Veiksmes stāsts par atgriešanos tēvzemē

2018. gada 15. jūnijs 00:00

1825

Māris un Darja Tupeši tērzē mājīgajā Solveigas Ikertes darbnīcā «Novads» Bauskā, pirmo reizi saposušies īpaši viņiem darinātos latviešu tautastērpos. Pēc divām nedēļām abi piedalīsies Latvijas simtgades Dziesmu svētkos. Jaunie Kurzemes tautastērpi ir meistares Solveigas Ikertes dāvana Tupešu pārim. Māris un Darja kopš 2016. gada 2. janvāra ir liepājnieki. Uz Latviju – Māra senču dzimteni – viņi togad pārcēlās no Sibīrijas lielpilsētas Omskas. Abi runā labā, bagātīgā un intonatīvi precīzā latviešu valodā.

Notikumu sākums – Kristīne
Pagājušajā nedēļā Tupeši uz pāris dienām atbrauca ciemos pie ģimenes draugiem – Bauskas veterinārajiem ārstiem Veronikas un Jāņa Bitēm. Tā nav pirmā reize, kad jaunieši pie viņiem viesojas. Savulaik dakteris Bite kopā ar vecāko dēlu Andri apmeklēja dzimtas izsūtījuma vietu Omskas apgabalā, kur iepazinās ar Māra tēti Andri Tupesi, mammu Ludmilu un citiem Omskas apgabala latviešu biedrības dalībniekiem. Andris Tupesis jau ilgus gadus ir šīs organizācijas vadītājs, nerimtīgs dzimtenes un Krievijas trimdas tautiešu saiknes uzturētājs.

Jānis Bite pie Tupešiem nenokļuva nejauši. Pirms brauciena uz Sibīriju sazināties ar šo ģimeni viņu mudināja Solveiga Ikerte, kura 2005. gadā vienatnē ar vilcienu mēroja bezgala tālo ceļu uz Omsku, lai iepazītos ar izsūtīto latviešu pēctečiem un palīdzētu viņiem izzināt kultūras tradīcijas. Stāsta Solveiga: «Manu lēmumu doties uz Omskas apgabalu iespaidoja sarunas ar laikraksta «Bauskas Dzīve» toreizējo žurnālisti Kristīni Straujo. Viņa bija viena no pirmajām brīvprātīgajām, kura devās misijā uz tautiešu ciemiem Sibīrijā, lai mācītu latviešu valodu. Paldies Kristīnei! Viņa bija sākums savstarpēji saistītu notikumu virknei, kuru brīnumainais iznākums ir Tupešu ģimenes trešās paaudzes pārstāvja Māra un viņa sievas Darjas atgriešanās vīra etniskajā dzimtenē.»

Bet visam vēl ir turpinājums. Jānis Bite, gluži kā ar sesto maņu nojauzdams, uzdāvināja Mārim divas biļetes lidojumam no Om-skas uz Rīgu. Tagad viņš joko: «Tas bija politisks gājiens. Nopirku lidojumu tikai vienā virzienā! Tieša norāde, ka atpakaļceļa nebūs!»

Var uzrakstīt romānu
Jauniešu Darjas un Māra stāsts ir tik apbrīnojams, ka talantīgs autors varētu uzrakstīt romānu. Taču ne jau banālu, veiksmes feju inspirētu vēstījumu, bet gan pamatīgu un nopietnu par jauniešu drosmi, apņēmību un, iespējams, jau bērnībā ieprogrammēto vēlmi nepārtraukti mācīties, apgūt visu jauno bez aizspriedumiem.

Etniskā latvieša Māra Tupeša ģimenes valoda bija krievu. Uz Sibīriju no Nīcas pagasta Liepājas tuvumā viņa vectētiņa Jēkaba Tupeša ģimeni izsūtīja 1949. gadā. Māra tēvs Andris Tupesis Sibīrijā piedzima 1959. gadā. Apmēram līdz piecu gadu vecumam viņš sarunājās latviski ar vecmāmiņu, bet vēlāk dzimto valodu nelietoja. Bērnībā Māris to nebija dzirdējis – ja nu vēlāk, epizodiski Omskas apgabala latviešu biedrības saietos, kuros jaunietis piedalījās, būdams students.

