Lielo dzīvnieku sāpi nolasa no acīm

2018. gada 24. aprīlis 00:00

743

Mājlopu mākslīgās apsēklošanas tehniķe: svarīgas ne tikai zināšanas un pieredze, bet arī intuīcija un laba sirds.

Tik tiešām – dzīvnieku sāpes nolasīt no acīm prot Liene Olmane. Ar Saldus lauksaimniecības tehnikumā iegūto veterinārās feldšeres izglītību viņa strādā par lauksaimniecības dzīvnieku mākslīgās apsēklošanas tehniķi gan govīm, gan sivēnmātēm. L. Olmanes darba stāžs ir gandrīz trīsdesmit gadu. Viņa aprūpē mājlopus Iecavas un Bauskas novadā, Vecsaulē, Bārbelē, Dāviņu pagastā, bet dzīvo un savu piemājas saimniecību apkopj Lambārtē. Taču palīdzības lūgumiem nav striktu robežu, un viņa neatsaka nevienam, kas to gaida.

Govīm piemīt pozitīva enerģija
«Izvēlēties šo darbu bija viegli, jo esmu dzimusi un augusi laukos, vide bija pazīstama, vecāki strādāja lopkopībā, un arī mājās bija sava saimniecība,» stāsta Liene Olmane, «Saldus tehnikums tolaik bija viens no labākajiem, diemžēl man neizdevās iegūt augstāko izglītību specialitātē, jo izveidojās ģimene un laika tam vairs nepietika...»

Darbs fiziski ir ļoti smags, un, kaut gan jaunieši iegūst veterināro izglītību, arvien mazāk viņu paliek laukos strādāt ar lielajiem dzīvniekiem. L. Olmane skaidro, ka viens no iemesliem tiešām ir fiziski smagais darbs un nenormētais darba laiks. Tomēr par savu ikdienu Liene runā ar prieku un optimismu. «Pat tad, ja izbraukums ir plānots, nekad nezini, kas īsti zemnieka kūtī sagaida, cik veiksmīga būs gotiņas atnešanās, ar vai bez sarežģījumiem. Protams, saimniekiem un arī man lielākais prieks, ja viss norit normāli, bet gadās, ka esam nocīnījušies par teliņa vai govs dzīvību visu nakti. Darbs prasa arī precizitāti. Lai olšūna apaugļotos nevar nokavēt īsto laiku, citādi zemniekam par pakalpojumu nāksies maksāt atkārtoti,» skaidro Liene un vēl piebilst, «tomēr man patīk šis darbs. Es labprāt paplašinātu savu saimniecību, bet ar manu profesionālo darbu to būtu neiespējami apvienot.»

L. Olmane ir pārliecināta, ka govīm piemītot īpaši pozitīva enerģija, kas pārejot uz cilvēkiem, kuri ir ilgstošā saskarē ar šiem mājlopiem.

Strādā ar mazajām saimniecībām
«Buļļu šķirnes izvēli nosaka pēc ģenētikas, ar kādu govis sēklojamas. Jāizvērtē arī govs eksterjers un citi rādītāji. Tā kā visi ganāmpulki ir reģistrēti, arī vismazākie, tad kopā ar Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas speciālistiem Jaunpilī iespējams izstrādāt un sagatavot sēklošanas plānu. Ir saimniecības, kas pašas iepērk materiālu,» stāsta mākslīgās apsēklošanas tehniķe. «Diemžēl Latvijas brūnās tikpat kā vairs nav. Nozarē daudz kas strauji mainās, mēs regulāri mācāmies, apmeklējam seminārus ar noteiktu stundu skaitu, lai ik pēc pieciem gadiem atjaunotu sertifikātu. Man ir divi – gan govkopībā, gan cūkkopībā.»

Veterinārārstu slodze ir liela, un L. Olmanei vairāk nākas strādāt ar saimniecībām, kur govju vai sivēnmāšu skaits ir mazāks par desmit. To produkcija ir gan pašpatēriņam, gan nodošanai pārstrādei. Daudzi arī paši tirgo savus produktus. Šādas saimniecības cenu svārstības izjūt vissmagāk. Garajos darba gados Liene novērojusi, ka mazo ganāmpulku īpašnieki rūpīgāk spēj paēdināt dzīvniekus. To lielums parasti ir no vienas, divām gotiņām līdz pat piecdesmit. Speciālistei zināma saimniecība Dāviņos, kurā tikai četras gotiņas, bet ļoti koptas tīršķirnes Holšteinas melnraibās.

