Apbērēt nelaiķi nācies arī bez piederīgajiem

2017. gada 14. jūlijs 00:00

2274

Apbērēt nelaiķi nācies arī bez piederīgajiem

Rundāles novada kapsētās saimnieko atbildīgi un zinoši kapu pārziņi.

Rundāles novada kapu pārziņi savu darbu un pienākumus uztver ļoti nopietni, ar lielu atbildības izjūtu. Par to laikraksts «Bauskas Dzīve» pārliecinājās, tiekoties ar dažiem no viņiem.

Plāksne ar īpašiem vārdiem
Dzintra Muceniece 18 gadu ir kapu pārzine Rundāles pagasta Sudmalu un Cērņu kapos.

«Kapu pārzine bija mana vīratēva audžumāte, vēlāk vīramāte, tad – vīratēvs. Tagad šis ir mans pienākums. Vīratēvs kļuva vecs un aizmāršīgs. Nereti pat aizmirsa par bēru norisi un neieradās. Tad kapos nezvanīja zvani. Kapu pārzines «zīmogs» man jau bija kopš dzimšanas,» smaidot nosaka Dzintra. Arī viņas mamma bijusi kapu pārzine. Dzintra dzīvo netālu no kapiem, un ļaužu mūža mājas diendienā ir viņas redzeslokā.

Ar Dzintru staigājam pa Sudmalu kapiem, kur pērn uzstādīta informatīvā plāksne kapos dusošajiem varoņiem – cilvēkiem, kas bijuši saistīti ar mūsu valsts izveidi, tās attīstību un izaugsmi.

Sudmalu kapos apglabāti divi Lāč-plēša Kara ordeņa kavalieri – Pēteris Doriņš un Jānis Žanis Vīksne, vairāki latviešu strēlnieki, 1905. gada revolūcijas aktīvs dalībnieks Žanis Skujenieks, kā arī nopelniem bagātais kordiriģents un mūzikas skolotājs Kārlis Hammers.
Piemiņas zīme uzstādīta arī par godu Frīdriham Vesmanim. Viņš bijis ne tikai zvērināts advokāts, Jelgavas apgabaltiesas loceklis, bet arī Jelgavas pilsētas galva, Tautas un Satversmes sapulces loceklis.

F. Vesmanis bijis arī pirmās Saeimas deputāts un priekšsēdētājs, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais sūtnis pie Viņa Majestātes Lielbritānijas karaļa, apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Piemiņas plāksnē pieminēta arī ilggadējā Rundāles pagasta medmāsa Antonija Čure un Pilsrundāles skolas pedagoģe gleznotāja Biruta Gustiņa.

Kopš 1820. gada
Dzintra stāsta, ka Sudmalu kapi vairāk atgādina parku – plašas takas, lielu koku aleja. Pirms daudziem gadu desmitiem uz Sudmalu kapiem veda mirušos arī no Mežotnes baznīcas. Ceļš gājis cauri mežam. Senākos laikos kapos neglabāja ļaudis, kuri izdarīja pašnāvību. Tos bez lielām ceremonijām apraka Sudmalu kapu pļavā, kur tagad jau plešas mežiņš.

Dzintra kopj tās kapuvietas, kas gādīgas rokas nav jutušas daudzus gadus, pat gadu desmitus. «Ir kapiņi, kuri nav kopti ļoti ilgi. Iemesli dažā-di – visi tuvinieki nomiruši, varbūt radi dzīvo citur un nevar atbraukt, ir arī cilvēku slinkums un negribēšana,» skaidro Dz. Muceniece.
Viņa uzskata, ka daļa cilvēku kapos neprot uzvesties. «Bieži nākas aizrādīt par plastmasas trauku mešanu komposta kaudzē. Ir zīmes ar lūgumiem ievērot noteikumus, bet daudzi tos ignorē. Nezinu, kāpēc,» sašutumu pauž kapu pārzine.

Vecākā kapavieta Sudmalu kapos ir kopš 1820. gada. Pirmais kaps izrakts karavīram. Tagad lielākoties te dus vietējie ļaudis. Nesen kāds Krievijas kungs meklēja piederīgos. «Viņš esot aprunājies ar cilvēkiem, kuri teikuši, ka viņa radinieks guļ mūsu kapos. Izmeklēju visus dokumentus, kungs apstaigāja katru kapavietu, bet meklēto neatrada. Bieži tā nenotiek,» stāsta Dzintra.

Veido kā dārzu
Ir ļaudis, kas mūža mājas izdaiļo. «Kāds nopērk marmora apmalīti un veco izmet. Es to paņemu un uzlieku aizmirstiem kapiņiem. Citi izvēlas mākslīgo zāli, lai kapiņš neaizaug un nav bieži jākopj. Cilvēki ir dažādi, vēlmes atšķiras. Daži kapi nobērti ar smalkiem akmeņiem,» tendences uzskaita Dzintra.

Sudmalu kapos plešas jaunie kapi, kuri atgādina skaisti koptu dārzu. Lielu koku nav, apkārt vien krūmiņi, nereti pa kādam mazam kociņam. «Jaunie kapiņi sāka veidoties pirms 2002. gada, kad uzcēla kapliču. Vīratēvs visu mazliet saputroja un jaunajos kapos ļāva rakt kapu, kur katrs vēlējās. Es tā nevaru. Kapiem ir jābūt sistemātiskiem, kapiņu skaitam rindās jābūt vienādam. Nevar «izmētāt» mūžībā dusošos pa malu malām,» skaidro Dzintra Muceniece.

Sudmalu kapu pārzinei patīk jauno kapu tendence. «Ir jauki, ja mūža mājās iespīd saulīte, nav lielu koku, kuru zari lūst un bojā piemiņas vietas. Lietuvā kapos tikpat kā nav koku. Tur ir tikai piemiņas plāksnes un pa kādam ziedam,» saka pārzine.

Nesen kapos bija koku «veselības pārbaude». Noskaidrots, vai nav tādi, kas apdraud cilvēkus, vai nav jānozāģē kāds sakaltis zars un jāveic citi drošības pasākumi.

Pārraugāmajos Sudmalu un Cērņu kapos ik gadu apbedī aptuveni 20 – 22 aizgājējus. «Šogad zemes klēpī guldījām 101 gadu vecu kundzi – viņa ir vecākais cilvēks, kuram mani kapiņi kļuvuši par mūža mājām,» teic Dzintra.

No kapiem baidījusies
Cilvēks ar aicinājumu būt par kapu pārzini ir Silva Mežkaucka. Viņa ir Svitenes pagasta Vidukļu, Sarkaņu, Bērsteles baznīcas un Rimdžūnu kapsētu pārzine. Silva Mežkaucka par kapu pārzini sevi sauc kopš 2001. gada 13. jūnija.

«Vidusskolas laikā no kapiem šausmīgi baidījos. Kad man piedāvāja kļūt par pārzini, ilgi domāju un klusēju, tomēr piekritu,» atceras S. Mežkaucka.

Ieejot Bērsteles baznīcas kapos, viņa iesaucas: «Labdien, mani draugi!» Savā kapu pārzines karjerā mūžības klēpī Svitenes pagasta kapos viņa guldījusi 290 ļaudis. «Svitenes pagastam, manuprāt, tas ir daudz,» spriež S. Mežkaucka. Viņa dzirdējusi, ka pirmais te apbedīts Bērsteles muižas dārznieks. Baznīca celta 1652. gadā.

Bērsteles baznīcas kapi atrodas zemā vietā, dažas kopiņas bieži applūst. Pēc lietavām dažas atdusas vietas S. Mežkaucka ar spainīti atbrīvo no ūdens. Dažviet ir tik mālains, ka kājas grimst līdz potītēm zemē. Bieži viesi Bērsteles baznīcas kapos ir meža zvēri, īpaši stirnas, kam patīk apgrauzt tūjas.

Tāpat kā citos Rundāles novada kapos, arī šajos atkritumus izved pašvaldība, bet komposta kaudzi savāc privātais zemnieks, kas mēslo laukus. «Visi ir ieguvēji. Saimnieks iegūst vērtīgas barības vielas zemei, mēs – brīvu vietu jaunai kaudzei,» skaidro pārraudze.

Neviens neatbrauc
Ilgus gadus strādājot par kapu pārzini, