BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Literārā lappuse

Vasara ir nostājusies uz saulgriežu sliekšņa, vēl uzdāvinās mums dažus visagrākos saullēktus, tad pagriezīsies un lēni dosies projām. Ko gan vēl te darīt, ja zieds ziedā bijis kopā ar juceklīgo pavasari?...

Tukšu vārdu plūdos esam debesis sausas izrunājuši, nu gaidām, kas to vērsīs par labu? Bet bez mums jau neviena cita te nav. Slāpju dzenāti, mākoņi skraida, meklēdami, kur smelties tīru valgmi, lai mūs padzirdītu. Visiem ļoti slāpst, pat viscietākajam akmenim varbūt. Taču ir vēl kādas slāpes, daudz negantākas. Tās pārbauda mūsu pacietības mēru un iecietību pārvērš gļēvumā; tās izliek jautājumu cilpas, bet atbildes iegrūž melu purvā. Slāpes tikai aug, jo mūsu tīrākie avoti neglābjami aizsērē.

Ar visu burvestības spēku Latvijas vasara nostājusies uz saulgriežu sliekšņa. Noticēsim tam, noticēsim, ka saulgriežos atkal spējam atdzimt un attīrīties, pat ja mums tikai smilgas spēks un rasas lāses skaidrība...

MĀRĪTE ČORNAJA

Vālodze

Saulei austot,
Cauri miglas vāliem
Līkajā bērzā
Vālodze sauc.
Viņas dziesma
Kā lūgšana
Uz debesīm trauc.
Vālodze sauc un sauc,
Lūdzas lietus lāsi,
Dzidri tīru
Kā baltu bērza tāsi.
Vālodze nedzer
Pie ūdens lāmas.
Ar knābi tā pilienu tver,
Kā krelles
Uz smilgas ver.
Un atkal tā sauks,
Lūgsies ar smeldzi,
Lai debesis dod
Vienas lāses veldzi.

DAGNIJA GASŪNA

Rīti

Kā man patīk
ietīties miglā,
siltā, biezā un mīkstā,
rītam blakus ieritināties
pļavas smaržīgā gultā,
klausīties vālodzes valodā,
glāstīt puķes un smilgas,
dzirdēt, kā upe tālumā
kaut kur nes sapņus un ilgas,
Kā man patīk
tie vasaras rīti,
kas pienbaltā miglā
kā cerībās tīti!

***
Šonakt padzeršos rasu
no pļavas plaukstas
un skaitīšu zvaigznes,
zīlēšu ziedlapiņās
un ļaušu, lai vējš
tās aiznes.
Pīpenes priecīgi
klanīs galvas,
un madaras vēlēs
daudz laimes.

***
Iebrienu mēnesnīcā,
noplīvo smilgu mati,
balta mazgājos rasā –
šonakt būšu es pati.

***

Kaisles pilnos
pilnmēness čukstos
reibušas šūpojas zvaigznes.
Gaismēnas rotaļā
paslēpes spēlē
mīlestība un bailes.
Sidraba biķerī
piliens pēc piliena
saldas un rūgtas laimes.
Blāvā šķidrautā
pusnakts tumsu
pret rītu lēnītēm aiznes.

***

Karsta saule sēž
Mežrožu krūmā
Un smaržo kā traka,
Laimes pārpilna
Dārza stūrī
Snauž vecā aka,
Klausos, kā
Bites dzied – viss
Pārāk ātri zied,
Un es pat nezinu vēl –
Piedot vai ne
Tam zudušam sapnim,
Kura tā kā mazliet žēl...

VALIJA REINICĀNE

Dzīves dziesma

Cik skaista rīta
Gaismas Dziesma
Ar pirmiem stariem
Dzīves dziesma
Priekā plūst
Aust jauna diena
Aust jauna cerība
Un tumsai spēki
Zūd
Ar Debesīm kopā
Mīļotai Latvijai
Mūžīgu dzīvību
Cerību dvēseles lūdz
Un ugunskurus kur
Gaismas ceļu
Baltijas ceļu
Nākamai simtgadei
Vienotā lūgsnā
Vienotā dziesmā
Stipri nākotnei

GUNTA BAUMANE

Rudzupuķu vasarai

Kad paliek vien ilgošanās bezgalīga,
Kad tumsa tā, kura aiz saulrieta ir vienīgais,
Kam spētu vēl noticēt, kur grimtu dziļumā.
Tai tumsā, patiesajā, kur melu nav,
kur melns, tik melns.
Bet spītīgi vēl vasaru, šo vasaru
Zilajās rudzpuķēs peldēšos.
Lai tālumā, lai vakarsaule laiski slīd,
Lai rietot pār laukiem zeltu lej.
Vien uz tumsu, kas tik vilinoša, tur, aiz saules,
Tumsu, kura noslēpums, tiekšos.
Līdz beigsies ar šī rudzpuķu vasara
Un zilzilu rudzpuķu ziedēšana.

Lūzis klusums
Mēs bijām jau tur. Ilgi, par ilgu,
Kur klusums vien pulkstens tikšķos lūst.
Mēs atstājām to vietā bez vārda vietā.
To, kas starp, kam vārdus neatradām.
Kad beidzies salūzis klusums,
Kad jautājums vairs neelso bez atbildes,
Varbūt vēl sāp, varbūt jau viegli.
Tik neskaties, neskaties, kur bijām.

