Jo lielāka problēma, jo lielāks izaicinājums

2018. gada 29. jūnijs 00:00

451

Jo lielāka problēma, jo lielāks izaicinājums

Jau skolas laikā baušķeniece Sanita Dreimane sapņojusi kļūt par mediķi un virzījusies uz mērķi. Absolvējusi Bauskas 1. vidusskolu, izturējusi iestājpārbaudījumus un uzņemta Latvijas Medicīnas akadēmijā. Augstskolā izveidotās Rehabilitācijas fakultātes jauninājums – fizioterapija – ieintriģējusi medicīnas studenti. Četros gados apgūtas prasmes, un darba gaitas sāktas Bauskas slimnīcā.
Šogad Sanita iesoļojusi velna ducī jeb savā trīspadsmitajā darba gadā šajā iestādē. Medicīnas darbinieku dienas priekšvakarā, kas ik gadu ir jūnija trešajā svētdienā, sveikta kā Bauskas slimnīcas Gada mediķe. Gada labāko medicīnas darbinieku godināšana sākta, kad slimnīcas vadītājas amatā stājusies Mirdza Brazovska. Sanitu kā Gada mediķi «Bauskas Dzīve» aicināja uz interviju par jomu, kurā darbojas, par izaicinājumiem, ikdienu, prieka avotiem un spēju pacientiem nesolīt brīnumu, tomēr neaplaužot cerību spārnus.

Ne viens vien domā, ka medicīnas studijas ir grūtas un ilgas, tāpēc jāizvēlas kas vieglāks, piemēram, fizioterapija. 
– Varbūt šāds priekšstats var rasties, taču tas ir maldinošs. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka pirmie divi gadi ir gana smagi. Ja tos iztur, tad ir labi, pēc tam nav problēmu. Ar anatomiju man raižu nebija, bet es neizpratu, kāpēc jāmācās fizioloģija, patoloģiskā fizioloģija. Tikai tagad es to novērtēju, ik pa laikam atveru lekciju materiālus, salīdzinu, vai rīkojos pareizi.

Vai, apgūstot fizioterapiju, prakse nav svarīgāka kā studējot ārstniecību? Roku treniņu nevar iemācīties lekcijās. 
– Protams, nevar! Kad divus gadus esi apguvis teorētiskas zināšanas un trešajā strādā ar cilvēku, sāc apjaust lietas būtību. Tas vairs nav manekens, zem tavām rokām ir silta miesa. Jāteic, ka biju gana droša, nemulsu arī pirmajās reizēs.
Esmu pateicīga, ka pasniedzēji bija stingri un nebaidījās studentus laist pie smagiem sirdzējiem. Labāk par ikdienišķām diagnozēm man patīk daudzšķautnainas un komplicētas situācijas iepazīšana. Jo lielāka problēma, jo lielāks izaicinājums. Tad tu spēj apjaust, vai esi labs fizioterapeits vai vēl kaut kas jāapgūst, jākrāj pieredze.

Ar augstskolas diplomu kabatā rāmu garu nevar strādāt, visu laiku vajag izglītoties.
– Tieši tā. Mēs Bauskas slimnīcā esam divas fizioterapeites – es un Irina Pašišņaka –, nepārtraukti sevi pilnveidojam. Ik pēc pieciem gadiem jāatjauno sertifikāts. Lai to izdarītu, jābūt gan teorētiskiem, gan praktiskiem kursiem. Mācību maksa jāsedz pašiem, kursi nav lēti, tie kļūst arvien dārgāki. Varu būt pateicīga Bauskas slimnīcas vadībai, ka mācību maksu daļēji kompensē.

Kā jūti to, ka mums Bauskā vairs nav tādas slimnīcas kā agrāk?
– Man ļoti trūkst iepriekšējās Bauskas slimnīcas, kurā bija bērnu, ķirurģijas, terapijas, ginekoloģijas un dzemdniecības nodaļa. Man ļoti patika darbs intensīvās terapijas nodaļā, kur tikos ar pacientiem pēc smagām traumām vai nelaimes gadījuma. Tolaik katru dienu, iedama mājās, analizēju, ko konkrētā gadījumā darīt. Šajā nodaļā vairāk bija vajadzīga mana pasīvo kustību darbība. Aina ritēja secīgi, soli pa solītim, viss bija vienuviet, tikai slimnieks mainīja nodaļas, līdz beidzot sastapāmies manā kabinetā, kur sākās ambulatorais darbs. Tagad zināmā mērā ir vienveidība.

