«Dievs mani nes uz rokām»

2018. gada 18. maijs 00:00

1427

Aloida Baķe Vecumniekos nosvinējusi 80. dzimšanas dienu.

Pensionētās skolotājas Aloidas Baķes stacionārais un arī mobilais tālrunis trešdien, 16. maijā, ieskanējās ļoti bieži. «Laikam jau esmu bijusi daudziem vajadzīga, ja visi zvana un sveic,» nosmej jubilāre.

Cienījamās kundzes «vajadzēšanu» apliecina viņas ražīgais darba mūžs, kā arī sabiedriskās aktivitātes.

Dziedoša dvēsele
Aicinot jubilāri atklāt savas personības raksturīgākās šķautnes, Aloida pastāsta par savu māti: «Pirmskara Latvijā valsts vadonis bija iedibinājis tradīciju, kuru tauta bija nodēvējusi «Ulmaņa bērni». Visiem, kuri bija dzimuši 15. maijā – Kārļa Ulmaņa apvērsuma dienā –, deva pabalstus. Vēlāk mātei tiku vaicājusi, vai bija tik grūti mani iereģistrēt ar 15. maija datumu. Nemaz tik bagāti nedzīvojām, lieks lats vienmēr noderētu. Mātes atbilde bija nepārprotama: «Es nešmaukšos!» Šo pārliecību esmu paņēmusi no mātes Helēnas, un tas visu mūžu bijis mans vadmotīvs. Savukārt no tēva Augusta manī ir dziedoša dvēsele, kā arī iesauka, ko man darba gados piedēvēja, – Tamada. Tas gruzīniem ir tostu teicējs, tāds kā pasākumu vadītājs, ballītes dvēsele.

Dažkārt no tā arī mulsu. Reiz kādā pasākumā Vecumnieku vidusskolā bija mūzikas skolotājas, citi dziedoši cilvēki. Pēkšņi no pulka atskan uzruna: «Alda, sāksim dziesmu!» Es taču nevarēju atteikt. Tāpat kā tiem pieciem pāriem, kuri mūs ar vīru Jāni uzaicināja par vedējiem.

Ģimenē biju ceturtais bērns, pirms manis dzimis brālis Jāzeps, māsa Veronika un vecākais brālis Jānis. Biju jaunākā, vecāku lolotā, arī Dieva uz rokām nēsātā. Šo pēdējo par sevi varu sacīt tagad, mūža darbus un notikumus izvērtējot.»

Staltais dejotājs
Aloida Baķe (Klauša) dzimusi Atašienē, turpat vietējā dievnamā kristīta, pēc kara, 1945. gadā, vietējā skolā sākusi mācību gaitas. Spilgti atmiņā Aloidai palikusi pirmā iepazīšanās ar Jelgavu, kur viņa nonāca pēc pamatskolas beigšanas: «Tas bija tik bēdīgi – redzēt visu pilsētu drupās. Karš jau beidzies, tomēr postījumu apmērs bija milzīgs, novākšana un atjaunošana ritēja ļoti lēni.»

Ieguvusi Jelgavā skolotājas izglītību, Aloida nonāca mazā lauku pamatskolā Vadakstē, kas nav tālu no Auces. Te ar viņu strādāja kāda skolotāja Ārija, pie kuras bieži no Saldus brauca ciemos brālis Jānis. Stalts puisis, lokainiem matiem, bija apmeklējis deju kursus. Lai arī bija par Aloidu astoņus gadus vecāks, tomēr jaunajai skolotājai viņš nepalika vienaldzīgs.

«Es biju ļoti pareiza, patstāvīga, ar savu pašvērtējumu. Tagad varu apgalvot, ka pa mani neviens nekad dzīvē nav bradājis – ne puiši, ne skolēni. Lai arī Jānis bija smuks un citādi labs, tomēr man nepatika viņa augstprātība. To izjutu jau mūsu pirmajās satikšanās reizēs. Tiku dzirdējusi, cik viņam Saldū bijis daudz draudzeņu. Lai arī man ļoti patika dejot, lai arī kopā ar Jāni mēs izskatījāmies ļoti labi, es zināju, ka pati viņam neko neteikšu un varu vispār bez viņa iztikt.»

