Paaudžu paaudzēs skan dziesma
Mežaparka estrādē XXVI Vispārējo latviešu dziesmu svētku noslēguma
koncertā 8. jūlijā skatītāju rindās līdz ar tūkstošiem citu dziesmu
draugu būs arī Vecumnieku iedzīvotāja Aldona Alenčika kopā ar mazdēlu
Gustavu Batņu. Skatuvei piekaltais skatiens dziedātāju un muzicētāju
rindās meklēs savējos: mammu, meitu, māsu, tēti. Šis būs viņu paaudžu
paaudzēs koptais mūzikas mīlestības apliecinājums.
Svarīgākais jautājums
«Kad
mans vīrs Modris Alenčiks vai arī viņa brālis un māsas bija nolūkojuši
sev dzīvesdraugus vai draudzenes, vecāku pirmais jautājums bijis: «Vai
viņš prot dziedāt?» Tāda jau pirms gadu desmitiem bijusi šīs dzimtas
tradīcija – dziedāt un mīlēt dziesmu. Par laimi, man šī muzikālās
izpausmes joma nav sveša, mamma bija laba dziedātāja, tādēļ Alenčiku
dzimtā tiku pieņemta un esmu iejutusies kā savējā,» stāsta Aldona.
Lūdzot
viņai izšķetināt dzimtas muzikālo pavedienu, Aldona atklāj, ka tās ir
paaudzēs ieaudzinātas alkas pēc skaistā, pēc mākslas. Senajās dienās,
kad laiku «neaprija» tālrādes ekrāns vai «glāstus prasošās» viedierīces,
daudzi vakara mijkrēsli izmantoja, verot vaļā dziesmu vāceli. «Tā mēs
agrāk sēdējām ap galdu un dziedājām. Uzskatu, ka šī ir ģimenē
ieaudzināma lieta, kuru mums izdodas uzturēt arī tagad. Sapulcējoties
lielākam radu pulkam, runāšana, smiešanās tiek papildināta ar
dziedāšanu. Uzrodas melodijas ar stāstu, un tas atkal paver ceļu jaunai
dziesmai,» atklāj A. Alenčika.
Jānokļūst svētnīcā
Priecīga
viņa ir, pieminot mazbērnus Elizabeti un Gustavu. Talantīgi, dziesmās
plaukstoši, mūzikas brīnuma alku pārņemti – tādus epitetus vecmāmiņa
velta saviem mazbērniem. Vienlaikus tas kalpo par garantiju dziesmas
mīlestības turpinājumam.
Nozīmīga loma ir ne tikai dalībai
koros, bet arī kolektīvu nokļūšanai uz koncertiem Mežaparka estrādē. «Šī
vieta ir latviešu svētnīca. Lai arī pati vairs aktīvā koriste neesmu,
Dziesmu svētkos man ir jānokļūst Mežaparka estrādē un jāieelpo tās īpašā
smarža. Nevienai citai vietai Latvijā tādas nav,» izjūtas atklāj Aldona
Alenčika.
Haralds Mednis nenobijās
Pirmo reizi
simtgadīgo priežu ieskautajā ielokā viņa stāvēja, būdama Bauskas 1.
vidusskolas kora dalībniece. Spilgtas emocijas uzjundī atmiņā Dziesmu
svētku simtgades jubilejas koncerti 1973. gadā. Liktenīgs pavērsiens
latviešu kora dziedāšanas vēsturē bija 1985. gada svētku noslēguma
koncertam. Togad padomju funkcionāri tajā neiekļāva Jāzepa Vītola
«Gaismas pili». Izskanot pēdējai koncerta dziesmai, koristi nesteidzās
pamest skatuvi, viņi skandēja: «Gaismas pili! Gaismas pili!» Oficiālie
svētku virsdiriģenti saskatījās, tomēr neviens nebija tik drosmīgs, lai
kāptu tribīnē un diriģētu.
Tad skatuves vienā malā vīru balsis
paņēma «Kurzemīte, Dievzemīte, brīvas tautas auklētāj`» un pa kāpnēm pie
diriģentu pults pacēlās Haralds Mednis. Sirmais vīrs nebija iekļauts
oficiālo diriģentu pulkā, atvēlot viņam nekādo goda diriģenta statusu.
Viņam nebija ne no kā jābaidās. «Tad tūkstošbalsīgais koris pakļāvās
diriģenta rokas vēzienam, «Gaismas pils» pamazām pacēlās pāri priežu
galotnēm. Tagad, to atceroties, varu teikt – šādu mirkļu dēļ ir vērts
dzīvot,» atmiņās dalās A. Alenčika.
Vienkārši – patīk
Vecmāmiņu
šajā brīdī papildina mazdēls Gustavs: «Es nezinu par tiem laikiem, bet
par sevi varu teikt pavisam vienkārši – Rīgas Franču liceja zēnu korī
esmu tāpēc, ka man patīk dziedāt.»
«Nu tu paskaties! Es te varu
runāt par emocijām, paaudžu mantojumu un pienākuma apziņu, bet puika to
izskaidro pavisam vienkārši – viņam patīk dziedāt. Šo teikumu man bija
ļoti patīkami dzirdēt – ir dzīvots un strādāts, bērni un mazbērni
audzināti pareizi. Dziesmu gēns turpinās, un man ļoti gribas ticēt, ka
tas tik drīz neizzudīs nedz manā ģimenē, nedz latviešu tautā,»
vecmāmiņas balsī ieskanas silta sirsnība.
Mazdēla vēstījums A.
Alenčiku rosina ņemt rokās senos albumus un iegrimt dzimtas fotogrāfiju
apskatā. Tur dziedoši un dejojoši skatāmi viņas vīra radi, arī pati.
Bildēs redzama gan kopīga dziedāšana, gan jautrie tautas deju dejotāji.
Īpašā attēlu virtenē apkopota meitas Lienes Batņas darbošanās ar kori
«Via Stella». Ar mīļumu Aldona atklāj fotogrāfiju, kurā abas nu jau
lielās meitas – Liene un Ieva – ir kādā Ziemassvētku dāvanu gaidīšanas
brīdī. Tā mēs šos brīnumus gaidām visu mūžu – no bērniem, no
mazbērniem... Gaidām, sagaidām un priecājamies, atzīst skolotāja un
dziedātāja Aldona Alenčika.
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»