Dārzu un mežu kopēji

2017. gada 14. novembris 00:00

Vecsaimniecības «Gaiļi» zeme, visticamāk, izpirkta no muižas 19. un 20. gadsimta mijā. Šajā laikā uzcelta jauna dzīvojamā māja – pusotra stāva sarkanu ķieģeļu ēka kā daudz lielāka piebūve vecajai. Abas dzīvojamās ēkas saglabājušās līdz mūsdienām.

Divi dižkoki
Pārējās būves – lopu kūts, labības šķūnis, klēts, vecā rija, pirts, cūku kūts – pamazām gājušas zudumā pēckara gados. Šajā laikā lopu fermas strādniekiem uzcelta vēl viena dzīvojamā māja ar vairākiem dzīvokļiem. Tagad tā ir atsevišķs īpašums «Baltgaiļi».

Laimīgā kārtā pie mājām saglabājušies četri vareni ozoli, ir divi dižkoki – ozols un vītols. Izdzīvojis senais mežs aptuveni desmit hekt-
āru platībā ar veciem ozoliem, gobām, apsēm, bērziem, ošiem un skaistu vārdu – Druvele. Padomju laikos tas bija saudzējams, lai gan netika kopts. Pamežs bija biezi aizaudzis ar lazdām un ievām. Oši iet bojā sakņu trupes dēļ.

Meliorācijas gaitā pagājušā gadsimta 60. gados novākta viena birzs – Krievu bērzi. Ir nostāsts, ka tur apglabāti 1812. gada kaujā pie Iecavas kritušie krievu karavīri.

Saimnieku saknes
«Gaiļos» 19. gadsimta nogalē saimniekoja Jānis Adienis (1850–1904) un viņa dzīvesbiedre Anna Adienis, dzimusi Bergmanis (1851–1934). Viņu atceras kā dziļi ticīgu. Anna nākusi no Rumbu mājām kaimiņos. No tām cēlusies arī valodniece Anna Bergmane (1910–1991), Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas un literatūras institūta līdzstrādniece pagājušā gadsimta 60. – 80. gados, vairāku zinātnisko darbu autore un līdzautore.

Ģimenē izauguši divi dēli – Jānis (1880–1952) un Aleksandrs (1886–1972). Jānis bija precējies ar Lizeti, dzimusi Salagals (1881–1949). Ģimenē dzimusi meita Velta, vēlāk Velta Lasmane (1913–1982).

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā «Gaiļi» bija slaveni ar piena lopkopību un lielu augļu dārzu, kuru veidojis Aleksandrs Adienis.

Velta 1935. gadā apprecējās ar Teni Lasmani (1909–1976). Izveidojās kupla ģimene – trīs meitas un četri dēli. Vecākā meita Māra (1936–2016) beigusi Vecbebru biškopības tehnikumu, ilgus gadus strādājusi par biškopi padomju saimniecībā «Dartija», vēlāk – «Progress». Vecākais dēls Jānis Lasmanis (1938–2012) strādāja Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā un kādu laiku
vadīja Bauskas rajona izpētes un meliorācijas sistēmu projektēšanas grupu.

Komunālā mītne
«Gaiļu» saimnieks Jānis Adienis kopā ar sievu Lizeti 1949. gadā izsūtīti uz Omskas apgabalu Sibīrijā un tā arī vairs neatgriezās. Dzimtas kapu vietā Pleču kapos viņiem uzlikta piemiņas plāksne ar uzrakstu «Miruši un apglabāti Sibīrijā».

Tajos gados saimnieks mājās bija Adieņa znots Tenis. Ģimeni kāds bija brīdinājis par gaidāmajām represijām, un tā ar visiem bērniem pameta «Gaiļus» 1949. gada ziemā. 50. gadu sākumā ģimene atrada patvērumu Jāņa Čakstes mājās «Auči». Tur pirmajos pēckara gados bija padomju saimniecības «Zālīte» nodaļa. Mājā bija apmetušās ar Sarkano armiju ienākušās krievu ģimenes.

Mājas pagājušā gadsimta 50. – 90. gados bija komunālais miteklis, kur izvietoja no citām padomju republikām iebraukušo strādnieku ģimenes, līdz tās saņēma dzīvokļus jaunceltajos daudzdzīvokļu namos Iecavas centrā. Situācija bija nedaudz labāka 50. gados, kamēr pastāvēja Imanta Sudmaļa kolhozs, ko vēlāk pievienoja «Progresam».

