Būvē tiltu starp laikmetiem

2018. gada 15. jūnijs 00:00

Aizbrauksim uz teātri! Izrādes «Man 30 gadu» skatītāji nonāk laika mašīnā.

Nacionālā teātra izrāde «Man 30 gadu» skatītājus aizved 50 gadus tālā pagātnē. Rīga, kāda celtnieku brigāde, kura būvē Akmens tiltu pār Daugavu. Tolaik gan tam vārds bija Oktobra tilts. Tilta celtnieki ir galvenokārt gados jauni cilvēki, kuru darba ikdienu papildina jautra kopīga vakarēšana, savstarpējo simpātiju spēles un satraucošas mīlestības atklāsmes.

Jauniešiem būs grūti
Tiktāl šķiet, izrāde stāsta par mūsdienām, par kolektīvu, kurā mēdz uzplaiksnīt visas iepriekš minētās parādības. Tomēr Pētera Pētersona lugā darbība norit pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, un režisore Ināra Slucka šo nosacījumu stingri ievēro.

Šis kritērijs uzskatāms par iestudējuma «Man 30 gadu» lielāko veiksmi un diemžēl arī klupšanas akmeni. Izrādi ļoti apgrūtinoši būs skatīties mūsdienu jauniešiem, arī pie 30 gadu sliekšņa nonākušajiem. Ja vien skatītājs nav ļoti zinošs latviešu kultūrvēsturē, kā arī politiskajās norisēs un nepārzina padomju ideoloģiskos kanonus, tad varoņu rīcība, izteiksmes stils viņam nebūs saprotams un pieņemams, tādēļ uz skatuves esošajiem jaunajiem aktieriem būs grūti gūt atbalstu no zālē sēdošajiem līdzaudžiem.

To laiku smarža
Precīza 50 gadu senas pagātnes kopija skaņās, krāsās, kustībās, runas stilā, arī dejās un dziesmās dod iestudējumam lielu pievienoto vērtību. Tieši vizuālajā ziņā iestudējums ir ļoti baudāms. Jāuzteic kostīmu māksliniece Keita, horeogrāfi Agnese Vanaga un Leonards Vīksne. Dažās ainās apbrīnu raisa scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša paveiktais. Topošā tilta konstrukcijas tik filigrāni «virpuļo» pa skatuvi, ka gluži neticami šķiet, kā tās kaut kur nesaķeras, neiesprūst.

Izrādes vizuālajam tēlam un noskaņas radīšanai talkā nāk Raimonda Paula mūzika. Bet paša Maestro esamība pie klavierēm situāciju dara teju sirreālu – mēs tiešām esam nokļuvuši sešdesmitajos gados. Realitātē atgriež apjausma, ka Pauls tāds vecs un grumbains. Tomēr tieši dzīvā mūzika, īpaši krogā skanošā, ienes iestudējumā īpašu laikmeta smaržu.

Trīsdesmitgadnieku krīze
Lugas saturs, režisores daudzviet īsināts, beigās pilnīgi pārveidots, joprojām ir daudzslāņains. Cita laikmeta krāsās nav pazudis galvenais – vēstījums par trīsdesmitgadnieku «krīzi». Mūsdienās arī par to bieži tiek diskutēts. Stāsta centrā ir pretstats starp ikdienas dzīvi un mākslas pasauli: galvenā varone Roze, no dzīves galvenās maģistrāles nomaldījusies trīsdesmitgadniece, būvobjektā satiek jaunības mīlestību Kasparu un mākslinieku Toru. Mīlas trijstūrī uzšķiļas kaislības, kuru šī laika interpretācijā pa gaisu šķīstu emocionālie zibeņi un veidotos pārdzīvojumu sāpju jūra. Taču padomju laikos viss bija citādi – jauniešu mīlestībai «pareizi izpausties» palīdzēja kolektīva biedru sapulces, aģitbrigādes organizētās paraugprāvas. Ja šos padomju laiku standartus nezina, izrāde kļūst arvien nesaprotamāka.

P. Pētersona luga «Man 30 gadu» savulaik pavēra jaunu dramaturģiskās koncepcijas lappusi. Tā rakstīta brīvajā pantā, apvienojot dzejas un prozas tekstus. Zemtek-stos atklājas darba poētiskais slānis, otrajā plānā atstājot tā laika un sistēmas sociāli kritiskos momentus. Varoņu darbība tiek poetizēta, sarunājoties par ikdienišķām lietām, tēlu valoda nav parasta – pārāk izglītoti un intelektuāli ir šie fiziskā darba veicēji.

Izvairīties no didaktikas
Aktrise Dita Lūriņa izrādes galveno varoni Rozi atveido kā ļoti pašpārliecinātu, mazliet bravūrīgu, asprātīgu, vienlaikus ļoti sievišķīgu būtni, kas apzinās savu ietekmi pār vīriešiem. Pēc vārda kabatā viņai nav jāmeklē, un, raiti risinot sarunas, sieviete ik pa brīdim izmet kādu dzēlīgu piezīmi vai joku. Kad Roze iemīlas Gundara Grasberga atveidotajā Torā, viņa kļūst maiga, pakļāvīga un pat gatava upurēt savu ego.

Šim aktieru duetam dažbrīd līdzi netiek Kaspara lomas atveidotājs Egils Melbārdis. Vidagas loma padevusies Zanei Dombrovskai. Atmiņā palicis arī Ulda Siliņa atveidotais Vents, skumji smieklīgais Aināra Ančevska varonis Ilārijs.

Brīžos, kad režisorei izdevies izvairīties no klajas didaktikas, neieslīgt socreālisma štampu interpretējumos, ar vieglu ironijas un gaiša humora devu, ar mazliet naivuma un romantikas ir tapusi izrāde par jauniem, enerģiskiem cilvēkiem. Viņi, būdami tā laika ideoloģiskajos žņaugos, no sirds ticēja «gaišajai nākotnei».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Būvē tiltu starp laikmetiem

Kategorijas