Kā pareizi dēvēt fizioterapeitu – par ārstu vai treneri?
– Fizioterapeits ir funkcionālais speciālists. Cilvēki joprojām mēdz kļūmīgi domāt, ka fizioterapeits ir dakteris, kurš palīdz ar dažādiem aparātiem – ultraskaņu, magnētu terapiju, pulsāru. Patiesībā šo medicīnas jomu sauc par fizikālo terapiju. Fizioterapeita gal-venais darba instruments ir zināšanas par cilvēka anatomiju, kustību aparātu un rokas. Pamata vingrojumi ir vieni un tie paši, bet tos kombinē atkarībā no nepieciešamības un cilvēka spējām. Vingrojot izmanto bumbas, nūjas, hanteles, gumijas, līdzsvara vir-smas, citus palīgrīkus. Ja nepieciešams, mediķis palīdz izpildīt kustības un seko, lai tās ir pareizas.
No ārstiem mēs atšķiramies ar to, ka neveicam injekcijas, nerakstām receptes. Drīkstam ieteikt kādu pretsāpju smēri, esam tiesīgi nosūtīt uz jau minēto fizikālās medicīnas kabinetu. Daudzus aicinām uz padziļinātiem izmeklējumiem pie speciālistiem Rīgā.

Pēdējos gados fizioterapijā izmanto teipus (speciālu elastīgu kokvilnas lenti, ko līmē uz ādas, tā atvieglo muskuli un locītavu). Uzlīmē un viss, vairs nav neatlaidīgi jāvingrinās? 
– Šim apgalvojumam negribu piekrist. Ir jāvingro, teips ir plāksteris – ātrā palīdzība muskulatūras sasprindzinājuma gadījumā. Teips muskulim liek precīzi darboties, bet pats nekādas funkcijas neatjauno.
Pati ar teipošanu neaizraujos, ļoti labi to veic mana kolēģe Irina. Daļēji tas ir modes kliedziens. Es atbalstu teipus profesionāliem sportistiem, ja mačos gūts sastiepums vai ir milzīgs muskulatūras sasprindzinājums.
Šad tad sūtu pie kolēģes jaunās māmiņas ar zīdainīšiem, kuriem ir greiza pēdiņa vai paaugstināts tonuss. Esam atklājušas, ka teips labi palīdz, ja ir zarnu kolikas.

Kādas ir mūspuses pacientu aktuālākās problēmas?
– Protams, sēdošais dzīvesveids. Pacientu ir arvien vairāk, diagnozes kļūst smagākas. Cilvēki ir mazkustīgi, stresaini – tā mēs pie problēmām nonākam. Ja ar nervu sistēmu kaut kas nav kārtībā, «izlec» visas mazās saslimšanas.
Saspringti ir arī skolēni, nodarbes pārsvarā ir monotonas un pasīvas, lielākoties pie datora vai viedierīcēm. Daudziem ir kakla daļas problēmas, mazāk nebūšanu ir ar jostasvietu. Bieži vērojama nepareiza stāja, cilvēki ir sakumpuši.

Cik svarīga ir paša pacienta attieksme?
– Pilnīgi viss atkarīgs no paša. Ja nebūs motivācijas celties un darboties, rezultāta nebūs. Es neesmu ne Dievs, ne burvis. Ja pats necentīsies un nedarīs, rezultāta nebūs. Grūti kontrolēt, ko cilvēks dara mājās. Visapzinīgākie ir pacienti ar īpašām vajadzībām. Viņi grib ātrāk tikt uz kājām un saprot, ka smadzenēm impulss jādod katru dienu, ik stundu.

Kā ir smagākos gadījumos, kad redzi, ka iznākums var būt arī bezcerīgs?
– Pacientam neiespējamo nav jēgas solīt, taču jābūt ļoti korektam, lai cerību staru nenolauztu pašā saknē un motivētu darboties. Dievs jau var palīdzēt jebkurā situācijā, taču pārdabiska spēka man nav. Brīžam diagnoze ir ļoti smaga, nav viegli to pavēstīt pacientam. Es nevaru apsolīt, ka viņš staigās, piecelsies. Tas ir grūti prognozējams, jāiegulda milzu darbs. Gan mediķim, gan piederīgajiem ir jāatbalsta sirdzējs, bez šīs sinerģijas nekas neizdosies.