Jauni laiki
Kopš īpašuma tiesību atjaunošanas 90. gadu sākumā «Gaiļu» īpašnieks ir Andrejs Lasmanis. Te mitinās arī māsa Līvija un māsas Anitas Liepas (1942–2016) ģimene. Atgriežoties sētā, viss bija nodzīvots un nolaists. Apkārtne tagad ir sakopta, lauksaimniecības zeme iznomāta kaimiņam Aivaram Albiņam. Mājai vajadzīgs pamatīgs remonts. Pirms īpašuma nacionalizācijas izbūvēja otro stāvu. Saglabājušās kāpnes uz otro stāvu un sienas skapji, kurus būvējis slavenās latviešu aktrises Elzas Radziņas vīrs Kārlis Radziņš, kurš tajos gados bija skatuves brigadieris Jelgavas teātrī. Arī pati aktrise ir ciemojusies «Gaiļos».

Pirms īpašuma atgūšanas tā saucamās Breša zemnieku programmas gaitā «Gaiļu» mantinieki piekrita daļu zemes atvēlēt jaunajam zemniekam Uģim Zāģerim. Izvēle ir veiksmīga – Uģis uzcēlis māju, labiekārtojis apkārtni, veidojis ainavu un ir labs palīgs meža darbos.
Tā kā Andrejs ilgus gadus strādājis Latvijas mežzinātnes institūtā «Silava», atgūtajā senču īpašumā atvēlēta vieta eksperimentāliem meža kultūru stādījumiem lauksaimniecības zemē, ko regulāri pārbauda un vērtē «Silavas» zinātnieki. Te stādītas egles, bērzi, hibrīdās apses un melnalkšņi, sarkanie oši un ozoli.

Talantīgs dārznieks
Aleksandrs Adienis bija ierēdnis, no 1919. gada Zemkopības ministrijas vecākais instruktors dārzkopības nozarē, kontrolēja augļu un augu eksportu. Pastāvīgā dzīvesvieta bija Rīgā.

Dzimis 1886. gada 25. aprīlī Iecavas pagasta Gaiļu mājās kā saimnieka dēls. Tēvs Jānis, māte Anna, dzimusi Bergmane, bija lauksaimnieki. Mācījies Iecavas elementārskolā un Bauskas pilsētas skolā.

Dārzkopību apguvis Erfurtes valsts mākslas amatniecības skolā. Absolvējis karalisko vīna, augļu un dārzkopības mācību iestādi Geizenheimā. Papildinājies pomoloģijā Reitlingā.

Praksi sācis Vāgnera koku skolā Tukumā un F. Paegļa dārzniecībā Lubezerē. Iestājies kara dienestā Leibgvardes Ļitovskas pulkā Varšavā. Tur virsnieku kluba dārzos divus gadus bijis vecākais dārznieks. Darbojies Drēzdenes speciālkultūrās, Erfurtes sēklu audzētavā, Fintenē konservu fabrikā.

Piedalījies cīņās pret Bermontu. Pirmās brīvvalsts laikā bijis arī speciālo priekšmetu skolotājs valsts dārzkopības vidusskolā Bulduros un lauksaimniecības tautas augstskolā. 1923. gadā komandēts uz Vāciju un Čehoslovākiju iepazīties ar augļu ražas izmantošanu, tās pārstrādāšanas veidiem un ierīcēm.

Sarakstījis dārzkopības grāmatas:
kopā ar P. Delli, J. Laži un J. Sudrabu «Augu un sakņaugu ražas izmantošana», 1924. gads;

kopā ar M. Eglīti «Kā dzīvo un strādā lauksaimnieki ārzemēs», 1924. gads;

«Augļu žāvētuves», 1930. gads;

«Augļu novākšana, šķirošana un iesaiņošana», 1933. gads;

«Lauksaimniecības mazpulku dalībnieku vadonis sakņkopībā», 2. izdevums, 1932. gads.

Bija Latvijas Dārzkopības biedrības un Rīgas Dārzkopības biedrības biedrs. 1938. gadā apbalvots ar Atzinības krustu.

Gaiļu mājās Aleksandrs Adienis bija izveidojis lielu ražojošu augļu dārzu, kur arī potēja un pētīja augļu kokus. Padomju laikos lielo lauku masīvu veidošanas gaitā augļu dārzs zudis. Saglabājušās dažas ābeles un veca bumbiere. Savulaik bumbieri no «Gaiļu» dārza sūtīti uz Švarca kafejnīcu Rīgā.

Padomju laikā Aleksandrs Adienis kā ticīgs cilvēks nobīdīts malā. Līdz mūža beigām viņš darbojās Rīgas Torņakalna baznīcas draudzē. Miris 1972. gada 11. decembrī, apglabāts Ziepniekkalna kapos Rīgā.

Avots: izdevums «Latvijas vadošie darbinieki» profesora P. Šmita virsredakcijā, Latvju kultūrvēsturiskais apgāds Rīgā, 1935. gadā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dārzu un mežu kopēji

Kategorijas