Nav māksla apprecēties, ir māksla nodzīvot!

2018. gada 12. jūnijs 00:00

1121

Nav māksla apprecēties, ir māksla nodzīvot!

Rundāles novada Svitenes pagasta iedzīvotāji Velta un Voldemārs Kočajevi 25. maijā nosvinēja piecdesmit gadu kāzu jubileju. Ģimene abiem gaviļniekiem esot sagādājusi jaukus un sirsnīgus svētkus Bērzkalnu viesu namā Īslīcē.

Jaunības trakums
Vējaina un apmākusies diena mūs aizveda uz Veltas un Valda Kočajevu ģimenes dzīvokli Svitenē. Bet tur – īsta vasara ar smaržīgu, sārtu zemeņu bļodu un siltu, saulainu saimnieku smaidu. Mundri un dzīvespriecīgi abi 72 gadus vecie jubilāri sāka sarunu par jaunības dienām.

Velta sacīja: «Tas bija jaunības trakums – es apprecējos valsts eksāmenu laikā!» 1964. gadā viņi esot iepazinušies Liepājā – Velta, astoņpadsmitgadīga studente, un Valdis, simpātisks liepājnieks. Valdis tūlīt pēc tam iesaukts dienestā, viņi neredzējās trīs gadus. 1968. gadā atkal tā paša kluba ballītē satikušies, tomēr šoreiz viss noticis ātri – pēc trim mēnešiem abi apprecējušies.

«Pēc kāzām vēl bija jākārto divi valsts eksāmeni. Bet viss tika izdarīts, un skolotājas diplomu saņēmu,» stāsta Velta. Toreiz jaunajiem speciālistiem tika noteiktas darba vietas pēc tā sauktās valsts sadales. Jaunajai skolotājai vajadzēja doties uz Svitenes skolu. Arī Valdis, pilsētas puisis, brauca līdzi uz laukiem. Viņam bija jāiemācās gan govis slaukt, gan cūkas barot, gan dārzu ravēt, kas nemaz neesot bijis tik viegli.

Prieks par meitām un viņu ģimenēm
«Mums ir divas lielas meitas. Katra ieguvusi divas izglītības. Vecākajai Ingai nesen nosvinējām 49 gadus. Jaunībā viņai ļoti patika zirgi, tāpēc izmācījās par zootehniķi, bet tajā laikā kolhozā nebija pieprasījuma pēc šīs profesijas, un Inga ieguva arī grāmatvedes izglītību. Gita ir nedaudz jaunāka, strādā par darbmācības skolotāju,» stāsta Velta.

Meitas Valdim un Veltai dāvājušas četrus mazbērnus – divus staltus puišus (29 un 22 gadi) un divas meitenes (21 un 18 gadi). Izdzirdot šos gadu skaitļus, nav iespējams noticēt, ka šim jauneklīgajam un dzīvespriecīgajam pārim ir tik pieauguši mazbērni. Velta un Valdis ļoti priecājas par savu meitu ģimenēm, jo mazbērni esot centīgi gan mācībās, gan darbā, gan dejošanā.

Dejotāji trijās paaudzēs
«Jā, mēs esam tautisko deju dejotāji trijās paaudzēs! Mēs kopā ar vīru dejojam kopš agras jaunības, tagad esam Svitenes tautas deju kopas senioru grupas «Šurpu turpu» dalībnieki. Mūsu jaunākā meita Gita kopā ar vīru dejo tautas deju kolektīvā «Ritums», mazmeitas dejo Rīgā un Jelgavā – «Gatvē» un «Jundā». Šogad Dziesmu svētkos dejosim visas trīs paaudzes,» lepni stāsta Velta. Viņa pati pašlaik vada pirmsskolas bērnu tautas deju kopu.

Kočajevi atzina, ka šis hobijs saliedējot ģimeni, palīdzot iegūt jaunus un labus draugus, uzturot pašus jaunus un dzīvespriecīgus. Kočajevu ģimene saņēma pārsteiguma apsveikumu arī no savas deju kopas – viss kolektīvs tautastērpos ieradušies pie viņiem mājās un aicinājuši izbraucienā ar skaistu, izpušķotu mašīnu. Ceļš vedis gar piecām pieturvietām, katram gadu desmitam viena pietura. Ikvienā vietā bija izveidoti kāzu vārti, kuriem garām varēja tikt, veicot pārbaudījumus – dziedot, zāģējot baļķi utt. «Gluži kā īstās kāzās; garas vītnes un meijas, zvēresta nodošana, bija pat vedēju pāris,» smejas Valdis, «tik brīnišķīgi ir mūsu dejotāji!»

Makšķerēšana – atpūta un azarts
Kolhoza laikos priekšsēdētājs vietējā upītē esot ierīkojis dambi, veidojās ūdens uzkrājums, tāds kā dīķis. Pirmajos gados tur varēja noķert daudz zivju, bet ar gadiem to skaits saruka. «Viss sākās tā... Es biju tikai tāds svētdienas zvejotājs, bet kaimiņš, kaislīgs makšķernieks, arvien biežāk sāka aicināt uz copi. Kad uzķērās pirmais lielākais līnis, kas svēra divus kilogramus, tad dīķis kļuva mana ikdiena un lielā kaislība,» atceras Valdis.

