Panākumu pamatā – ģimene un disciplīna

Baušķeniece Inese Tarvida jūnija beigās izcīnīja vēsturisku panākumu Latvijas sportā – viņa ieguva trešo vietu pasaules čempionātā tekvondo Dienvidkorejā, Mudžu apgabalā. Pēc svarīgā notikuma Inese un māsa Jolanta vēl nevarēja doties mājup, jo nozaudētas pases dēļ viņām vairāk nekā nedēļu nācās «iestrēgt» Ķīnā.
Pastāvīgi I. Tarvida trenējas Frīdrihshāfenā Vācijā pie vācu trenera – ik dienas trīs treniņi. Starp nodarbībām atliek laika pagulēt un pagatavot ēst. Daudz brīvā laika Vācijā sportistei nav.
Kad pagājušajā nedēļā Inese bija Bauskā, viņa atrada laiku sarunai ar «Bauskas Dzīvi».
Pastāsti, kā un kāpēc sāki nodarboties tieši ar šo cīņas sporta veidu!
– «Parāvos» līdzi vecākajam brālim un māsai. Viņi gāja uz tekvondo treniņiem, un es devos viņiem līdzi. Tā viss sākās.
Ja viņi spēlētu futbolu vai basketbolu, tu kļūtu par futbolisti vai basketbolisti?
– Ļoti iespējams! (smejas) Likās pašsaprotami sekot brālim un māsai, ņemt no viņiem piemēru.
Tavs tētis Gintauts, gādādams par tevi un māsu, savulaik vecu šķūni pārvērta par labi aprīkotu sporta zāli. Šis stāsts līdzinās filmai «Rokijs», kur cīkstonis, mājas apstākļos trenējoties, kļūst par pasaules labāko bokseri.
– Jā, var vilkt sava veida paralēles. Tagad šķūnītis kalpo par tādu kā relaksācijas vietu – abas ar māsu tur varam pavadīt visu dienu trenējoties, spoguļojoties un dejojot. Tā ir ļoti mīļa vietiņa. Tur ir miers un klusums, tas ir mans pārdomu buduārs.
Vai atceries pirmo treniņu?
– Pirmo nē, bet sākumu atceros. Zinu, ka pirmajos divos treniņu mēnešos neko daudz nemācījos, vienkārši kāvos. Drīz vien pēc pirmajām nodarbībām astoņu gadu vecumā mani aizsūtīja uz sacensībām. Nebiju apguvusi pareizus sitienus, bet izcīnīju zelta medaļu. Laikam tajā brīdī mans pirmais treneris Sergejs Kirtovskis saprata, ka man ir potenciāls. Viņš izcēla manu cīņassparu, vēlmi uzvarēt, kaut īsti nesapratu, ko es daru. Ar laiku izkopu tehniku, sāku saprast, ko treneris vēlas. Nevaru nosaukt konkrēti vienu treneri, kuram gribu pateikties, tas nav iespējams. Visi speciālisti, pie kuriem esmu strādājusi, ir devuši jaunas zināšanas un nenovērtējumu ieguldījumu manā sportistes karjerā.
Ko tev prasījusi ielaušanās pieaugušo sportā?
– Dzelžainu disciplīnu. Tā ir visu panākumu pamats jebkurā sporta veidā. Klausīju, ko teica treneri un vecāki, ievēroju norādījumus, lai arī ko tas prasīja. Brīžam nodomāju – kāpēc man tas viss jādara, taču sakodu zobus un pildīju vienu vingrinājumu kaut 100 reižu, tad vēl simts un vēl simts. Disciplīna ir sportistu panākumu atslēga.
Kā tev gāja vidusskolā, ko šogad pabeidzi? Kā pret tevi izturējās skolasbiedri, kāda bija pedagogu attieksme stundu kavējuma dēļ?
– Ar klasesbiedriem par tekvondo daudz nerunājām. Tikai tuvākās draudzenes zināja, cik grūti ir ievērot diētu un atteikties no daudzām lietām tāpēc, ka esi sportiste. Daži klasesbiedri sekoja līdzi manām gaitām, bet lielākā daļa tam nepievērsa uzmanību. Uz skolu sportu centos «nenest».
Kavēju gan daudz... (nopūšas) Paldies Bauskas Valsts ģimnāzijas pedagogiem, kas ļāva rakstīt pārbaudes darbus un apgūt iekavēto. Tā nopietni skolu kavēju tieši pēdējos divus vidusskolas gadus, kad jau nopietnāk pievērsos cīņas sportam un daudz braukāju pa sacensībām Latvijā un ārpus dzimtenes. Daļa pedagogu neko nejautāja un visu saprata, citi kaut ko «paburkšķēja». Ar sportu nekad necentos attaisnoties, zināju, ka skola jāpabeidz un eksāmeni jānokārto. Nevienu brīdi neiedomājos, ka vidusskolu varētu pamest.
