Latvijas pieredze Eiropai

2018. gada 5. jūnijs 00:00

346

Šodien, 5. jūnijā, Lietuvas galvaspilsētā Viļņā noslēdzas Katalonijas iedzīvotāja Džordi Arrufata vairāk nekā mēnesi garais ceļš. Viņš kājām nogājis maršrutu no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai, kur 1989. gada 23. augustā apmēram divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju veidoja cilvēku ķēdi, paužot triju valstu vienotas alkas pēc brīvības.

Tautu pašnoteikšanās kustība, kas visā pasaulē agresīvi sākās 19. gadsimtā un savus lielākos panākumus guva 20. gadsimtā, turpinās arī jaunajā simtgadē. Viens no aktuālākajiem jautājumiem mūsdienās ir kataloniešu cīņa par neatkarību no Spānijas. Jaunākās ziņas vēsta, ka Spānija piektdien, 1. jūnijā, devusi zaļo gaismu jaunajai Katalonijas separātistu valdībai, kuras sastāvā nav ieslodzīto vai no Spānijas izbraukušo politiķu. Sestdien, 2. jūnijā, zvērestu devusi Katalonijas jaunā valdība, kas noslēgs Madrides tiešo pārvaldi reģionā. Daži valdības pārstāvji zvēresta došanas ceremonijā bija tērpušies dzeltenā, kas kļuvusi par Katalonijas neatkarības simbolisko krāsu.

Baltijas īpašais stāsts
Katalonijas neatkarības referendums notika 2017. gada 1. oktobrī. Spānijas valdība paziņoja, ka tas nav tiesisks referendums, rezultātus neatzina un sāka Katalonijas neatkarības pārstāvju vajāšanu. Daļu arestēja, citi strādā trimdā.

Džordi Arrufats pastāstīja, ka viņš darbojies aģentūrā, kas rīkoja diskusijas par Katalonijas neatkarību. Pēc referenduma Spānijas valdība likvidēja šādas iestādes, un viņš palika bez darba. Tagad viņam izdevies atrast skolotāja vietu, Džordi darbu sāks rudenī. Tomēr līdz tam viņš nolēmis izdarīt kaut ko īpašu, un tā radusies ideja iziet kājām «Baltijas ceļu», reizē apkopojot pieredzi par to, kā Baltijas valstīm pirms 30 gadiem izdevās iegūt neatkarību.

«Tās situācijas, kad Eiropas valstis atguva neatkarību, nav viennozīmīgas. Balkānos bija asiņainas sadursmes, daudz kritušo, un tikai tad notika izmaiņas. Slovākija no Čehijas atdalījās pēc valdību politiskās iniciatīvas. Tāpēc Baltijas valstu pieredze, tautai miermīlīgā ceļā atgūstot neatkarību, ir svarīga Eiropai,» pauda Dž. Arrufats.

Jābūt ļoti lepniem
Savā ceļā katalonietis tiekas ar cilvēkiem, kas saistīti ar Latvijas neatkarības atgūšanu un 1989. gada akciju «Baltijas ceļš». Iecavā katalonietis tikās ar Maksimu Krutikovu, kurš raksta grāmatu par Latvijas Tautas frontes aktivitātēm Iecavā. «Puisim nav pat 18 ga-du, un viņš jau uzrakstījis grāmatu par pārejas gadiem no komunisma uz brīvību un neatkarības atjaunošanu Iecavā. Viņš sniedza noderīgas kartes un attēlus par «Baltijas ceļa» organizāciju Latvijas dienvidos,» sociālo tīklu vietnēs raksta Dž. Arrufats. Viņš cer, ka jaunietim savu grāmatu izdosies publicēt. «Labu veiksmi, Maksim!» novēl katalonietis.

Bauskā Džordi tikās ar bijušās Augstākās Padomes deputātu Daini Vanagu un Latvijas Tautas frontes aktīvistu Edmundu Jakuboni. Bija interesanti visām pusēm – vieni varēja izvērtēt pagātni atmiņās, taču katalonietim saruna sagādāja dažus pārsteigumus. Lai gan intervijas ir katru dienu, vienalga atklājas kaut kas jauns par «Baltijas ceļa» un valstu neatkarības centieniem. «Par to, kā jūs izcīnījāt savas valsts neatkarību, jums jābūt ļoti lepniem,» saka Dž. Arrufats.