Pēc lieliem lomiem gardus līņus un līdakas esot dabūjuši nogaršot gan ģimene, gan draugi. Velta atceras: «Visbailīgāk bija tad, kad Valdis devās zvejot ziemā vai pavasarī uz ledus. Visu dienu gaidīju mājās, bet viņa kā nav, tā nav. Skrēju uz dīķi meklēt, bet viņa nav. Biju sastingusi no bailēm, bet pēc laiciņa zvejnieks apmierināts ieradās.» Uz jautājumu par ilgo prombūtni esot atbildējis, lai lieki neuztraucoties, viņš zinot, ko darot. Sievai esot vajadzējis piezvanīt, kaut gan telefons, viņam nemanot, sen izlādējies, un sazvanīt pārgalvīgo makšķernieku neesot bijis iespējams.

Valdis sacīja, ka zveja viņam neesot tikai azarts, tā esot arī relaksācija. Pēc Černobiļas notikumiem nervu sistēma un veselība bijušas stipri iedragātas.

Černobiļas baisais laiks
Toreiz, 1986. gadā, no Svitenes uz Černobiļas atomreaktora avārijas seku likvidēšanu tika nosūtīti trīs vīri. Bez jebkādiem paskaidrojumiem un iespējas paņemt ko līdzi vīri tika aizvesti no lauka, sievām bezspēcīgi raudot un paliekot mājās ar bērniem. Velta bija acis izraudājusi, jo nezināja, kur ir vīrs. Pēc pāris dienām kolhoza partorga sieva esot apžēlojusies un izstāstījusi viņai par Černobiļu un to, kur Valdis aizvests. Velta vismaz esot ieguvusi mieru, jo neziņa esot sliktāka par bēdīgām ziņām, bet partorga sievu esot nosūdzējuši, par ko viņai izteikts rājiens.

Valdis kopā ar pārējiem vīriem aizvests uz Rīgu, iedots dienesta apģērbs, un bijis jāgatavojas braucienam uz Ukrainu. Īsā brīvbrīdī Valdis paspējis uzrakstīt vēstuli, ielicis aploksnē bez markas un iedevis svešam cilvēkam ar lūgumu iemest pastkastē... Pēc pāris dienām Velta saņēmusi vēstuli ar apstiprinājumu, ka Valdi vedot uz Černobiļas atomelektrostaciju.

Valdis esot strādājis sešus kilometrus no kodolreaktora, kur bija jānorok zemes virskārta. Bija paredzēts šo armijas pulku nodarbināt pusgadu, bet laimīgā kārtā darbs beidzies pēc diviem mēnešiem. Pēc šī traģiskā notikuma esot sākušās veselības problēmas, Valdim veikta galvas operācija, kam sekoja invaliditātes 2. grupas piešķiršana. Valdi un Veltu sāpinājusi valdības attieksme pret Černobiļas cilvēkiem. «Dažādos pasākumos atceras un godina pensionārus, represētos ļaudis, bet «černobiliešus» atceras tikai pēdējos gadus,» nosaka Velta.

Dzīvesprieks un aktivitātes
Tomēr Valda dzīvesprieks un aktivitāte dzirkstī. Viņiem abiem ar sievu līdzās dejošanai ir arī citi hobiji. Veltas prieks un mīlestība ir viņas puķu dārzs. Ir izveidota 60 šķirņu liliju kolekcija, netrūkst arī citu ziedu. Veltiņa priecājas par tiem pati un labprāt dāvā ziedus un stādus arī citiem. Kaut gan darba dārzā esot diezgan daudz, prieku sagādājot cilvēku sajūsma un uzslavas.

Vēl aizrautību un azartu viņu dzīvē ienesot prāta nodarbes jeb krustvārdu mīklu minēšana. Mēnesī viņi atrisinot astoņu žurnālu mīklas, sacenšoties savā starpā, kurš pirmais atminēs. Kad viss atrisināts, tad jāsūta uz redakciju, lai saņemtu balvu. Lielākais dāvinājums Veltai bijis 100 latu.

Velta aktīvi darbojas pensionāru biedrībā «Sudrabupe». Daudz darba un gādības esot ielikts, lai rūpētos par pensionāru sabiedrisko dzīvi – organizēti gan teātru un koncertu apmeklējumi, gan ekskursijas, gan jubilejas, projekti un citas aktivitātes.

Līdzīgas aktivitātes esot arī pašu ģimenē, abus ļoti vienojot kopējas ekskursijas. Izbraukāta Lietuva, Igaunija, Karpati, Karēlija, Norvēģija. Arī bērnu dāvana zelta kāzās esot kopīga ekskursija. Tā esot izraušanās no ikdienas. Ziemas vakaros Valdis daudz lasot, bet Veltai patīkot adīt.

Velta bieži atceras savu mammīti un viņas padomus, arī šo: «Meitiņ, nav māksla apprecēties, ir māksla nodzīvot!» «Ja sastrīdas, tad ir jāatrod kompromiss, lai dzīvotu mierīgi tālāk. Vienreiz ir jāpiekāpjas vienam, otrreiz – otram. Vai tā ir mīlestība, nezinu. Drīzāk cieņa, pienākums, rūpes un uztraukums vienam par otru,» spriež Velta. «Tas viss jau iekļauts šajā vārdā «mīlestība», atliek tikai to baudīt tik, cik Dievs ir lēmis,» piebilst Valdis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nav māksla apprecēties, ir māksla nodzīvot!

Kategorijas