Veterinārajā darbā kā it visā, kas saistīts ar dabu un dzīvību, svarīgas ne tikai zināšanas un pieredze, bet arī intuīcija un laba sirds. «Reizēm šķiet, ka ar gotiņām saprotos labāk nekā ar cilvēkiem. Ieskaties acīs tādam lielam dzīvniekam, kas cieš, un tu nevari nepalīdzēt vai pateikt tā saimniekam – mans darba laiks ir beidzies,» par savu sirdsdarbu stāsta Liene Olmane.

VIEDOKĻI, KOMENTĀRI

Vita Sapate, z/s «Svari» Dāviņos, ar lopkopību nodarbojas kopš 90. gadu sākuma:
– Lieni Olmani pazīstu jau sen, esam skolasbiedrenes. Viņa ir ļoti pašaizliedzīga. Varu piezvanīt arī naktī un lūgt palīdzību, nekad neatsaka, celsies un brauks, ja vajag. Arī ārstējot apskata dzīvnieku vairākkārt, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Viņa lopiņus redz un jūt ar kādu īpašu maņu. Izpalīdzīga sadzīvē. Ja palūgsi, pat govis izslauks, lai saimnieki var izbraukt uz brīdi. Kaut vairāk mums būtu cilvēku ar tādu atbildības izjūtu!

Kolēģes SIA «Līga-vet» veterinārajā klīnikā Ginta Bētiņa un Sigita Koroļova Lieni Olmani raksturo kā ļoti atsaucīgu un izpalīdzīgu. Darbs nav viegls, tas drīzāk ir piemērots vīriešiem, bet Liene strādā ar smaidu, ir labsirdīga pret visiem. Viņa neizvēlas darāmo, darāmais izvēlas viņu. Vienmēr pārrunā profesionālās lietas, ja ko nezina. Allaž cenšas saskatīt dzīves gaišo pusi.

Māra Viduža, Latvijas Veterinārārstu biedrības (LVB) valdes priekšsēdētāja:
– Valstī veterinārārstu skaits ir pietiekams, bet nav vienmērīgs viņu izvietojums. Ne visi veterinārārsti strādā ar visām dzīvnieku sugām,
tāpēc nosacīti var runāt par mājas vai istabas dzīvnieku – 25% no kopskaita, lauksaimniecības dzīvnieku – ap 20%, kā arī jaukto prakšu veterinārārstiem – 35% no kopskaita.
Lielākais speciālistu blīvums ir reģionālajās un valsts lielajās pilsētās (Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā). Varētu uzskatīt, ka speciālistu ir mazāk lauku novados, taču laukos, ja ir mazs dzīvnieku skaits, veterinārārstam nav pietiekami daudz darba, lai spētu nodrošināt sev pilnvērtīgu praksi. Tas ir kā abpusgriezīgs zobens – nav speciālistu, to trūkst, bet nav arī dzīvnieku.

FAKTI

2018. gada 23. aprīlī Latvijā bija 885 veterinārārsti ar derīgu veterinārmedicīniskās prakses sertifikāta termiņu. Šim skaitam ir tendence samazināties par apmēram 20 cilvēkiem gadā. Iemesls: profesijas maiņa, pensionēšanās, ilgstoša slimība.

Bauskā un novadā ir 12, Iecavas novadā 7, ieskaitot «Balticovo», Vecumnieku novadā 9 veterinārārsti.

Veterināro feldšeru skaits Latvijā, kas var praktizēt, ir 38, par kopējo skaitu trūkst informācijas, domājams, ka pārējie veic mākslīgās apsēklošanas pakalpojumus, strādā par palīgiem veterinārārstu praksēs, ir zemnieku saimniecību īpašnieki utt.

Avots: LVB.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lielo dzīvnieku sāpi nolasa no acīm

Kategorijas