Tava jaunākā māsa Jolanta arī bija Pasaules čempionātā. Kādas ir jūsu attiecības?
– Mēs satiekam ļoti labi, esam labākās draudzenes. Mājās mēs nekaujamies, nav ko lieki mammu satraukt. Ja rodas kādi ķīviņi, tad parasti draudam viena otrai, ka treniņā «atrausies». Kad vajag, treniņā izplūcamies, mājās nekad to nedarām.
Kā tev patika Dienvidkorejā, kur risinājās Pasaules čempionāts?
– Vietā, kur notika sacensības, nekā interesanta nebija. Tā bija speciāli veidota sportistu pilsētiņa, faktiski slēgta teritorija, kurā sportistus vadāja ar autobusiem. Pasaules čempionāta laikā neko neapskatīju, nekur negājām.
Sadzīves apstākļi sacīkšu vietā bija ļoti labi, ne par ko nevarēju sūdzēties. Baudīju vietējo virtuvi, bet sajūsmā nebiju. Par lielu naudu varēja nopirkt eiropiešu ēdienus. Lai kur arī būtu, strikti sekoju līdzi tam, ko ēdu.
Ar māsu uz vairākām dienām «iestrēgāt» Ķīnā. Kas notika?
– Māsa pazaudēja pasi. Pekinā līdz reisam bija palikušas 20 stundas. Nolēmām pastaigāties. Paņēmām tādu kā vienas dienas uzturēšanās atļauju. Apskatījām Olimpisko stadionu un citas tūristu iecienītas vietas. Atgriežoties lidostā, īsi pirms reisa konstatējām, ka Jolantai nav pases.
Gribēju viņu nožmiegt! Kad emocijas norima, nolēmu, ka palikšu kopā ar māsu, bet komanda aizlidoja uz Vāciju. Vienu brīdi jau gribēju Jolantu atstāt, bet... nespēju.
Divas vien Pekinā! Ko darījāt, kā atrisinājāt situāciju?
– Pekinā piespiedu kārtā palikām deviņas dienas. Tie bija lieki izdevumi, dzīvošana tur ir ļoti dārga. Pirmās divas diennaktis izīrējām viesnīcas istabiņu, vienu nakti palikām lidostā. Pekinā mums ļoti daudz palīdzēja Latvijas vēstniecības darbinieki, īpaši Inese Liepiņa. Viņa mums sagādāja naktsmītnes. Sadraudzējāmies tik ļoti, ka pēdējās dienās viņu saucām par Pekinas mammu. Varētu teikt, ka kļuvām pat draudzenes. Inese mūs izvadāja pa populāriem tūrisma objektiem, redzējām lielāko budistu templi – Lamas templi, vietējos tirdziņus, ķīniešu ikdienu.
Visus tēriņu sedzām mēs pašas. Vēl maksājām sodu par vīzām, pirkām jaunas uzturēšanās atļaujas un ceļošanas vīzu. Labi, ka vairākas naktis mūs izmitināja Inese, tā ietaupījām naudu.
Piedzīvojumi bija interesanti, tomēr bez šīs «iestrēgšanas» Pekinā varējām arī mierīgi iztikt.
Sveikas un veselas esat atgriezušās mājās. Ko tagad darīsit?
– Aizkavēšanās krietni saīsināja manas brīvdienas Latvijā. Gribēju apūsties, pagulēt vairāk nekā ikdienā. Tagad divu nedēļu vietā bija tikai nedēļu ilgas brīvdienas. 16. jū-lijā jau pametu Latviju, lai dotos uz Vāciju trenēties.
Augusta sākumā būs «Grand Prix» sacensības Maskavā. Tie ir mači, kuros piedalās spēcīgākās
tekvondistes. Kad biju maza, sapņoju par dalību šajā turnīrā. Tur piedalās tikai pašas spēcīgākās aicinātās sportistes. Ir grūti noticēt, ka es jau 18 gadu vecumā esmu uz turieni uzaicināta. Vienreizīgi! Tur arī var nopelnīt.
Pasaules čempionāta medaļa, «Grand Prix» sacensības… Vai var teikt, ka esi nonākusi uz lielās skatuves?
– Negribu sevi lielīt, bet šķiet, ka jā. Man pievērš ļoti daudz uzmanības. Notiek intervijas, aicina uz prestižiem turnīriem. Pasaules elitē mani ievēroja arī pirms tam, sacīja, ka man ir milzīgs potenciāls un ka es sevi vēl pierādīšu. Tagad lielāka uzmanība jūtama no Latvijas, jo mani pirms tam īsti neviens te nezināja. Taču man tā ažiotāža nerūp, es koncentrējos uz treniņiem un labu startu sacensībās.
Esi pārsteigta, ka ieguvi medaļu un ka tevi aicina uz «Grand Prix»?