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Viss sākas no...

Un sākas viss no zaļi zaļās  zemes,
No koši, koši  baltās bērza tāss,
No saules lēkta, zili zilās debess
Un strazdu dziesmām karstās vasarās.
No sīka grauda un no zaļa asna
Aug cerības un pirmais lielaisprieks,
Par spīti negaisam tu sirdī jūti,
Viss pārējais ir sīkums, tīrais nieks.
Kaut dzīve liela, sarežģīta spēle,
Kur, vētras liekti, koki dažkārt lūst,
Ir zaļā asnā sākotne un kvēle,
Tur dzīvība kā upes straume plūst.
Un sākas viss no brūnās māla zemes,
No tā, ka krūtīs liesmo dedzīgs spīts,
No saules lēkta, spoži zilās debess,
No apvāršņa, kas baltā miglā tīts.

Vasara
Kad nokrīt rasa, lido bite
Un izzūd auksti pelēkais,
Es izbrīnīta lūpas veru
Un manas acis saulē kaist.
Es prasu – kādēļ šajā dzīvē
Man jābūt visam cieši klāt?
Dievs smaidot klusi atbildēja:
Lai varētu šo dienu sākt!
Viss notika tik strauji, spēji,
Vēl redzēju, kā bite trīc,
Tā apmaldījās ziedu pļavā,
Kur mana alku pilnā sirds.
Kad nokrīt rasa, lido bite,
Un lēnām izzūd pelēkais,
Es izbrīnīta tālē veros...
Kur palicis ir bijušais?

Pārdomas
Nevaru sadzirdēt,
Nevaru pasacīt,
Dienas kā putni trauc,
Brīnos un domāju,
Domāju, brīnos,
Debesis prātu jauc.
Jūtu es sauli
Un vasaras čukstus,
Sapni, kas pazudis sen,
Piedod man klusītēm!
Neraudi! Piedod!
Ozols vēl saknes dzen.
Pieliecies! Noskūpsti!
Lūpas, kas grēcīgas,
Tajās ir rožu spēks,
Aizsteidzas gadi,
Joprojām es brīnos:
Kur gan ir pazudis grēks?

Vecmāmuļai
Vēl zaļo ozoli un smuidrās liepas,
Pie meža ieloka, kur vecas, labas
 mājas,
Tur vecmāmuļa lēnām dziju  tin,
Un pūra lādē senas dziesmas krājas.
Re, klēts, kur skapis ozolkokā griezts,
Tas bērnu saules svelmi saglabājis,
Un gulta, kurā mīlestības reibums
Ir smējies, reizēm klēpi dedzinājis.
Es klausos atmiņās, ko vecmāmuļa tin,
Un manā sirdī sapņi, ilgas mijas,
Tur meža ielokā, kur Līgo uguns mirdz,
Kur putnu balsis augstu kokos vijas.

SANITA ERHARDE

***

ak, jūs, zvaigžņu braucēji! mani mīļie!
cik gan ļoti var kādu
un nepateikt to nekad un vienmēr

līdz sāp
jo tad tu liksi no kosmosa kuģa ārā man kāpt
– ej tālāk kājām!
neļauj man izlēkt un skriet
vien sašņorēt saprātu kartes šīs priekšā
ko lasu kā kaķa acis
vien zaļā par zvaigznēm ko sacīs
dēļ otras aklās vairs neskatos
trešai viss ir zvaigžņu skalā –
trīs no desmit
galu galā
notriecu to no debess
nopērku naglas – izmēru pareizo
un nagloju pie krūtīm
ugunszvēru šo
izsit tās ritmu, spēj parunāt
bet par lēnu vienmēr
nevēlos, lai esi mans bērns!
kad degu kā ugunī, ar benzīnu
aplietais stāvs
otrais – tu saki – tā tomēr nav labi
un pielej sirds bāku ar šņabi

***
ielieku avīzē sludinājumu:
meklēju vīrieti vienai vasarai
tavi darba pienākumi:
salauzt man sirdi tā,
lai uzrakstu pēdējo nodaļu
grāmatai
pretī: nesolu neko
saņemu trīs zvanus
vienu īsziņu
un e-pastu
sola man zelta kalnus
un salauzt kājas
ok.
sk.
k.

***
ko tev nozīmē mīlestība?
uzrakstu trīs teikumus
nosvītroju
no sākuma atkal
rakstu tos pašus trīs teikumus
un pārbaudu kontekstā
pārbaudu praksē
pārbaudu tos aplī, ringā, cīņā
aci pret aci sāk apnikt
Dievs, kurš tik taktiski
atļāvās ļaut man
izvilkt trijnieku ceriņu loterijā

Iveta Salgrāve

..ne/grēksūdze..
– Kādēļ tevi tik ilgi gaidīju velti?
– Dzīves ritenī iesprostota,
nespēju pamest ikdienas telti.
– Tev bizes ar rasu. Un izirušas.
– Pelēkās miglās es maldījos,
meklējot ceļu uz rīta pusi.
– Tev acis spulgo un mirdz.
– Saule būs gaismu iemetusi,
kas manī viļņo un irdz.
– Vaigi tik sārti!
– Vējam bij atvērti vārti...
– Vai miesu skāruši sveši glāsti?
– Mans augums bij upes varā un spēkā.
– Meitēn, tu dzīvo grēkā!
– Nē, Mācītāj! MĪLESTĪBĀ...