Platleņķa skatījums
Tomēr Jānis pēc četriem gadiem panācis savu, 1960. gada 9. jūlijā abi apprecējušies. Tad viņa strādājusi Lutriņu astoņgadīgajā skolā, pēc septiņiem gadiem piedzimis Baķu vienīgais dēls Juris.

Aloida ieguva augstāko izglītību Ļeņingradas Hercena vārdā nosauktajā Valsts pedagoģiskajā institūtā. «Tas bija gaišs un gudrs manas dzīves periods. Ļeņingrada, tagadējā Pēterburga, tolaik bija kultūras un dažādu mentalitāšu cilvēku piepildīta pilsēta. Te es ieguvu platleņķa skatījumu uz dzīvi. Man tas noderējis visu mūžu,» atceras A. Baķe.

Uz mūsu pusi darba gaitas jubilāri atveda 1970. gadā, sākumā strādājot Saulaines sovhoztehnikumā. Pēc septiņiem gadiem viņu izraudzījās par tolaik vēl topošās Pilsrundāles vidusskolas direktori. Vadot mācību darbu Rundāles pilī, A. Baķe uzraudzīja jaunās skolas ēkas celtniecību.

Jubilāre atzīst, ka viena no viņas īpašībām, kas visbiežāk radījusi raizes, ir nespēja atteikt citiem cilvēkiem. Tā viņa ļāvās pierunāties kļūt par izglītības nodaļas inspektori. «Es drīz vien sapratu, ka šis darbs – pārbaudīt un aizrādīt citiem skolotājiem – man nav tīkams. Tas bija pat mokoši – norādīt vecākām, cienījamākām skolotājām, kā viņām vajadzētu strādāt. Kad radās iespēja nokļūt Vecumniekos, es to uzreiz izmantoju. Tur sabiju gandrīz līdz gadsimtu mijai, kad beidzot saņēmos un nepiekritu lūgumam pastrādāt vēl gadiņu. Pēdējais ieraksts manā nosacītajā darba grāmatiņā datēts ar 2014. gada pavasari. Mans darba mūžs vairāk nekā sešdesmit gadu garumā noslēdzās Vecumnieku muzejā,» stāsta jubilāre.

Skaistās vecumdienas
Klausoties Aloidā, pārņem silta izjūta. Viņas vārdos un attieksmē jaušams pozitīvs skatījums uz dzīvi, gadu gaitā nepazaudēts optimisms, lai gan daudzie traģiskie notikumi varētu būt par pamatu īgnumam, pesimismam, skaistā un pozitīvā nesaskatīšanai. Tādēļ likumsakarīgs šķiet pēdējais jautājums Aloidai – lūgums raksturot savas skaistās vecumdienas. Jautājuma formulējumu viņa atbalsta – šis laiks ir skaists. «Varu bez šaubīšanās teikt – pilna Latvija ir ar maniem skolēniem. Ir tik silta izjūta sadzirdēt uzrunu: «Labvakar, skolotāj!» Tas tiešām ir cilvēka mūža ļoti augsts novērtējums. Vēl man ļoti patīk dalīties ar savu pieredzi. Es to labprāt daru, jo jūtu, ka mans sacītais ir noderīgs.

Esmu laimīga, jo manī joprojām skan dziesmas. Mūzika – tā ir manas dzīves otrā elpa. Tēva doto dziesmas mīlestību esmu likusi lietā, darbojoties skolotāju korī «Daina» Bauskā, vēlāk arī Misas korī. Vēl manas dienas skaistas dara sastaptie cilvēki – radi, tuvāki un tālāki kaimiņi. Cik interesanti sanāk – ap mani pulcējas gaišie, pozitīvu domu pārņemtie ļaudis. Viņi manās vecumdienās neļauj virs galvas savilkties drūmiem mākoņiem. Saulaina diena – tā taču ir tik skaista!» Ar šo 16. maija jubilāres Aloidas Baķes atziņu arī atvadāmies.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Dievs mani nes uz rokām»

Kategorijas