– Es neesmu pārsteigta, jo tādi bija mani mērķi. Es tiecos pēc tā visa un trenējos. Pasaules čempionātā dzirdēju, kā treneris kādam citam trenerim sacīja, ka man obligāti jātiek pusfinālā. Viņš nezināja, ka es to dzirdu. Tas raisīja pārliecību, ka mans treneris Marko mani redz kā stabilu cīkstoni. Pat ja kādā brīdī sev nenoticēju, trenera vārdi mani iedrošināja, jo viņš bija pārliecināts par manām spējām.
Kas nākamais – Olimpiskās spēles?
– Jā, tas ir mans sapnis. Es labprāt piedalītos divos Olimpisko spēļu ciklos. Normatīvi ir izpildāmi, un domāju, ka viss būs kārtībā. Jātrenējas. Jāskatās, kā viss iegrozīsies, būs jādomā par ģimeni, izglītību un darbu. Ar tekvondo es nepelnu. Cik tad ilgi «slaukšu» tēti! Lai trenētos un piedalītos sacensībās, vajag ļoti daudz naudas.
Turpināsi mācīties?
– Noteikti, bet ne šogad. Vidusskolu pabeidzu kā viena no jaunākajām klasē, tāpēc varu gadu izlaist, saprast, ko vēlos. Bet augstāko izglītību noteikti iegūšu. Varētu mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātē par agronomi. Kurš tad cits tētim zemnieku saimniecības darbos palīdzēs? (smaida) Noteikti mācīšos vācu valodu. Treniņi notiek Vācijā, komunicējam angliski, bet, respektējot treneri un valsti, kurā es tik ilgi uzturos, man ir jāzina valoda.
Es ļoti negribēju par to runāt, bet tomēr. Vai tagad, kad Latvijas Tekvondo federācija ir izsniegusi jums visas atļaujas, lai sacensībās startētu zem mūsu valsts karoga, ir kaut kas mainījies?
– Pilnīgi nekas. Pasaules čempionātā redzēju federācijas prezidentu Hermanu Močaļinu kopā ar savu brāli federācijas ģenerālsekretāru Viktoru Mališausku.
Viņi mani pat neapsveica, bet es par to nebēdāju. Viss, ko vēlos, ir normāla attieksme, lai varu mierīgi piedalīties sacensībās, nedomājot, vai mani pielaidīs pie startiem dokumentu un atļauju dēļ.
Vai nesakārtotības dēļ sākāt sadarbību ar vāciešiem?
– Daļēji. No federācijas bija jūtams spiediens un nevajadzīgi asumi. Tādā vidē nebija iespējams uzturēties un normāli trenēties, tāpēc tagad treniņus aizvadām Vācijā. Mani šī nelabvēlīgā situācija ļoti ietekmēja – sacensībās uztraucos, rezultāti neuzlabojās. Kopš trenējos ārpus Latvijas, esmu mierīgāka, man ne par ko nav jāuztraucas. Varu koncentrēties treniņiem un sacensībām.
Vai tā ir taisnība, ka tev pilsonību piedāvā citas valstis?
– Jā, un ne viena vien – Vācija, Lietuva, Krievija. Bet es ļoti vēlos pārstāvēt Latviju. Te ir mana dzimtene, manas mājas.
Tev aiz muguras ir ļoti spēcīga ģimene. Sarunājoties jūtams, ka esi labi audzināta, nosvērta un gudra. Vai piekrīti, ka sportā liela nozīmē ir audzināšanai un ģimenes atbalstam?
– Vislielākā. Mani, māsu un vecākos bērnus audzināja tā, lai cienām vecākus, ģimeni, apkārtējos un sevi. No ģimenes spiediens par spor-tiskajiem sasniegumiem nekad nav bijis, neesmu jutusi, ka tētis mani cenšas ietekmēt, lai izcīnu medaļu. Tētis ar mammu man nekad neko nepārmet, arī tad, ja zaudēju vājākai pretiniecei. Tas tikai izsit no sliedēm, rada nevajadzīgas šaubas. Bez ģimenes atbalsta nespētu sevi iedomāties kā sportisti. Tuvākie cilvēki man nozīmē ļoti daudz.
INESE TARVIDA
Dzimusi 1998. gada 16. novembrī.
Bauskas Valts ģimnāziju absolvēja 2017. gadā.
Lielākie sasniegumi: pasaules čempionātā bronzas medaļa (2017. g.); šogad arī uzvarējusi pasaules reitinga turnīros Vācijā, Turcijā un Slovēnijā; trešā vieta Starptautiskās Tekvondo federācijas prezidenta kausā Grieķijā.
Brīvajā laikā patīk gatavot ēst. Kaut arī jāievēro stingra diēta, dažbrīd sevi palutina ar kādu kūciņu.
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»