Visa dzīve saistīta ar mūziku

2018. gada 11. maijs 00:00

1147

Nijole Berezina Īslīcē svin 60 gadu jubileju.

Vokālā pedagoģe Nijole Berezina ir sabiedrībā zināms cilvēks, ne tikai Bauskas novadā, bet arī ārpus tā. Pazīstama no savulaik slavenā ansambļa «Dālderi» laikiem, tagad – ar starptautiski populāro mūzikas izpildītāju konkursu festivālu un studiju «Aprīļa pilieni».

Stingra audzināšana
Nijoles bērnības saknes ir Lietuvā. Tēvs ir lietuvietis, mamma – poliete. Septiņu gadu vecumā jubilāre ar ģimeni pārvācās uz dzīvi Latvijā, no sākuma Liepājā, pēc tam Priekulē. Ģimene to darīja tēva dēļ, jo viņš bija armijas virsnieks, te bija jādienē, savukārt brīvajās dienās atpūsties visi devās uz savām īstajām mājām Viļņā. Nijole no sākuma mācījās Priekules 2. vidusskolā, pēc tam muzikālo izglītību ieguva Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā 1975. gadā.

Jauniete tika audzināta ļoti stingrā, patriotiskā virsnieka ģimenē. Ja mājās bija jābūt deviņos vakarā, tad arī bija jābūt. Viņai pirms kāzām pat bijis bail, ka mamma ieraudzīs viņu kopā guļam ar topošo vīru. Uz skolas vakariem tika atļauts iet, bet uz citām ballītēm ne. Viņa nekad mūžā nebija redzējusi vardarbību pret citiem, nebija ņirgāšanās, skaudības. «Tādas bērnības kā mums bija, mūsdienās vairs nav. Vienīgais, kad es augu, man nebija pienākumu, tikai vecākai kļūstot, mamma lika iznest atkritumus, noslaucīt putekļus vai nomazgāt traukus. Mamma teica, ka es tāpat vēlāk visu dzīvi strādāšu, tāpēc bērnībā mani īpaši nenoslogoja ar pienākumiem,» atklāj Nijole. Skolas laikā ļoti labi mācījušies, neviens neatļāvies slikti mācīties.

Citi par tevi zina vairāk nekā tu pats
Nijole dziedāt sākusi jau skolas laikā, pašai bija izveidota sava grupa kopā ar Gunti Veitu. Ap 1978. gadu viņa pārcēlās dzīvot uz Bausku kopā ar vīru Valdi. Starp citu, šogad pāris svinēs 41 gada kāzu jubileju. Bauskā pavērās daudz plašākas iespējas mūzikas jomā, jo ap 1980. gadu viņa kļuva par ceturto solisti tā laika populārajā ansamblī «Dālderi». Ansamblis tika nodibināts jau agrāk, bet tam vajadzēja vēl vienu solistu, un veiksme gadījās Nijolei. Ansamblī jau dziedāja Dagnija Ozola un viņas vīrs Valdis Ozols, kā arī Edvīns Zariņš.

Apmēram pēc trīs gadiem grupa izjuka. «Ansamblis izjuka tādēļ, ka nevarējām trīs reizes pēc kārtas atestācijai nodot programmu. Publika mums bija liela, bet, padomju laikā tā bija – ja nenodod apstiprināšanai programmu, tad spēlēt nevari. Iespējams, iemesls meklējams arī savstarpējos strīdos un kašķos. Braukājām ļoti daudzās koncertturnejās, slodze bija liela, jo citreiz dienā iekrita trīs koncerti. Mēs bijām konkurenti «Eolikai», «Credo», bet mūsu draugi bija «Līvi». Bauska bija populāra ar «Dālderiem», bet tieši te bija visnepatīkamākie koncerti. Cilvēki nenāca, lai mūsos klausītos, bet nāca, lai pēc tam būtu, par ko runāt un vērpt intrigas. Likās, ka par tevi citi zina daudz vairāk nekā tu pats. Citur aizbraucot, mūs vismaz uztvēra kā mūziķus,» pārdomās dalās jubilāre.

Jāiegulda milzu darbs
Pēc «Dālderiem» Nijole neilgi dziedājusi grupā «Variants». Tomēr vajadzēja radīt kaut ko savu. Tā 1996. gadā tika nodibināta studija «Aprīļa pilieni» Bauskā, Rīgā, pēdējos piecus gadus Iecavā. Paralēli tam kādu laiku jubilāre piestrādājusi Rītausmu bērnudārzā par mūzikas skolotāju un tur izveidoja nelielu grupu «Zvaigznītes». Studija tapa aprīlī, tāpēc to nosauca par «Aprīļa pilieniem», kā arī par godu dziesmai ar tādu pašu nosaukumu. Nijoles Berezinas 1998. gadā izveidotais konkurss sākumā bija domāts tikai «Aprīļa pilienu» dziedātājiem. Ar laiku viss tik ļoti labi sanāca, ka konkurss notika visam Bauskas rajonam, tad Latvijas mērogā, beigās tas kļuva starptautisks.