Valodas izcilība
Māra sieva Darja nāk no īstenas Sibīrijas krievu dzimtas. Par Latviju viņa zināja tik, cik skolā mācīts ģeogrāfijas stundās. Pēc Latvijā pavadīta pusotra gada Māra dzimtajā valodā abi runā tā, it kā visu mūžu un paaudžu paaudzēs būtu šeit dzīvojuši. Pat īsti nav iespējams aptvert, kā Darjas runā tik nevainojami izpaužas valodas muzikalitāte, ritms, intonācija, pārsteidzoši veiksmīgās teikumu konstrukcijas. Viņa runā ļoti skaisti un raiti, izbrīnot ar vārdu krājumu, pati izstarojot tīru gaismu, kurā gribas kavēties. Dzimto valodu lieliski apguvis arī Māris, bet viņam, iespējams, latvietība saglabājusies dzimtas ģenētiskajā kodā.

Apbrīnojama mērķtiecība
Gribas saprast, kā pusotra gada periodā iespējams sasniegt ko līdzīgu. Māris jau ir ieguvis valsts valodas prasmes akceptēto augstāko līmeni, bet Darja – pat visaugstāko. Jaunie Tupeši atklāj: «Pirmo reizi uz valsts valodas zemākās pakāpes eksāmenu gājām, kad Liepājā bijām nodzīvojuši trīs mēnešus. Nekas spožs nebija, bet tomēr... Kad pieņēmām lēmumu pārcelties uz Latviju, Omskas latviešu biedrībā sameklējām skolotāju, kura divas reizes nedēļā speciāli mums mācīja latviešu valodu. Šķita gana labi, taču, atbraucot uz Latviju un ieslēdzot televizoru, pēc 15 minūtēm vairs nesapratām neko. Omskā iegūtā latviešu valodas lietošanas pakāpe šeit nederēja. Sākām trīs reizes nedēļā Liepājā apmeklēt kursus. Grupa bija ļoti liela. Drīz vien atskārtām, ka tas nav mūsu ceļš. Kursi ir labi, bet tajos nav iespējams katram daudz runāt un pievērst vajadzīgo uzmanību.

Mums vajadzēja daudz vairāk. No tā brīža divreiz nedēļā «skaipā» mums ir latviešu valodas un gramatikas stundas ar toreizējo Omskas pasniedzēju, brīvprātīgo skolotāju no Latvijas Lāsmu Konošonoku. Viņa tagad dzīvo Siguldā, strādā skolā, māca bērniem latviešu valodu.
Konsultējamies arī ar savu pirmo Omskas pedagoģi Kristīni Zvirbuli, kura, tāpat kā Lāsma, Sibīrijā bija brīvprātīgā. Kristīne pašlaik strādā par producenti Latvijas Nacionālajā operā. Katru dienu bez izņēmuma elektroniskajā vidē mēs turpinām pilnveidot latviešu valodas prasmes.»
Būvkompānijas uzņēmuma Liepājas nodaļā, kur Māris strādā, drīz būs nepieciešama arī angļu valoda. Tāpēc viņš divas reizes nedēļā pirms darba sākuma dodas arī uz firmas rīkotajiem angļu valodas kursiem.

Labā prakse Latvijā
Bērnībā un agrā jaunībā Māris Latvijā ir bijis vairākas reizes, piedaloties starptautiskajā nometnē «3×3», kuras rīkotāju komandā allaž bija tēvs Andris Tupesis. Māris iemācījās spēlēt kokli, pamazām iepazina latviešu tautas mākslas tradīcijas. Tagad viņš neslēpj: «Biju ar mieru darīt jebko, lai tikai nevajadzētu sarunāties. Latviski nesapratu nevienu vārdu. Šī iemesla dēļ iemācījos spēlēt vairākus tautas instrumentus.» Zīmīgi, ka Māris studiju laikā Omskas Universitātē pats izvēlējās mācību praksē doties uz Latviju un fakultātes vadība to atbalstīja.

