Pagalms kā mazs zoodārzs

2017. gada 14. jūlijs 00:00

Mājas vārds. «Karašniekos» mīt dzimta ceturtajā paaudzē.

Lai nokļūtu Bauskas novada Vecsaules pagasta «Karašniekos», dažus simtus metru jābrauc cauri mežam. No cilvēku acīm pasargāto namu apdzied putni, mauj govis, un atskan trīs lielu suņu rejas.

Vecvectēva lolojums
Vecsaules pagasta mājās jau ceturtajā paaudzē saimnieko Mārtiņš Karašnieks kopā ar sievu Svetlanu un dēlu Māri, bet meita Kristīne dzīvo Rīgā. «Karašniekus» nopircis Mārtiņa vecvectēvs. Pirms nams pārrakstīts, vecajos dokumentos bija iespiests zīmogs ar Krievijas ģerboni. «Pēc zīmoga var spriest, ka māja te jau bijusi ļoti sen,» spriež Mārtiņš.

Kā namu sauca pirms tam, nav skaidrības. «Neko daudz par mājas vēsturi nezinām, vien to, ka to iegādājās mans vecvectēvs. Ēka tagad ir cita. Iepriekš nams bijis guļbūve. Zinām, ka no tēva tēva laikiem ir saglabājusies kūts un pagrabs. Cik pēc nostāstiem dzirdēts, līdz mūsdienām izdzīvojušas vēl puķes, kuras auga pie vecās mājas namdurvīm,» zina teikt Mārtiņš.

Viņš prāto, ka vecvectēvs namu varēja iegādāties un pārbūvēt 20. gadsimta sākumā. Par to liecina kūts sienā iegrebts gadskaitlis «1922», savukārt uz pagraba mūriem ir «1934».

Mārtiņa vecvectēvs bijis amatnieks. Nopērkot mājas, viņam piederējis ap pieciem hektāriem zemes. Viņi bijuši septiņi brāļi. Mārtiņš īsti nezinot, bet šķietot, ka vecvectēvs bijis jaunākais. Visi pārējie devušies uz dzīvi pilsētā, bet viņš nolēmis palikt Vecsaulē.

Izveido saimniecību
Septiņdesmito gadu beigās «Karašniekos» saimniekojis Mārtiņa vectēvs ar vecomāti. «Mans tēvs bija rīdzinieks, tāpat kā es. Arī es pirmos dzīves gadus dzīvoju galvaspilsētā, mācījos skolā, tikai pa vasarām braucu uz Vecsaules pusi,» stāsta vecsaulietis. Ar gadiem «Karašnieki» paplašinājās. Kolhoza laikos Mārtiņa vectēvam iedalīts mazs zemes pleķītis, tad vēl viens un vēl viens. Mazās pļavas «sastiķējot» kopā, tagad Mārtiņš apsaimnieko mazliet vairāk par 80 hektāriem zemes.

Zemnieku saimniecību Karašnieki dibinājuši 1991. gadā. Saimniecībā strādājot tikai ģimenes ļaudis, vien sezonas laikā kāds kaimiņš piepalīdzot. Ģimenes saimniecībā ir 20 slaucamu gov-ju, ir arī dažas gaļas brūnaļas. Apstrādājam laukus tā, lai govīm paši spētu sagādāt barību kā vasarā, tā ziemā,» stāsta Mārtiņš.

Viņš par piensaimniecības nozari runā nelabprāt. «Sāp sirds. Kāpēc tiem, kuri nodod 5000 litru, maksā pat līdz desmit centiem vairāk par litru nekā tiem, kuri nodod, piemēram, 500 litru? Piensaimniecībā situācija ir sarežģīta,» secina Mārtiņš.

Liels palīgs Mārtiņam saimniecības darbos ir dēls Māris. «Viņš ir prasmīgs, saprot tehniku, spēj visu salabot. Jauns, spēcīgs un jaudīgs jaunietis,» lepni par puiku nosaka tēvs.

Vietējā karaliene – aita
Nostāk no nama neliela kalna pakājē slienas pirtiņa. Mārtiņš gan atzīst, ka ģimene tur pērusies vien pāris reižu. «Pirts ir, bet paši neesam lieli pirtnieki,» smaidot saka saimnieks. Ir arī dīķītis, kur veldzēties vasaras svelmē.

«Karašnieku» pagalmā ir daudz ābeļu. Mārtiņš rāda gleznu, kura zīmēta 1966. gadā. Arī tur mājas ārsienas sārtas kā mūsdienās, bet namu aizsedz ziedošas ābeles, kas ar āboliem māju iemītniekus priecēs arī šogad. Pagalmā dūc bites. Ar tām, kad iegriezies no galvaspilsētas Vecsaulē, nodarbojies tēvs. Arī Mārtiņam bišu lietas nav svešas.

Sveši ļaudis pagalmā nav vēlami. To apliecina trīs patiešām lieli suņi. Viņu aprieti un apostīti, «Bauskas Dzīves» žurnālisti knapi izspraucas cauri četrkājaino draugu «apsardzei». Palīdz tikai saimnieka skaļie apsaucieni. Mārtiņš uz saviem sargiem paļaujas.
«Karašniekos» dzīvo ap desmit kaķu. «Kam viņus projām dzīt? Nomira kaimiņš, un divi viņa minkas atnāca pie mums. Piena mums netrūkst, noķer pa kādai pelītei un ir paēduši,» nosaka vecsaulietis.

Ir vēl viens mājdzīvnieks – aita. Kādā no metieniem piedzimusi pavisam maza un vārga aitiņa. Viņu aprūpējuši īpaši, pat uz rokām nēsājuši. Mazā tik ļoti pieradusi pie ērtībām, ka atsacījusies pievienoties savam baram. Tagad aitiņa brīvi ganās pagalmā, nāk mīļoties un dzīvo kā karaliene. «Tā jau viņa ir jauka, bet negantniecei patīk apēst visu, kas dārzā aug. Nereti apgrauž bietes, zirņus un visu citu, kas stādīts pašu rokām. Mums pagalmā pašiem savs zoodārzs,» smej Mārtiņš.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pagalms kā mazs zoodārzs

Kategorijas