Brīvas valsts pazīme

2018. gada 3. maijs 00:00

Viena no brīvas valsts pazīmēm ir valoda. Mums ir sava valsts un sava latviešu valoda.

Nedaudz iz vēstures
Latviešu valodas veidošanās procesi sākušies 10. – 12. gadsimtā, ciltīm saliedējoties, bet rakstu un literārās valodas pirmsākumi rodami 16. gadsimtā, kad tika izdotas pirmās grāmatas latviešu valodā. Ir ziņas, ka pirmā grāmata izdota 1535. gadā, taču tā nav atrasta.
Latviešu nacionālās valodas pamatlicējs un valodniecības tradīciju dibinātājs bija Juris Alunāns, viņa darba izcilākais turpinātājs Atis Kronvalds. Mūsu priekšteči vairākās paaudzēs skolā bija spiesti mācīties gan vāciski, gan krieviski, bet latvieši tomēr izcīnīja vietu līdztekus vācu un krievu valodai.

Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai publicēts 1918. gada 4. janvārī, bet likums par latviešu valodu kā valsts valodu pieņemts tikai 1935. gadā. Pēc 1940. gada okupācijas valodas statuss izzuda. Pēc gandrīz pusgadsimta, 1988. gadā, 354 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju nobalsoja par savu valodu kā valsts valodu un tika pieņemts attiecīgs lēmums.
Viegli uzrakstīt, bet grūti iedomāties, ka par to lietas asinis, izcīnot un aizstāvot savu valsti, tātad arī valodu.

Bažas ir pamatotas
Mēs, latvieši, esam tāda kā uzsūcējtauta. Krievu un angļu valodas ielenkumā domas spilgtināšanai izmantojam ne tikai svešvārdus, bet arī tiešus pārnesumus. Bažas par savas valodas pastāvēšanu, tās apdraudējumu pamazām ieskanas arī plašsaziņas līdzekļos. Pavisam nesen LTV1 raidījumā «Aizliegtais paņēmiens» žurnālisti analizēja mūsu ministru valodas kļūdas un liekvārdību viņu runās – «šis te», «šo te», «teiksim», «tā teikt», «nu ko», «uz doto brīdi», «da jebko», «pa lielam», arī dežūrvārdus – «viennozīmīgi», «būtiski», «veicas» vietā «veicās», «pirms nedēļas» vietā «nedēļu atpakaļ», «ka» vietā «kad», «informēt» vietā «noinformēt», «pāri darīt» vietā «abižot», «man nav naudas» vietā «man nav nauda», «runa ir» vietā «runa iet», «visas Latvijas» vietā «Vislatvijas» utt.

Neesmu skolota valodniece, bet mans darbarīks ilgus gadus ir bijusi valoda. To esmu mācījusies visu mūžu un daru to joprojām. Ar pateicību atceros savu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju Mariju Bērzkalni. Jau pēckara gados viņa stundās ieviesa «kompetenču izglītību», līdztekus gramatikai mācīdama arī valodas pielietojumu, piemēram, rakstīt vēstules, skaidrodama valodas nozīmi attiecībās, arī to, ka dārgs var būt audums vai produkts, nevis cilvēks.

Kuram gan nav bijusi saskarsme ar valsts institūcijām un to sagatavotiem dokumentiem, kuros saprotama skaidrojuma vietā citēti likuma panti, kuru jēga pat ar svešvārdu vārdnīcas palīdzību grūti izlobāma. Valsts ieņēmumu dienesta bijusī ģenerāldirektore nelaiķe Ilze Cīrule saviem kolēģiem mācījusi, kā 20 lappušu biezu sarežģītu tekstu atbildē uz jautājumu var uzrakstīt trīsreiz īsāk un skaidrāk. Dzirdēts, ka topošie augsta ranga vadītāji, politiķi tiekot īpaši skoloti, kā samudžināt atbildes uz jautājumiem, ja tie nav diez cik patīkami, diemžēl nav mācīti runāt latviski pareizi.

