Jūt zemes pievilkšanas spēku

2017. gada 21. jūlijs 00:00

2504

Skaistkalniešu Drevinsku dzimta visās paaudzēs ir palikusi uzticīga Latvijai. Vecāki Velta un Rolands, bērni Edgars, Lauris un Olita, viņu atvases, kopā ņemot, septiņas, dzīvo un strādā savā tēvzemē. Tās pievilcība nākusi kā senču mantojums, kas laika skrejā piedzīvojis pārvērtības, taču nezūdošs ir darbīgums un izturība.

Par saknēm stāstot, senioriem acīs miklums, un, kā saka Rolands Drevinskis, «dzīve nav rožu dārzs».

Dzīve steidzas
Veltas un Rolanda senči nāk no Bārbeles, kur, tāpat kā Skaistkalnē, ir savas spēcīgas tradīcijas un sīksti ļaudis. Abi bilst, ka divas reizes gadā dodas uz Ausekļu dzirnavām, kur Sējas un Ražas svētkos dzīves ritums skatāms senajā tiešamībā, kur sirsnīgas satikšanās ar novadniekiem un paziņām.

Rolands atminas, cik «bezgala priecīgi» bijuši viņa vecāki, iegūstot savu zemīti. Lai arī tā atradusies purvainā vietā, māte sacījusi, «ka tik savs stūrītis». 1928. gadā bijusi uzcelta ģimenes mājiņa, kam dots vārds «Rozītes». Sirmais vīrs atceras, kā no mājām tikai ar zirdziņu varējuši aizkļūt tālāk. Kopsaimniecību laiks dzīvē ienesis savas korekcijas, un mājas nonākušas citu īpašumā, tagad par tām ir tikai klusa piemiņa.

Kad Rolands pabeidzis Bārbeles septiņgadīgo skolu, gribējis doties mācībās uz Rīgu. Taču viss izvērties citādāk, viņa brālis strādājis par traktoristu, un tolaik bijuši vajadzīgi piekabinātāji, kas regulēja, piemēram, arkla dziļumu, apkopa agregātus. Ar to laiku tad arī sācies jaunekļa tehnikas darbs, kam atdots viss mūžs.

Dienesta gadi viņam aizritējuši Sibīrijā. Trīs dienesta gadus īsinājušas vēstules, ko viens otram rakstījuši Rolands un Velta. 1964. gadā Ziemassvētku laikā puisis atgriezies mājup no armijas, un nākamā gada pavasarī svinētas kāzas. Tā it kā nemanot sagaidītas un skaisti nosvinētas zelta kāzas. «Ak, kā dzīve steidzas!» secina abi.

Samezglots pavediens
No Rozenbergu dzimtas nākusi Veltas vecāmāte, kuras mūžs vijies kopā ar amatnieku Kristu Čipenu. Tā nu sanācis, ka senču vidū bijis gadījums, kad cara laikā «viens ar pērienu ielikts saimniekot attālākā vietā, Skaistkalnes pagasta «Ķekaros», kas «tura gūstā» jau piekto paaudzi. Daudz šeit saimniekojis Veltas tētis Viktors Čipens. Ļoti darbīgs vīrs, kam padevusies amatniecība, dārzkopība un biškopība.

Veltas vecāku dzīvesgājums arī samezglots un sāpīgs. Viktora brālis bijis robežsargs, un viņa piederība Latvijas armijai likusi ciest tuviniekiem, jo, saprazdams situāciju, brālis devies emigrācijā un vēlāk dzīvojis Austrālijā. Veltas tēti kā bandītu atbalstītāju 1945. gadā izsūtīja uz Gulagu skarbajā Vorkutā. Pēc diviem gadiem viņš atgriezās mājās, bet 1949. gada deportācijas atkal skāra Čipenu ģimeni. Velta stāsta, ka tēvs bijis Bārbelē uz tolaik notiekošo zirgu skati. Tikmēr čeka paņēmusi māti, bērni paguvuši aizbēgt no izvešanas. Bijis pat tā, ka mazie nav ņemti Skaistkalnes skolā, vajadzējis apmeklēt Vasku skolu Valles pagastā. Tēvs devies uz Sibīriju, lai būtu kopā ar māti. Tā svešumā nonācis divas reizes. Tālu no dzimtas pasaulē nākusi Veltas māsiņa, bet māmuļas dzīve aprāvusies Omskas apgabala Pavlogradas rajonā...

Velta glabā Dzintras Gekas veidoto grāmatu par Sibīrijas bērniem, īpaši tiek sargāts Bārbeles pagasta bibliotekāres Brigitas Krauzes 2007. gadā veidotais izdevums par bārbeliešu izsūtītajām ģimenēm. Kad dzimtenē ļāva atgriezties deportēto ģimeņu bērniem, Velta ar vienu pavadoni 1955. gada novembrī arī aizbrauca uz Sibīriju un mājās atgriezās kopā ar tēvu 1956. gadā. No tā laika viņa atceras, ka Viktoru Čipenu centās pierunāt, lai viņš paliek svešumā, jo daudz pratis un labi strādājis. Tādi ļaudis vajadzīgi visur.