Jaunietis atceras: «Tolaik Omskas latviešu biedrība draudzējās ar Cēsu un Valmieras pašvaldību. Reiz ieradās liela delegācija, ko vadīja Valmieras mērs Māris Kučinskis – pašreizējais Latvijas premjers – un daudz uzņēmēju. No viņiem uzzināju par manai specialitātei piemērotām prakses vietām. Tad radās ideja aizbraukt uz Valmieru. Ieminējos savas fakultātes dekānam, viņš atļāva. Praksē strādāju savā specialitātē nozares uzņēmumā – starp citu, pirmo reizi dzīvē bez vienmēr klātesošās ģimenes, radiniekiem un draugiem. Droši vien tā vasara bija izšķiroša, jo piepeši apzināti iedomājos, ka gribētu dzīvot Latvijā vienmēr. Drīz vien mans prakses uzņēmums Valmierā pēc studijām piedāvāja pastāvīgu darbu, bet atteicos. Vēl nebiju gatavs.»

Gaida mammas un radus
Māris iepazinās ar Darju 2012. gadā. Viņa tētis un mamma dēla ideju pārcelties uz Latviju uztvēra mierīgi. Bet kāda bija Darjas vecāku reakcija? Viņa atklāj: «Mamma teica – tā ir jūsu dzīve! Rīkojieties, kā uzskatāt par labāku.» Man ir brālis. Viņš dzīvo kopā ar mammu, es jūtos droša. Drīz māmiņa pirmo reizi pie mums atbrauks ciemos uz Latviju. Gaidām un priecājamies. Viņa vairākas nedēļas te pavadīs. Jūtos laimīga, ka Māris un es piedalīsimies simtgades Dziesmu svētkos Rīgā, koncertēsim Omskas latviešu biedrības folkloras kopas sastāvā. Māris jau laikus savā darbavietā pavēstīja, ka ir Dziesmu svētku dalībnieks. Viņam piešķīra atvaļinājumu. Protams, arī Māra vecāki un radinieki, kuri dzīvo Sibīrijā, svētkos būs kopā ar mums.»

MĀRIS UN DARJA TUPEŠI

MĀRIM ir 34 gadi.
Absolvējis Omskas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti.
Strādājis Omskas laku un krāsu rūpnīcā.
Bijis laboratorijas vadītājs Omskas ķieģeļu rūpnīcā.
Tagad – tehnologs starptautiskas būvmateriālu ražošanas kompānijas Liepājas filiālē. Māra izglītība Latvijā ir oficiāli akceptēta. Viņam ir iespēja studēt doktorantūrā.

DARJAI ir 30 gadu.
Beigusi Omskas Medicīnas akadēmiju. Internatūrā ieguvusi ārstes psihiatres kvalifikāciju (Darjas izglītības diploms Latvijā netiek atzīts).
Omskā dažus gadus strādājusi farmācijas nozarē. Pašlaik meklē iespējas problēmas risināšanā un vienlaikus iesaistās kursos un projektos.

UZZIŅAI
Sibīrijas repatriantiem saskaņā ar Repatriācijas likumu Liepājas pilsētas dome mikrorajonā piešķīra dzīvokli, ko, maksājot pašvaldības noteiktās ekspluatācijas summas, varēs izmantot bez laika ierobežojuma. Dzīvokli Māris un Darja izremontēja paši.

Dzīvokļa piešķiršanā repatriantiem galvenais noteikums pašvaldībās: jābūt dokumentāliem pierādījumiem par represētās personas dzīvesvietu izsūtīšanas brīdī. Māra vectēvs Jēkabs 1949. gadā pirms represijām strādāja Liepājā.

+ 4

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Veiksmes stāsts par atgriešanos tēvzemē

Kategorijas