Līdzpārdzīvojums un emocionālā piesātinātība teju katru dienu. Kā izdodas nepārdegt?
– Īsti nezinu. Liels paldies ģimenei, kas spēj mani uzklausīt, – gan vīram, gan mammai, gan papum. Darbu uz mājām nenesu. Iespējams, dažreiz smagu dia-gnožu, pacientu rakstura dēļ gadās pa asākam vārdam, bet kopumā cenšos būt mierīga.

Kāda ir tava ikdiena?
– Katru rītu mostos piecos. Jāpabaro mīļais suns un kaķis, jāapkopj puķes, pēc tam kārta bērniem. Nevaru visu pagūt stundas laikā. Jāpaēdina, uz skolu un bērnudārzu jāpalaiž bērni. Tad ir darbs kabinetā līdz vēlam vakaram. Daudziem pacientiem darbs ir Rīgā, es pielāgojos, nestrādāju līdz pieciem, bet esmu pieejama līdz vēlam vakaram. Man jānovērtē tas, ka cilvēki ir izvēlējušies nākt pie manis. Ir tādi, kas izstaigājuši galvaspilsētas speciālistus un atgriežas Bauskā. Dažas zīdaiņu mammas braukā no Jelgavas apkārtnes, bijuši ārzemnieku bērni. Pacienti ir no visām Latvijas malām. Jauki, ka spējam palīdzēt un esam novērtēti.

Kā tu relaksējies?
– Māja ir mana miera osta. Man ir ļoti mīloša ģimene. Spēku gūstu, kad esam visi kopā – ar bērniem, vīru. Katru dienu savu otro pusīti neredzu, mans vīrs ir tālbraucējs. Smeļu enerģiju no kopābūšanas. Kādreiz bija piemājas dārziņš, pēc darba steidzos to kopt. Taču sapratu, ka man to nevajag, tagad ir tikai puķes.

Vai pati ikdienā vingro?
– Jā, protams! Es vingroju kopā ar pacientiem, arī grupu nodarbībās darbojos. Spēcīgāk ar sevi strādāju trenažieru zālē, tur arī izlādējos. Pērn mums abiem ar vīru bija ļoti aktīvs dzīvesveids – agri cēlāmies un braucām uz upi peldēt. Sākām maija vidū un beidzām septembra vidū. Šogad to vairs nedarām, jo darba ir arvien vairāk. Jūtos lieliski.

Ko cilvēki veselības uzlabošanā var darīt, kādi ir tavi ieteikumi?
– Svarīgi ergonomiski pareizi ierīkot vidi. Pie galda jāsēž ar taisnu muguru, jāizvēlas piemērots krēsls.
Ja ir aizdomas vai netīkamas sajūtas, jākonsultējas ar speciālistu. Muguras problēmu gadījumā vajag nākt pie fizioterapeita, lai saprastu, ko darīt. Jārīkojas atšķirīgi –, piemēram, tie, kam ir spiediena problēmas, nedrīkst intensīvi stiepties.
Nereti pacienti apgalvo, cik ļoti izvingrojušies dārzā, mēģina stīvēties pretī... bet dārzs nav vingrošana. Taču liels gandarījums ir par tiem, kuri ieteikumus ņēmuši vērā un pēc gada atnāk uz masāžu kabinetā priecīgi, ka gadu jutušies ļoti labi. Lielākā daļa saprot, ka vingrošana ir svarīga. Es priecājos, ka Bauskā ir peldbaseins. Tas daudziem var būt laba alternatīva intensīvai vingrošanai, jo ūdens lieliski nodarbina muskuļus.

VIEDOKLIS

MIRDZA BRAZOVSKA, Bauskas slimnīcas vadītāja:
– Sanita Dreimane – sertificēta fizioterapeite, rehabilitācijas nodaļas vadošā speciāliste. Regulāri papildina profesionālās prasmes un apgūst jaunas metodes. Pacientu un kolēģu augsti novērtēta un iemīļota, ar izteiktu empātiju pret mazajiem apmeklētājiem. Spēj organizēt dažādas aktivitātes ārpus tiešajiem pienākumiem un darba laika. Lieliska māmiņa trim meitām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jo lielāka problēma, jo lielāks izaicinājums

Kategorijas