Ekstrēmisma uzplaiksnījums

Agnija Ruhocka, Bauskas muzeja speciāliste

2017. gada 3. oktobris 00:00

Latvijā 20. gadsimta 30. gadu sākumā bija vērojama demokrātijas krīze un sarežģīta iekšpolitika. Valsts dzīvi un stabilitāti «sašūpoja» Latvijas ekonomiku pārņēmusī lielā depresija. Tā bremzēja Latvijas tautsaimniecības attīstību un radīja iedzīvotāju neapmierinātību ar parlamentāro sistēmu, kā arī pašu parlamentu, kas sastāvēja no vairākām sīkpartijām un bija nekonstruktīva darba pamats. Visu šo apstākļu dēļ uzplaiksnīja kreiso un labējo ekstrēmistu darbība, kas regulāri iesaistījās kautiņos, popularizēja komunismu un nacionālsociālismu. Viņu aktivitātes centās ierobežot gan valdība, gan Politiskā pārvalde.

Fašistiski orientēti
Viena no tādām organizācijām Latvijā, ko centās ierobežot, bija «Pērkonkrusts». Kustības aizsākumi datējami ar 1932. gada 19. janvāri, kad nodibināja legālu organizāciju – latviešu tautas apvienību «Uguns-krusts», kuras dibinātāji bija Gustavs Celmiņš, Ēvalds Andersons, Arvīds Bērziņš un Osvalds Freivalds. Pēc tās slēgšanas 1933. gada 12. aprīlī Gustavs Celmiņš 1933. gada 12. maijā Iekšlietu ministrijā reģistrēja politisku partiju «Pērkonkrusts». Tā bija intelektuāla, nacionālistiska, fašistiski orientēta organizācija. «Pērkonkrusts» bija gan antisemītiski, gan pretvāciski noskaņota kustība, kas pieprasīja Latviju latviešiem. Viņu lozungs vēstīja: «Latviju latviešiem, latviešiem darbu un maizi!» No 1932. gada 21. augusta līdz 1934. gada martam organizācija izdeva legālus un nelegālus preses izdevumus – laikrakstus «Ugunskrusts», «Pērkonkrusts» un «Rīgas Telegrammas», kā arī tā saucamos ziņojumus un skrejlapas.

Pērkonkrustiešu struktūrā bija daudz no vācu nacistiem un itāliešu fašistiem pārņemtu pusmilitāru elementu. Organizāciju vadīja galvenais štābs. Bija pieci apgabali, ko uzraudzīja inspektori. No galvenā štāba apriņķu nodaļas pasūtīja zīmējumus, cinka klišejas, skrejlapas, plakātus un programmas. Biedri bija organizēti blokos, kas tika apvienoti rajonos. Iestājoties organizācijā, vajadzēja dot solījumu, bet pēc zināma laika uzņēma trieciengrupā – «T», ko 1935. gadā nosauca par Gustava Celmiņa triecienniekiem jeb «G.C.T.». Trieciennieki deva solījumu, daļai rokā ar metāla zīmogu iededzināja zīmi. Organizācijas dalībnieki valkāja pelēkus kreklus, melnas beretes, nozīmi ar svastiku pie krekla vai beretes, tumšas bikses un stulmzābakus. Sasveicinājās, izstiepjot labo roku un pasakot: «Cīņai sveiks!»

«Pērkonkrusta» darbība aptvēra visu Latviju. 1934. gada janvārī pēc Rīgas apgabaltiesas lēmuma «Pērkonkrusts» kā Latvijas demokrātiskai republikai naidīga organizācija tika slēgta, taču tā turpināja darbību pagrīdē. Arī Bauskā darbojās šīs organizācijas šūniņa gan legāli, gan kādu laiku pagrīdē.

Sapulces un avīzes
«Pērkonkrusta» nodaļu Bauskas apriņķī vadīja vietējais mākslinieks Pēteris Zutis (1905–1944 (?)). Organizācijas darbībai bija raksturīgas tautas sapulces. Ceraukstē un Bauskā 1933. gadā tās bija kupli apmeklētas. Sanāksmēs runāja profesori un «Pērkonkrusta» autoritātes, arī Gustavs Celmiņš. 1933. gada 3. decembrī Ekonomikas sabiedrības zāle Bauskā bijusi pārpildīta. Dežurējis pat pastiprināts policijas postenis, lai nodrošinātu kārtību. Runātājiem līdzi bija atbraukusi arī grupa aktīvo biedru pelēkos kreklos, viņi gādāja par papildu kārtību. Klausītāju rindās bija visdažādākie politiskie grupējumi. Pie izejas dalīja brošūras un dažādu literatūru. Šo apstākli izmantoja vietējie komunisti un vienam otram izsniedza savu literatūru. Sapulcē nebija neviena ebreja. Pēc neapstiprinātām ziņām, klīdušas baumas, ka pēc šīs tautas sapulces zem sarīkojuma zāles dēļiem uzieti spridzekļi, kas laimīgā kārtā nav sprāguši.

