Vasarsvētku tradīcijas pārmanto no tālas senatnes

2009. gada 31. maijs 13:45

5319

Vasarsvētku tradīcijas pārmanto no tālas senatnes

Par Svētā Gara izliešanas dienu dēvētie Vasarsvētki vienmēr tiek svinēti 50. dienā pēc Kristus augšāmcelšanās, šopavasar tie ir šodien, 31. maijā. Kristīgās baznīcas kalendārā tie noslēdz Lieldienu ciklu. Angliski runājošās zemēs Vasarsvētku nosaukumi ir Pentecost, Whitsunday, Whitsun.Bauskas katoļu priesteris monsinjors Jānis Zviedrāns skaidro, ka Vasarsvētku dievkalpojumā garīdznieki ierodas sarkanā ornātā (liturģiskajā tērpā), jo šī krāsa simbolizē ugunsmēles, kad pār Jēzus mācekļiem, kuri vēl nebija izklīduši pa pasauli un joprojām turējās kopā Jeruzalemē, nāca Svētais Gars. Apustuļu darbos Evaņģēlijā šis notikums ir tēlaini aprakstīts, minot dārdoņu, it kā pūstu stipra vētra, un uguni. Tajā brīdī cilvēki, kas bija brīnuma liecinieki, lai gan runāja dažādās valodās, pēkšņi cits citu sāka saprast bez vārdiem. Tās bija pārdabiskas, Dieva dotas garīgas dāvanas, lai nestu svētību, nevis izceltu cilvēka personību un viņa spējas. Vasarsvētkiem ir cieša saistība ar vienotas kristīgas baznīcas dibināšanu, jo Svētā Gara mistēriju vērodami, Kristus sekotāju pulkam pievienojās arī skeptiski noskaņoti cilvēki. Kristietības pirmsākumos Vasarsvētku tradīcijas bija cieši saistītas ar jūdu paražām. Literatūrā var atrast faktus, ka šajā dienā no māju jumtiem kaisīja rozes, kas simbolizēja ugunsliesmas, bet pilsētu laukumos tika pūstas trompetes, atgādinot par vētru, kas pavadīja Svētā Gara atnākšanu. No tālas senatnes ir pārmantota arī sarkanas krāsas liturģisko tērpu un altārsegu izmantošana. Kristīgajā tradīcijā Svētā Gara izplatītākie simboli ir balodis jeb dūja, uguns, kas nozīmē enerģijas pārveidošanos, un gaisma. No viduslaiku Eiropas joprojām ir saglabājusies tradīcija pušķot mājas un dievnamus ar meijām. Monsinjors Jānis Zviedrāns atzīst, ka latviešiem šis paradums ir Vasarsvētku neatņemama sastāvdaļa. Iztaujāts par to, kas Vasarsvētku liturģiju atšķir no parastas Svētās Mises, priesteris Zviedrāns teic: «Šajā rītā dievkalpojumu sākam ar kopīgas himnas «Nāc, Svētais Gars!» dziedājumu. Vasarsvētku notikums apliecina, ka baznīca ir Svētā Gara iedvesmotu cilvēku kopība, kuri, tāpat kā Kristus pirmie sekotāji, ir vienoti savā pārliecībā un ticībā.»Pareizticīgie Svētā Gara atnākšanu neakcentē, bet nākamajā svētdienā pēc katoļu un protestantu Vasarsvētkiem svin Svētās Trīsvienības dienu. Lai gan Bībelē šis termins nav minēts, ar Trīsvienību saprotam Dieva nedalāmo būtību. Garīgai kustībai, kas 19. gadsimta beigās izveidojās ASV, bet pagājušā gadsimta 20. gados sasniedza Latviju, ir dots Vasarsvētku draudžu nosaukums. Citviet pasaulē šai grupai piederīgos dēvē par pentakostiem jeb piecdesmitniekiem (atsaucoties uz dienu skaitu, kas Vasarsvētkus šķir no Lieldienām). Jānis Ozolinkēvičs, Latvijas Vasarsvētku draudžu bīskaps, skaidro, ka garīgās kustības mācība ir balstīta uz Apustuļu grāmatas otrajā nodaļā aprakstītajiem notikumiem par Svētā Gara brīnumainajām izpausmēm. Vasarsvētku draudžu vēsturi Latvijā padziļināti ir pētījis filozofijas doktors Valdis Tēraudkalns.Tautas ticējumi Vasarsvētkos Dievs izņem no ūdens otru aukstuma akmeni, jo pirmo jau ir izņēmis Lieldienās.Vasarsvētkos jāiet baznīcā, jo tā esot svētība.Vasaras svētku rītā jāiet uz upi mazgāties, kas tek pret rītiem, lai nekad neaizgulētos.Kas Vasaras svētku meijas velk pa zemi, tas dabon kašķi.Vasarsvētku meijas jāliek šķūnī zem siena, tad siens nepelēs.Ja pērkons rūc pirms Vasaras svētkiem, tad būs auglīga vasara.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vasarsvētku tradīcijas pārmanto no tālas senatnes

Kategorijas