Tikšanās ar Daini Vanagu un Edmundu Jakuboni
Džordi Arrufata īsi pierakstītais stāstījums no tikšanās ar Daini Vanagu un Edmundu Jakuboni laikraksta «Bauskas Dzīve» redakcijā. Pats «Baltijas ceļa» izstaigātājs cer, ka izdos grāmatu, kurā plašāk publicēs sarunās dzirdēto:

«Dainis Vanags (pa labi) bija Latvijas Augstākās padomes deputāts, kuru ievēlēja no Bauskas rajona, un Latvijas Tautas frontes biedrs, viens no vadītājiem Bauskas rajonā. Viņš balsoja par neatkarību 1990. gada 4. maijā un līdzdarbojās «Baltijas ceļā» Bauskas rajonā.
Latvijas Tautas frontē aktīvi darbojās arī Edmunds Jakubonis (pa kreisi), kurš 1991. gada 23. augustā bija viens no tiem, kas «Baltijas ceļa» maršrutā organizēja Brīvības ugunskurus – akciju «Liesmojošais Baltijas ceļš». Tad viņi zināja, ka Maskavas apvērsums (1991. gada pučs) nav izdevies.

Dainis un Edmunds Latvijā sniedza pēdējo interviju. Paldies Anitai Rozentālei un Uldim Varnevičam no laikraksta «Bauskas Dzīve» par palīdzību intervijas laikā un tulkošanu!»

Dainis Vanags: «1989. gada 12. augustā Cēsīs bija tikšanās ar visu triju valstu pārstāvjiem. Nolēmām organizēt «Baltijas ceļu», atlika tikai 11 dienas. Rīgā bija tikšanās ar Latvijas pārstāvjiem. Tautas fronte nosauca koordinatorus, lai katrā ceļa posmā būtu noteikts skaits cilvēku. Iedzīvotājus informējām galvenokārt radio. Es nebaidījos un neuztraucos par savu drošību, biju pārāk aizņemts. Iespējams, ka uztraucās mana ģimene. Mihailam Gorbačovam toreiz bija tik daudz problēmu visā PSRS teritorijā, ka diez vai viņš varēja pievērst uzmanību tam, ko mēs darījām. 1991. gada augusta notikumi Maskavā mani daudz vairāk uztrauca. Tautas frontei mani rosināja pievienoties viens no tiem
Ceraukstes ciema iedzīvotājiem, kas 40. gados bija sodīts par pretošanos padomju varai. Man teica: «Šķiet, kaut kas notiek, tagad ir īstais laiks pašiem organizēties.» Vai Latvijas iedzīvotāji darītu to atkal? Tikai tad, ja mūsu valstij būtu draudi no ārējiem spēkiem, mums būtu spēja atkal paveikt ko līdzīgu. Valsts nākotne? Viss ir tikai mūsu rokās. Lai attīstība būtu daudz labāka, mums jāuzlabo lauku iedzīvotāju sociālie apstākļi. Varbūt pēc 30 ga
diem Krievijā būs demokrātija un mums vairs nebūs jāuztraucas par austrumu kaimiņu.»

Edmunda Jakuboņa ziņa pasaulei: «Jūs varat mainīt savu dzīvi un politisko varu mierīgā veidā, bet tas ātri jāpaveic, nedodot laiku valsts varai saprast notiekošo.»

Citāti no Dž. Arrufata pierakstītajiem atmiņu stāstiem

Līna Rahuvarma, tulce: «Braucu desmit kilometru ar riteni, lai piedalītos «Baltijas ceļā». Atceros, ka biju priecīga. Bija sajūta, ka tas ir tik pareizi. Esmu uztraukusies par nākotni, jo jaunā paaudze nepiešķir tik lielu vērtību mūsu neatkarībai.»

Tonis Tonissons Igauijā, reģiona laikraksta redaktors, «Baltijas ceļa» lokālais koordinators: «Man nebija laika uztraukties vai baidīties par sevi, biju pārāk aizņemts, lai par to domātu. Bija lietains laiks, un mēs uztraucāmies par pietiekamu dalībnieku skaitu. Un tad pēkšņi pulksten četros beidza līt – trīs stundas pirms īpašā brīža.»

Indra Vīlistere, vēsturniece: «Labākais – mēs to darījām pilnīgā sadarbībā ar mūsu kaimiņu valstīm. Kāda ir mūsu valsts ziņa visai pasaulei? Nekad nepadodieties! 1986. gadā neviens nevarēja iedomāties, ka pēc pieciem gadiem būsim brīvi.»

Vitālija Vasiļauskaite, muzeja darbiniece, «Sajudis» biedre, aktīva «Baltijas ceļa» organizatore: «Kā lietuviešu valodas skolotāja veicināju skolēnos nacionālo patriotismu un identitāti. Par to mani uzskatīja par aizdomīgu personu. Mūsu nācija piedzima, pateicoties cilvēku pilsoniskajai līdzdalībai «Baltijas ceļā». Mēs vairs nebijām padomju cilvēki.»

Avots: Dž. Arrufata ieraksti sociālajos tīklos.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latvijas pieredze Eiropai

Kategorijas