Bauskas pērkonkrustieši izpaudās arī preses izdevumos, publicējot naidīgu informāciju par vietējiem ebrejiem. 1933. gada oktobrī vienā no avīzes «Pērkonkrusts» numuriem lasāms: «Nepatīkamu ainu nākas skatīt Bauskas apriņķa miertiesnešu sēžu zālē, ko savu svētku dienās okupējuši žīdu pusaudži, ar nicīgu smīnu noraugoties dažu nelaimīgu latviešu tiesāšanas gaitā, pēc kam savā starpā iztirzā un debatē tiesas gaitu un uzliktos sodus. Var vērot, ka žīds jau no mazotnes praktizējas juridiskos jautājumos, lai pēc tam, ja pašam nāktos sadurties ar likumu, arvienu būtu lietas kursā un ar visādiem āķiem tiktu cauri ar veselu ādu.»

Ir arī raksti, kā ebreju tirgotāji apkrāpj vietējos pircējus vai pārdod preces ar pārāk lielu uzcenojumu: «Ošenieka firma atvērusi jaunu manufaktūras nodaļu, kādēļ uzkrītoši kritušas cenas pie žīdiem, kuri cenšas tās pieskaņot V. Ošeniekam. Tāpat arī jaunatvērtais mūzikāliju un radiopiederumu veikals tagad sāk regulēt žīdu veikalnieku cenas. Tagad latvietis var redzēt, cik viņam žīdu veikalā jāpārmaksā», «Visi nami, kas beidzamā laikā nākuši pārdošanā, ir no žīdiem nopirkti. Žīdi pa Bausku dzīvo, cepures kuldami, jo še ir daudz vēl pārāk iecietīgu cilvēku, kurus žīdi izmanto un izsūc, šie cilvēciņi to nemaz neapzinās un žīdus uzskata par saviem draugiem un labvēļiem», «Ar gataviem uzvalkiem un mēteļiem, pagatavotiem no lupatām, andelējas tikai žīdi, šausmīgi pelnīdami. Latvieši nemaz nepiedomā, ka labāk taču nopirkt pilnvērtīgu drēbi pie latvieša un likt no tās izgatavot latviešu drēbniekam nepieciešamo apģērba gabalu, kas būs izskata ziņā daudz glītāks un izturīgāks, bet līdz ar to latvietis būs atbalstījis savu tautieti un ne kādu žīdu», «Kiosku īpašniekiem jāmaksā pilsētai lieli nodokļi, bet žīds sev māk samazināt uz to mazāko.»

Pagrīdes organizācija – zem lupas
Pēc «Pērkonkrusta» slēgšanas bijušie biedri šur tur vēl turpināja slepenu darbību. Lai rādītu iedzīvotājiem, ka viņi vēl nav «aizmiguši», pērkonkrustieši Bauskā pēc komunistu parauga nodarbojās ar propagandu – izplatīja skrejlapas, uz namiem, logiem, veikalu izkārtnēm līmēja plakātus. 1934. gada 21. aprīļa naktī visi nami bija nolīmēti ar dažādiem plakātiem un aprakstīti lozungiem, sevišķi «izrotāti» bija ebreju nami. Plakātus drīz vien novāca. Pie Savienotajām dzirnavām uz trotuāra un nama sienas ielas pretējā pusē ar sarkanu krāsu bijis uzrakstīts: ««Pērkoņkrusts» visu atceras.» Uzraksts tur bija lasāms vairākas dienas, un neviens līmētājs netika pieķerts.

Notika arī biedru slepenas pulcēšanās. Laikabiedri piemin, ka «daži nenosvērti jaunekļi tīri avantūristiskā ceļā pulcējas kafejnīcās, pārrunā savas idejas un turpina izdalīt skrejlapas, aicinādami uz šķiru asumiem». Gan skrejlapās, gan uzrunās Bauskas pērkonkrustieši aicinājuši latviešus iepirkties pie latviešiem, nevis ebrejiem, dalījuši lozungus par «latviešu tautas neatkarības atgūšanu no žīdu žņaugiem», kultivējuši «žīdu – marksistu šķiru naidu» un saucienus pēc represijām. Iedzīvotāji lūdza nepieļaut tādas vaļības, tāpēc talkā nāca gan vietējā policija, gan Politiskā pārvalde, kas centās vērsties pret šiem jaunekļiem un to darbību apkarot.

Pērkonkrustiešu gaitas pēc organizācijas aizlieguma nebija rožainas. Pēc Kārļa Ulmaņa režīma ieviešanas pagrīdes organizācijas uzraudzīja zem lielākas lupas, tāpēc Bauskas šūniņa ar laiku kļuva arvien neitrālāka. Ulmaņa laikā pieauga pērkoņkrustiešu apcietināšanas gadījumi, padomju vara masveidā viņus iznīcināja, bet nacistu okupācija izmantoja. Vācu okupācijas pirmā mēneša laikā pērkonkrustieši nokļuva īpašas uzmanības lokā, viņu rindas strauji auga. Tomēr nacisti viņiem nevarēja piedot iepriekšējo pretvācu nostāju. 1941. gada augusta vidū grupu vēlreiz aizliedza. Pēc tam organizācijas līderis Gustavs Celmiņš daļu grupas vadīja pretošanās cīņā pret nacistiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ekstrēmisma uzplaiksnījums

Kategorijas