«Savā laikā es ieguldīju milzu naudu dažādos konkursos, tāpēc sapratu, ka vajag vismaz kaut ko savu uzrīkot. Ja redzu, ka ir labs dziedātājs, tad savus audzēkņus labāk sūtu uz ārzemju konkursiem. Es vienmēr viņiem saku, ka galvenie vērtētāji esmu es, viņu ģimene un paši. Es uz ārzemēm nekad nebraucu vienkārši atpūsties. Dodos uz konkursu, pastrādāju, tajā pašā laikā redzu citu vidi, kultūru,» atklāj Nijole. Viņa vienmēr saviem audzēkņiem uzsver, ka sevī ir jāiegulda daudz darba katru dienu, jāklausās dziesmas, jādzied, jāanalizē, jāiejūtas tajā visā. Bez darba panākumu nebūs.

Meitas – mātes pēdās
Nijolei ir pusmāsa Simona no tēva puses, kura audzina četrus bērnus. Ar pusmāsu viņa kontaktējas tikai krievu valodā, jo lietuviešu jau esot aizmirsta. Latviešu valodu sākumā bijis ļoti grūti iemācīties. Tā tika apgūta tikai tad, kad sākās muzicēšana «Dālderos», sazinoties ar citiem cilvēkiem, mācoties dziesmu vārdus.

Īslīcietei ir divas meitas – Žanna un Sabīne. Vecākā meita Žanna ejot mātes pēdās. Viņa raksta dziesmas un ir mūzikas skolotāja vienā no Rīgas bērnudārziem. Kad piedzimusi vecākā meita, jubilāre tajā laikā vēl pati daudz dziedājusi un uzstājusies, tāpēc meitu bieži vien nācies ņemt līdzi uz koncertiem. N. Berezinai ir mazmeita Tīna, kura gan dejo, gan dzied. Jaunākā meita Sabīne Rīgas Starptautiskajā skolā pasniedz dziedāšanas nodarbības, paralēli mācās par vizāžisti, kā arī dzied grupā «Hypnotic». «Saviem bērniem es sniedzu ļoti lielu atbalstu, jo pati mazotnē tādu neguvu no vecāku puses. Es biju un esmu iekšā mūzikā, iespējams, tāpēc mani bērni ir tādi paši,» par savu ģimeni teic Nijole.

Prātā joprojām dullums
«Man ļoti patīk dzīvnieki, rakņāties pa zemi savā dārzā, jo tur es uzreiz redzu rezultātu. Izravēju dārzu, skatos un priecājos, cik viss skaisti. Mūzikā ir citādāk, jo rezultāts atnāk pēc mēneša un varbūt tikai pēc gada,» atklāj Nijole. Viņai arī ļoti patīk adīt. Vienā vakarā varot tapt zeķu pāris. Katru gadu Ziemassvētkos visi tiekot pie siltām, adītām vilnas zeķēm. Mājās skapjos vienmēr valdot kārtība, jo drēbes vai apavi tiekot pārkārtoti vairākas reizes. Toties trīs lielos čemodānus ar koncerttērpiem neesot spēka izskatīt un pārkārtot, tāpēc tie joprojām glabājas un, iespējams, noderēs tālākā nākotnē. Jubilāres vismīļākais hobijs staigāt pa apģērbu veikaliem. Tur esot garantēta atpūta.

«Viss ļoti ātri paiet, es nejūtu to laiku. Visticamāk, savā dzīvē neko nebūtu mainījusi, ja nu vienīgi vairāk gribējās pašai padziedāt. Pašlaik ļoti reti kur uzdziedu. Taču, ja es dziedātu un domātu tikai par sevi, tad tik daudz nebūtu ieguldījusi savos bērnos. Man agrāk bija ļoti lielas bailes vienai kāpt uz skatuves, kopā ar kādu bija drošāk. Interesanti ir tas, ka es nevienai dziesmai nekad no galvas nevaru atcerēties vārdus, tāpēc uzstājoties vienmēr manā acu priekšā uz lapas jābūt dziesmu vārdiem. Manī joprojām ir dullums, jo jaunībā nepaspēju kārtīgi izballēties,» savu dzīvi 60 gadu laikā vērtē Nijole.

Dzimšanas dienas svinības ir paredzētas lielā radu un draugu pulkā Īslīces pagasta kultūras namā ar koncertprogrammu, kurā uzstāsies Latvijā zināmi mūziķi. Vairāk par to jubilāre nevarot pastāstīt, jo ballīti rīko meitas un pārējo informāciju tur slepenībā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Visa dzīve saistīta ar mūziku

Kategorijas