BauskasDzive.lv ARHĪVS

Senās mūzikas dziedinošais spēks

Aina Ušča

2017. gada 18. jūlijs 00:00

49
Senās mūzikas dziedinošais spēks

Kurzemes un Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas 2. festivāls «Vivat Curlandia!» 15. un 16. jūlijā ļoti pārliecinoši iekļāvās Bauskas kultūras ainavā. Tam ir nākotne – prognozē gan klausītāji, gan festivāla rīkotāji un senās mūzikas speciālisti Solvita Sējāne un Boriss Avramecs.

Klausītāju arvien vairāk
Svētdien noslēguma koncertā, kurā uzstājās franču viduslaiku mūzikas ansamblis «Alla francesca», Bauskas pils zāle izrādījās par mazu. Vajadzēja papildus novietot divas krēslu rindas. Visvairāk priecēja fakts, ka atsaucīgie klausītāji galvenokārt bija Bauskas un apkārtnes ļaudis. Tik daudz vietējo mūzikas pedagogu kā «Vivat Curlandia!» koncertos reti gadās redzēt, un tā ir brīnišķīga zīme. Arī citi koncerti bija labi apmeklēti.

Īpaša interese par hercogu Ketleru laika festivālu ir lietuviešiem. Uz koncertiem un operas izrādi bija ieradušies Biržu baroka mūzikas festivāla koordinatore, klavierskolotāja Romualda Butkevičiene, Biržu novada muzeja «Sela» direktors Gintars Butkevičs, topošā flautiste Indra Kučinskaite, viņas mamma Jolanta Guriene un citi senās mūzikas cienītāji. Pirmo reizi «Vivat Curlandia!» uzstājās Viļņas senās mūzikas ansamblis «Ensemble ciaroscuro» ar brīnišķīgo vokālisti Rūtu Vosiļūti, blokflautisti Ievu Baubliti un klavesīnistu, grupas dibinātāju Vilimu Norkūnu.

Festivāla rīkotājs bija Rīgas senās mūzikas centrs diriģenta, klavesīnista, senās mūzikas pētnieka Māra Kupča personā. Sadarbību ar Bauskas pils muzeju, ņemot vērā iestādes ilggadējo pieredzi līdzīgu pasākumu organizēšanā, varēja just ikviens apmeklētājs. Šogad par sadarbības partneri kļuva arī Bauskas kultūras centrs, bet finansiāls atbalsts saņemts no Valsts kultūrkapitāla fonda un Bauskas novada pašvaldības. Festivāla sagatavošanā un norisē Māris Kupčs un Bauskas pils muzejs iesaistīja arī daudzus brīvprātīgos palīgus.

Atbilde skeptiķiem
Negaidīts un izcili īstenots pārsteigums visiem bija itāliešu komponista Džulio Kačīni 1600. gadā uzrakstītās baroka operas «Eiridīke» izrāde Bauskas kultūras centra lielajā zālē sveču gaismā. Daudzi tam neticēja un Māra Kupča festivāla atklāšanas uzrunu uztvēra kā joku. Viņš apgalvoja: «No šī brīža koncertos nebūs neviena mikrofona, bet Bauskas kultūras centram nevajadzēs norēķināties par elektrības lielajiem tēriņiem, jo operas izrādē skatuvi un mūziķu nošu pultis apgaismosim ar svecēm. Arī sēdvietu ierādītājām būs Bauskas pils muzeja vēsturiskie lukturīši ar sveci stikla kupolā.»

Skeptiķi nevarēja saprast, kāpēc tehnoloģiju laikmetā vajag radīt mākslīgus apgrūtinājumus. Lūk, idejas autora, iestudējuma režisora Māra Kupča atbilde: «Tas ir mēģinājums imitēt vidi un gaisotni, kāda valdīja operas «Eiridīke» pirmizrādē Venēcijas jaunatklātajā operteātrī 1637. gadā. Protams, tā ir mūsu versija, kas radās, rūpīgi izpētot vēsturiskos materiālus par šo tēmu. Senās mūzikas atskaņošana vispār nav iedomājama bez nepārtraukta pētniecības darba.»

Izrādes «Eiridīke» scenogrāfiju veidoja mākslinieks Artūrs Arnis. Arī pērn operas «Orfejs» iestudējumā Bauskas pils pagalmā viņš bija scenogrāfijas autors.

Tumsa kā mīksta sega
Tik īpatnēju un noslēpumainu gaisotni kā pirms izrādes «Eiridīke» Bauskas kultūras centra zālē vēl nebija nācies just. Atveras durvis, un nokļūsti siltā, it kā ieaijājošā tumsā. Tā nav biedējoša, bet maiga. Sveču atspīdumos izgaismojas skatuves fons – 17. gadsimta sentimentālajā stilā uzgleznota parka ainava ar tālumā nojaušamu pils siluetu, bet avanscēnā – zaļojošu augu un ziedu biezoknis – īsts, no Rundāles pils muzeja oranžērijas, nevis sintētisks.

Baroka orķestra mūziķu pultis izgaismotas ar svecēm īpašos aizsargvairodziņos. Skatītāji cits citu var atpazīt, tikai apsēžoties blakus. Ir tik neparasti sasveicināties, gandrīz neredzot seju, bet apzināties, ka līdzās sēž labi pazīstams cilvēks. Spilgti apgaismotās teātru zālēs pirms izrādēm sasveicināšanās parasti ir formālas pieklājības izpausme, taču tumsā visas maņas saasinās. Varbūt mēs kļūstam jūtīgāki, uztverošāki? Nopriecājos, ka man blakus sēž Inese Lavrinoviča – Iecavas mūzikas un mākslas skolas, kā arī Rundāles mūzikas un mākslas skolas vokālā pedagoģe un solfedžo skolotāja.

