«Bacilis» saķerts Mežgaļu skolā

2018. gada 3. maijs 00:00

2073

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārsta palīgu Valdi Bajāru pazīst ļoti daudzi Bauskas un kaimiņu novadu ļaudis. Tas viņa darba specifikas dēļ – steigties palīgā cilvēkiem arī tad, kad situācija nereti šķiet bezcerīga.

Valdis sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atzīst, ka vairākas reizes nācies cilvēku glābt, kad jau bija iestājusies klīniskā nāve. «Tie ir gandarījuma brīži, ja izdodas palīdzēt. Tie rada pārliecību, ka savulaik esmu izvēlējies pareizo profesiju. Īpašs prieks ir sastapt pa ielu sev pretim nākam cilvēku, kura dzīvību esmu izglābis šī vārda vistiešākajā nozīmē,» atklāj mediķis.

Dakteros nespēlēja
Pēc šīs atziņas vispiemērotākais šķiet jautājums, vai jubilārs bērnībā ir spēlējis dakteros. Atbildē izskan nepārprotams: «Nē!» Brunavas pagasta Tunkūnos, Valda bērnu dienu zemē, ar puikām no daudzdzīvokļu mājām kopā spēlēts futbols, paslēpes, skrieti sunīši. Vasarā, protams, kā visiem padomju laika bērniem, Valdim stundas bija jāvada darbos lauku brigādē. Ar medicīnu nav bijuši saistīti Valda vecāki, tādēļ arī viņu šī joma nav uzrunājusi.

Šķetinot dzīves gaitas tālāk, beidzot nonākam līdz pusaudža saskarei ar medicīnu. Mežgaļos, tāpat kā daudzās citās skolās, tolaik darbojās sanitārās kopas. Skolēni tajās apguva pirmās palīdzības pamatus, izzināja gāzmasku darbības principus, pētīja un vāca zāļu tējas. Mežgaļu bērnus šajās nodarbībās ieinteresēja skolotāja Katrīna Malanka. Sacensībām sagatavoties palīdzēja mediķe no «Raiņa» feldšeru punkta Elga Druseika. «Sacensībās mums bija labi rezultāti. Vairākkārt ieguvām kausus. Man šī lieta sāka patikt. Tagad, atskatoties pagātnē, varu apgalvot, ka medicīnas «bacili» tā pa īstam «noķēru» Mežgaļu pamatskolā. Tas mani nelaiž vaļā jau trīsdesmit šajā jomā nostrādātos darba gadus,» atklāj Valdis Bajārs.

Iepaticies kolektīvs
Četrus gadus Valdis apguvis feldšera arodu Rīgas 2. medicīnas māsu skolā. Bijušas domas par medicīnas tālāku studēšanu, bet nonācis savā pirmajā darbavietā Bauskā, no kuras projām tā arī nav ticis. Valdis stāsta, cik ļoti viņam iepaticies toreizējais Bauskas ātrās medicīniskās palīdzības dienesta kolektīvs, un domas par tālāko mācīšanos pagaisušas. Iespējams, tām izplēnēt palīdzējusi arī viņa dzīvesbiedre Valda, kura noskatīta tepat, Bauskas «ātrajos». Tā arī abi ir kopā no sastapšanās pirmajā darbavietā.

Piederīgos neārstē
«Abi esam mediķi, bet, kad nepieciešams, daktera palīdzību meklējam citur. Tāda ir pieņemtā labā prakse šajā profesijā – piederīgos neārstējam. Tas tādēļ, ka nav iespējams objektīvi novērtēt viņu stāvokli. Ja nu vienīgi var veikt kādas manipulācijas. Esam iemācījušies medicīnas tēmu mājās nenest. Tur mūsu laiku aizņem dārza darbi. Abi ar sievu labprāt ceļojam. Esam bijuši tālākos braucienos daudzās Eiropas valstīs, labprāt iepazīstam arī Latviju. Braucam uz teātru izrādēm, skatāmies kino. Vēl man ļoti patīk dejot tautas dejas. Arī šī interese man no Mežgaļu skolas laikiem. Savulaik biju dalībnieks vidējās paaudzes deju kolektīvā «Līdums», bet nu esmu pārtraucis. Neizdodas atrast šim vaļaspriekam laiku,» stāsta Valdis Bajārs.

Izrādās, ka līdztekus feldšera darbam Valdis ieguvis tiesības apmācīt citus neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbiniekus. Viņš arī konsultē skolēnus par pirmās palīdzības tēmām.

Pieminot skolasbērnus, protams, jājautā Valdim par paša atvasēm un viņu saistību ar medicīnu. Izrādās, ģimenes tradīciju turpināšana nenotiek. Meita Ginta dzīvo un strādā Īrijā, darbs ar medicīnu nav saistīts. Dēls Kaspars studē sociālo darbu. Valdis atzīst, ka profesijas izvēle bijusi bērnu pašu ziņā.

Miers kritiskās situācijās
Sarunas laikā vairākkārt pieminam Valda darbu, saspringto grafiku. Dežūra ilgst diennakti. Atnākot no rīta mājās, pāris stundu obligāti jāatvēl miegam. Valdis stāsta par dažādiem sastaptiem pacientiem, par dažkārt neizbraucamiem ceļiem. Atceras, kā nācies ātrā palīdzības mašīnā pieņemt dzemdības. Taču nevienu brīdi sarunas laikā neieskanas neapmierinātības vai īgnuma nots. Likumsakarīgs šajā brīdī šķiet jautājums, kur meklējams jubilāra miera un labestības avots.

Pēc īsa samulsuma brīža Valdis atbild, ka tiešām nekad nav «eksplodējis». Lai gan skarbāks vārds šad un tad, protams, izskan, piemēram, kad dārza darbos āmurs netrāpa naglai pa galvu. «Darbā es tiešām esmu savaldīgs. Kritiskās situācijās parasti iestājas miers, un tad es vislabāk varu padarīt savu darbu. Man grūti pateikt, kā man tas izdodas. Iespējams, tādēļ, ka esmu optimists. Uz dzīvi un nākotni raugos pozitīvi. Neesmu dažādu ļauno teoriju piekritējs. Esmu pārliecināts, ka pasaules pietiks ne tikai man, bet arī maniem mazbērniem un vēl, un vēl,» tā savu gaišo skatu nākamībā atklāj jubilārs Valdis Bajārs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Bacilis» saķerts Mežgaļu skolā

Kategorijas