BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Rundāles pils direktors Lancmanis nolēmis gada nogalē doties pensijā

www.bauskasdzive.lv
Vietējās ziņas

2018. gada 8. marts 07:44

0
Rundāles pils direktors Lancmanis nolēmis gada nogalē doties pensijā

Šis gads Imantam Lancmanim Rundāles pils direktora amatā ir beidzamais, bet viņam vēl jānoorganizē pils 272. dzimšanas dienas svinības, jāizdod grāmata par hercogieni Doroteju – izcilā Eiropas politiķa Taleirāna mīļoto sievieti, jāpagūst uzrakstīt vēl vienu grāmatu, jāsarūpē pilij jauns jumts, intervijā laikrakstam "Rīgas Apriņķa Avīze" norādījis I. Lancmanis.

– Nebūs taču tā, ka pēc 24. maija svinībām jūs novilksiet striktu strīpu, sak, tā ir mana pēdējā darbdiena?
– Nē, kur nu! Man līdz gada beigām vēl ļoti daudz jāizdara, jo mana iekšējā programma liek līdz aiziešanai pensijā pils telpās visu salikt un sakārtot tā, lai varu teikt: tas man patīk, tas ir savā vietā, viss ir kārtībā! Esam nopirkuši jaunus krēslus veco un nepiemēroto vietā; esam iegādājušies gleznas ar autora parakstu, jaunas ķīniešu vāzes...

Taču ceru, ka arī 31. decembrī, kad aiziešu pensijā, varēšu daudz ko turpināt darīt muzejā. Vienkārši es vairs negribu sēdēt pie datora, parakstīt papīrus un nodarboties ar ikdienas lietām, jo jānokārto daži goda parādi. Pirmais ir pienākums pret manu nelaiķi sievu [Ievu Lancmanei] – tas ir viņas 1997. gadā izveidotās 18. gadsimta portretu izstādes katalogs. Gribu nomainīt tajā esošās fotogrāfijas pret labākām, papildināt tekstu un pabeigt šo darbu, kas ir liels, apjomīgs un sarežģīts.

Darba šeit ir bezgala daudz, tāpēc gribu sev atbrīvot rokas, lai varu darīt to, ko vēlos, nevis sēdēt pie rakstāmgalda. Mans noteikums ir tāds, ka neņemšu par šo darbu naudu, būšu kā volontieris, lai varu darīt to, ko gribu, un justies brīvs.

– Nekādi nespēju iedomāties Rundāles pili bez jums – droši vien tāpat kā simtiem un tūkstošiem citu cilvēku...
– (Smaida) Aprīlī paies tieši 54 gadi, kopš esmu šeit.

– Kas bija tas dzinējspēks, kas lika visu turpināt, pat zinot, ka patiesībā šim darbam nav ne gala, ne malas?
– Iespējams, tas izriet no mana rakstura. Bet varbūt var teikt, ka esmu piedzimis tādēļ, lai kaut ko tādu darītu. Man ir vizionāra uzbūve, un tas, ko daru, mani ārkārtīgi aizrauj – es to pacietīgi varu darīt ilgi, ilgi. Vienmēr varu atrasties tajā adrenalīna uzlādētībā, kad redzu vīziju, kā tas tālā nākotnē varētu izskatīties.

1965. gadā to vīziju redzēju diezgan precīzi. Varbūt vienīgi ne par tapešu krāsu un priekšmetu daudzumu, un tagad īstenotais variants ir labāks par redzēto sapni. Toreiz pat neuzdrošinājos sapņot, ka trīs vai piecu gleznu vietā pie sienas varētu būt divdesmit vai ka reiz mums būs atvērts viss lielais Eiropas mākslas tirgus. Tikai vajadzēja pagaidīt piecdesmit gadus, taču savu sapni esmu iedzīvinājis.

– To pat laikam īsti nevar nosaukt par gandarījumu...
– Tagad varu atzīties: kad eju caur pils telpām, jūtos kā vieglā reibonī, kā metru virs zemes, un šī sajūta nezūd. Tiesa, vienlaikus brīžiem es jūtos kā ejot pa lūstošu ledu, un man ir bail, vai tas nezudīs, jo nekas jau nav grūtāks par finišu. Mēs labi zinām, ka dažkārt cilvēki nokrīt brīdi pirms tā, un tāpēc es arī eju pa pili un domāju: vai tas vienā brīdī netiks atņemts?

– Tas jau izklausās pēc fatālisma!
– Jā, tur ir savijies kopā viss – fatālisms, paļāvība, cerība. Gluži kā viss šajā pilī notiekošais, kad viena lieta ierosināja otru. Varbūt tas tā bija lemts.


Pilna intervija ar Imantu Lancmani lasāma 6. marta laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" pielikumā  "Kodols".

Kategorijas

Kategorijas