani «pārtaisīja» par agronomu. Mācījāmies vecajā korpusā, kopmītnes bija Ziedoņos. Pēc tehnikuma strādāju par agronomu Jelgavā, vēlāk tepat kolhozā «Ļeņins» biju brigadieris.
Valdis Kučinskis no Jūrmalas, 1955. gada absolvents:
– Lepojos, ka esmu beidzis Saulaini. Es saku, ka tā ir Saulaines «akadēmija», jo darbojāmies visās jomās. Iemācījos zāģēt un kraut malku. Bijām nodarbināti, visi bijām sportisti, mākslinieki, rīkojām kursu vakarus, balles. Dziedājām, dejojām, teātri spēlējām, deklamējām.
Uz iestājeksāmeniem atbraucu ar riteni – mēroju simts kilometru. Ar šo sporta veidu arī turpināju nodarboties. Startējām tehnikumu spartakiādēs. Šādas sacensības notika arī Saulainē. Paši būvējām stadionu, galvenā tehnika toreiz bija zirgs. Paši visu uzturējām kārtībā.
Kad beidzu agronomus, strādāju Bauskas rajona kolhozā «Avoti». Tas bija Dāviņu pagasta Bruknā. Ilgi gan nesanāca – jau pēc mēneša kolhozu pievienoja padomju saimniecībai «Dāviņi», tūlīt pēc tam mani iesauca dienestā. Pēc tam strādāju kokaudzētavā un selekcijas stacijā par sagādnieku, bet Saulainē gūtās prasmes un zināšanas vienmēr noderēja.
Gūrijs Bulle no Bauskas, 1975. gada absolvents:
– Mums kursā mācījās viens gruzīns, tagad viņš savā zemē ir labs zemnieks. Šodien pie skolas stāv daudz mašīnu, bet mūsu laikā te bija motocikli. Uz zootehniķiem mums «bija zobs» – automehāniķiem uz diviem kursiem bija viena meitene, viņiem – uz 60 meitenēm divi puiši.
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»