Izpildītāju ārkārtīgā profesionalitāte
Nākamā pusotra stunda paiet kā transcendentāla vīzija un, līdzīgi akvarelim, sapludina realitātes un mākslas robežu. Kačīni mūzika ir brīnumaina, solisti un baroka koris, kurā apvienojušies sešu Eiropas valstu izpildītāji, klausītājus paceļ mūzikas harmonijas debesīs.

Bet labāk, lai vērtē speciālisti! Boriss Avramecs, muzikologs, vijolnieks, Latvijas vairāku augstskolu pasniedzējs, spriež: «Festivāla pirmās dienas izcilākais notikums bija opera. Minēšu vairākus faktorus, kādēļ fakts nav apstrīdams: īpaši spilgta bija gan pavadošā orķestra grupa, gan koris, gan solisti, kur piedalījās sešu valstu talantīgākie jaunie mākslinieki. Fenomenāli veiksmīgs izrādījās lēmums neizmantot elektrisko apgaismojumu. Trešais absolūti svarīgais faktors bija baroka operām specifiskās žestu valodas izmantošana, ko trupai palīdzēja apgūt viena no Eiropas izcilākajām speciālistēm Jekaterina Antoņenko, kura dzīvo Anglijā. Operas izrādē viņa spēlēja arfu. Mani sajūsmināja izpildītāju ārkārtīgā profesionalitāte, azarts, apbrīnojama muzikālā snieguma līdzsvarotība. Vēl neviena baroka opera tādā inovatīvā kvalitātē Latvijā nav iestudēta. Esmu sajūsmināts par kolēģa Māra Kupča radošumu un meistarību!»

Mārīte Jonkus, Bauskas kultūras centra jauktā kora «Mežotne» diriģente, pievienojas Borisa Avrameca sacītajam, taču piemetina: «Mazliet traucēja, ka operas izrāde nenotika Bauskas pilī. Droši vien tāpēc, ka kultūras centrā uzturos un strādāju ar savu kori pārāk
bieži. Man gribējās to īpašo pils gaisotni, tomēr, klausoties «Eiridīki», jutu ārkārtīgu baudījumu.
Baroka koris, manuprāt, bija visaugstākās profesionalitātes standarts.»
 
Satiekas ar skolotāju
Pēc operas izrādes, kurā dziedāja arī lietuviete Rūta Vosiļūte, viņu uzmeklēja un pateicās par sniegumu baušķeniece Inese Lavrinoviča. Rūta ir aizkustināta, jo festivāla dienās viņai daudz talanta cienītāju gan no Lietuvas, gan Latvijas.

Par sadarbību stāsta Inese Lavrinoviča: «Rūta ir mana skolotāja, nemaz nebrīnies! Kad šī gada martā un aprīlī Biržos notika Baroka mūzikas festivāls, varēja pieteikties meistarklasēs. Aizbraucu es un mana audzēkne. Abas mācījāmies dziedāt, nokļūstot Rūtas Vosiļūtes meistarklasē. Tas bija svētīgi. Apmeklēt «Vivat Curlandia!» mani mudināja tas, ka festivālā piedalās Rūta. Aizgāju uz operu «Eiridīke» un sapratu, ka arī visu nākamo dienu pavadīšu koncertos Bauskas pilī.»

Biržu mūzikas skolas pedagoģe Romualda Butkevičiene par Bauskas festivālu jau pērn bija sajūsmā, bet šogad par to viņa ieinteresēja savu bijušo audzēkni Indru Kučinskaiti. Romualda atklāj: «Indra ir mūsu skolas talantīgākā absolvente. Pašlaik viņa turpina apgūt flautas spēli mūzikas vidusskolā Viļņā, bet Indras sapnis ir senās mūzikas studijas Bāzeles mūzikas akadēmijā. Mēs visi ceram, ka tas piepildīsies. Es un mans vīrs Gintars esam neizsakāmi priecīgi par jauno iniciatīvu – Ketleru laika mūzikas festivālu Bauskā. Ir ļoti maz nelielu pilsētiņu Baltijā, kurās izdodas īstenot grandiozas idejas.»

Spāņu zvaigžņu duets
Par festivālu būtu pateiks maz, ja neminētu 16. jūlija «zvaigzni» – Spānijas instrumentālistu dueta «Eloqventia» koncertu.

Spāņu flautista Alehandro Villara un perkusionista Dāvida Majorala uzstāšanās ne ar ko nav salīdzināma. Tā bija suģestija, apgalvo diriģente Mārīte Jonkus. Viņa turpina: «Duets spēlē it kā viduslaiku deju mūziku, bet tā ir tik meditatīva, tik neizsakāmi dziļa! Šis koncerts manās izjūtās ir neaprakstāms. Nav vārdu, lai izstāstītu. Cik labi, ka Bauskas pilī varēju nopirkt «Eloqventia» disku!»

Savukārt Boriss Avramecs un Māris Kupčs, kuri uzreiz pēc koncerta uzrunāja spāņu virtuozus, stāsta, ka flautists spēlēja septiņus viduslaiku instrumentus, bet perkusionists arī tādus, par ko nojausma ir tikai speciālistiem. Dueta koncertprogramma balstās spāņu un arābu mūzikas vēsturiskā sintēzē un tādā kvalitātē, ko muzikologi dēvē par pasaules klasi. To varēja just arī klausītāji, ļaujoties skaņu vibrāciju neaptveramākajām, vissmalkākajām niansēm.