Par tēvu Veltai tāds raksturojums: «Viņš pašu vellu dabūja gatavu.» Ar to jāsaprot, ka izaudzināja piecus bērnus, palīdzēja dzīvē visiem iekārtoties un dzimtas vietai prata piesaistīt nākamo paaudzi, Drevinsku vecāko dēlu Edgaru. Saimē viņu mēdz saukt par Ķekaru, jo ilgus gadus tur ir Edgara zemnieku saimniecība.

Velta teic, ka ikvienam latvietim vajadzētu aizbraukt uz Lesteni. Piemiņas memoriāls skaudri pauž, cik liels ir tautas spēka zaudējums, un vajag, lai to apzinātos jaunā paaudze, lai saprastu savas zemes, savu cilvēku vērtību. Veltasprāt, visas grūtības un smagumu palīdzējusi izturēt dzīvesgriba.

Mēmeles krastā
Veltas tēvs finansiāli palīdzēja iegādāties Skaistkalnes pagasta «Brikauckus», kas kļuva par Drevinsku ģimenes mājām. Rolands atgādina to laiku īpatnību, kad kolhozniekiem vajadzēja dzīvot ciematos un viensētas pat jauca nost. Drevinski tomēr vēlējās dzīvot ārpus centra un uz kara laikā sapostītas mājas pamatiem uzcēla savējo. Rolands daudz darīja pats, jo nevēlējās paļauties uz, kā viņš saka, «halturščikiem», kas strādāja nevīžīgi. Kopš 1971. gada Velta un Rolands dzīvo skaistā vietā, kur paveras skats uz Mēmeli. Te izvērsusies viņu zemnieku saimniecība, kurā tagad galvenais darītājs ir dēls Lauris. Turpinās dzimtas piesaiste savai zemei. Laura jaunākā meita Sabīne studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē agronomijas programmā ar novirzienu laukkopība. Studente atklāj, ka viņu nav piespiedu kārtā virzījuši uz lauksaimniecības profesiju.

Rolands Drevinskis licis pamatu, un dēls Lauris, kurš savulaik beidzis Kandavas sovhoztehnikumu un ir zinošs tehniskajās lietās, tagad turpina kopt laukus. Kopā ar sievu Sandiju aprūpē siltumnīcas, kur aug tomāti, gurķi, kas dod «ātro naudu», Laura vārdiem runājot. Lielo lauku apritei vajadzīgs gads un pat vairāk laika.

Katrai savs ceļš
Ar Sandijas ieprecēšanos Drevin-sku ģimenē ir pat savs dakteris, jo vedekla strādā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā un ir ārsta palīdze. Pirms tam divus gadu desmitus bijusi operāciju māsa Bauskas slimnīcā, pašlaik darbs ir Vecumniekos.

Sandijai patīk Skaistkalne, viņa teic, ka tai «raksturīgs mazo vietu šarms». Tikai smeldzīgi, ka ceļu sakārtošana ar metāliskajām ierobežojumu barjerām laupījusi ierasto ainavu. Žēl, ka nav bijis individuālākas pieejas mazā ciematiņa galvenās artērijas pārveidei. Viņa priecājas, ka vietējā vidusskola mainījusies līdzi laikam un direktore domā par mācību iestādes daudzpusību.

Laura un Sandijas vecākā meita Kristiāna izvēlējusies citādu dzīves ceļu un strādā Rīgā «Dirty Deal Teatro», ir izrāžu vadītāja un producente. Teātra pasaule viņai kļuvusi tuva, un uz to aizvedusi prakse, kas bijusi laikā, kad mācījusies Latvijas Kultūras koledžā. Ar aizrautību viņa runā par darbu, un vēl plašākas zināšanas gūs, sākot jaunas studijas, izvēloties radošo industriju programmu. Tas ir pavisam jauns virziens, ko kopīgi piedāvā Kultūras akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte. Kristiāna atzīst, ka šādu dzīves ceļa izvēli veicinājusi darbošanās Skaistkalnes pūtēju orķestrī un savas klases pasākumu organizatores pienākumi. Abas māsas joprojām ir saistītas ar orķestri un pirms nedēļas piedalījās muzicēšanā, kas bija organizēta Rundāles pilī, kur notika pirmais Latvijas simtgadnieku salidojums. Jaunietes priecājas par katru satikšanos ar brālēniem un māsīcām, citiem radiņiem. Atmiņā vecvecāku zelta kāzu svinības, kurās arī skanēja Skaistkalnes pūtēju orķestra uzmundrinošie ritmi.

Stiprie pleci
Drevinsku meita Olita dzīvo pavisam netālu no skaistkalniešiem – Ozolainē. Viņas rūpes ir par ģimenes trīs vīriešiem, kuri visi saistīti ar darbu valsts dienestā. Vīrs Pēteris savulaik strādājis muitas punktā Grenctālē, Valsts ieņēmumu dienestam mainoties, arī darba pienākumi dažādojušies. Strādājis Rīgā, taču braukāšana nav iepatikusies, un tagad seko līdzi pievienotās vērtības nodokļa atmaksas lietām VID struktūrvienībā Bauskā. Daudz laika jāpavada pie datora, taču darbs ir iepazīts un nozīmīgs.

Olitas un Pētera dēliem tēta ceļš savā ziņā bijis uzvedinošs viņu darba gaitām. Matīss strādā Bauskas policijā, viņš uzrauga satiksmes drošību. Reinis studēja Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, taču skolotāja gaitas nav saistījušas. Olita piemetina, ka dēlam gan patīk ar bērniem darboties, viņus nepiespiežot. Pašlaik Reinim dzīves režīmu nosaka darbs Latvijas armijā. Ģimenes tikšanās reizē viņš nevarēja būt klāt, jo atradās kaimiņzemē Lietuvā. Ikdiena aizrit Latvijas gaisa spēku bāzē Lielvārdē.

Olita kolhozu laikā strādājusi Ozolaines dispečerdienestā. Tagad viņas nodarbošanās ir dārzkopība. Iemācījusies izaudzēt dažādus puķu stādus, Līvānu mājiņas teritoriju izveidojusi ziedošu un krāsainu. Tā līdzsvarojas laiks, kas veltīts savējiem un skaistumam.

Mīļās mājas
«Brikaucki», Rolanda un Veltas mājas, ir dzimtas galvenā pulcēšanās vieta. Šeit pietiekams plašums lielākai sanākšanai, jo virs garāžas ierīkota svinību telpa, kur var satilpt Drevinski un citi radi.

Jaunu veidolu ieguvuši «Ķekari», kas «Bauskas Dzīvei» bija patīkams pārsteigums. Ciemojoties pie Edgara Drevinska ģimenes pirms vairāk nekā desmit gadiem, šajā laikā notikušās pārmaiņas acīmredzamas. Saimnieks neslēpj, ka mūsdienīga dzīves telpa vajadzīga, lai jaunatni piesaistītu laukiem. Meita Baiba un viņas draugs nevēlas dzīvi pilsētā, taču šodienas prasības citādākas nekā iepriekšējām paaudzēm. Tā uz veco «Ķekaru» pamatiem tagad slejas jauna ēka. Līdzās mūsdienīgajiem materiāliem ir koks. No ozola veidoti logi, durvis. Edgars atklāj, ka pašu mežā gādāti materiāli, diez vai citādi varētu atļauties tik plaši izmantot koku. Edgara sievai Ingai bez vārdiem jaušama patika saimniekot plašumā, ērtībās un gaišumā, kāds tagad saimnieces rīcībā. Viņa ir galvenā gādātāja par maltītēm ģimenei un strādniekiem.

Vecākais dēls Gatis dzīvo Dobelē, strādā par ekskavatora vadītāju un dienē zemessardzē par sapieri. Gatim ir meita Daniela. Jaunākā atvase Mārtiņš mācās Skaistkalnes vidusskolā, sēdēs astotās klases solā. Meita Baiba izveidojusi skaistus košumaugu stādījumus, kas rotā «Ķekaru» sētu, rūpējas par tiem un dārzu. Viņai jau ir sava saimniecība. Neklātienes mācībās Saulainē apguvusi lauku īpašumu apsaimniekošanu, gala eksāmenā saņemot desmitnieku.

Saimes sanākšana «Ķekaros» ir mainījusi dienas ierasto ritumu. Edgara mamma gan droši vien klusībā nodomā, lai dēls mazliet atpūšas, jo darbā viņš neapturams un vasaras mēneši īpaši noslogoti. Raizes par to, kā sagādāt barību gaļas liellopu ganāmpulkam, kas jau paplašinājies pāri simtam. Pie dāsni klāta pusdienu galda runas ir par daudz ko, taču netverami jaušama labestība un sirsnība, uzsprikst kāds joks. «Brikauckos» un «Ķekaros» nesūdzas par grūtībām, bez kurām lauku ikdiena nav iedomājama. Edgara saimniecībā gandarīti, ka ir tāds lielisks strādnieks kā Jēkabs, kurš kopš prakses laika palicis strādāt un ir izdarīgs.

Kur rodams Drevinsku dzimtas spēks? Tieši tāds jautājums sarunās neizskanēja. Taču atbilde varētu būt – latviskajā darba mīlestībā, cieņā citam pret citu un spējā nepazaudēt māju izjūtu.

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jūt zemes pievilkšanas spēku

Kategorijas