Tālos laikus atceroties
Bija pagājuši divdesmit gadi pēc Otrā pasaules kara beigām, kad okupētajā Latvijā izdevās iegūt atļauju izdot gadagrāmatu «Latviešu valodas kultūras jautājumi» – Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta izdevumu, kurā valodnieki, augstskolu mācību spēki, literāti, žurnālisti un tulkotāji vērtēja valodu presē, radioraidījumos, tajā bija publicēti raksti par izciliem valodniekiem, apkopoti filologu un citu interesentu izteikumi par dažādiem valodas prakses jautājumiem, īpaši vēršoties pret latviešu valodas piesārņošanu ar rusicismiem. Minētās gadagrāmatas pirmais numurs iznāca 1965. gadā, divdesmit septītais –1995. gadā. Pēdējo divdesmit gadu laikā līdzīgu izdevumu esmu redzējusi tikai vienu. Gadagrāmata bija populāra tās iznākšanas laikā un nav zaudējusi aktualitāti arī pašlaik. Nepārvērtējami bija tālaika Žurnālistu savienības rīkotie semināri, kad filologi Rīgā, dažreiz arī ārpus tās ik mēnesi vienu pēcpusdienu strādāja ar dažādu mediju žurnālistiem, korektoriem un citiem interesentiem no visas Latvijas, galvenokārt iztirzājot mēneša ritumā saskatītās vai saklausītās valodas kļūdas. Ar godbijību allaž pieminu Ainu Blinkenu, Maiju Baltiņu, Valentīnu Skujiņu un citus valodniekus. Atceros, ka viens seminārs ilga vairākas stundas strīdā par vārda «sāls» lietošanu, kad no tik ierastās sāls notika pāreja uz sāli vīriešu dzimtē.

Jebkurā jautājumā lietpratēji bija vienojušies par vienotu atbildi, un klausītāju klades pildījās ar ierakstiem – kā pareizi un kā nepareizi rakstāms vai runājams. Diem-žēl tagad šīm piezīmēm vairs maza jēga. Par to pārliecinājos, klausīdamās valodnieku viedokļos iepriekš minētajā LTV1 raidījumā «Aizliegtais paņēmiens» pēc kļūmju demonstrējuma ministru runās, un secināju, ka valoda ir palaista savvaļā. Speciālisti tagad seko, kā senāk par žargonu dēvētie vai pēc nozīmes dalītie vārdi un teicieni nostiprinās sabiedrībā, tātad iet valodas lietotāju pavadā. Atkarībā no šiem procesiem, kas vedina uz valodas noplicināšanu, strīdīgu jautājumu vairs tikpat kā nav un īpaši jaunās paaudzes valoda pamazām nolaižas līdz īsziņu līmenim.

Vārdu darinātāji

Atis Kronvalds (1837–1875) darinājis daudzus jaunvārdus, piemēram, burtnīca, būtība, cēlonis, cietoksnis, dzeja, glezna, nākotne, raksturs, satversme, sūtnis, varonis, vēstule, zinātne.

Jura Alunāna (1832–1864) devums – tagadējo mēnešu un tautību nosaukumi latviešu valodā, kā arī daudz citu jaunvārdu, piemēram, atdzimšana, apvalks, ārzemes, austuve, ceļot, cilvēcība, daiļot, galdnieks, galms, jokdaris, krātuve, mazgātava, peļķe, rakstnieks, Saeima, skolotājs, zemkopība utt.

Kārlis Mīlenbahs (1853–1916)
Filoloģiju vairāki latvieši bija studējuši jau pirms Kārļa Mīlenbaha, taču viņš ir pirmais latvietis, kas pēc studijām visu mūžu nododas zinātniskai dzimtās valodas pētīšanai un kopšanai. 1900. gadā sākas K. Mīlenbaha sadarbība ar otru ievērojamāko latviešu valodnieku – Jāni Endzelīnu (1873–1961). Vērtīgākais K. Mīlenbaha devums ir «Latviešu valodas vārdnīca». Manuskriptu K. Mīlenbahs paguva apstrādāt līdz vārdam «patumšs». K. Mīlenbaha darbu rediģējis, papildinājis un pabeidzis J. Endzelīns. «Latviešu valodas vārdnīcas» 6 sējumos ir ietverti apmēram 110 000 vārdu. Tā ir bagātākā latviešu valodas vārdnīca.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Brīvas valsts pazīme

Kategorijas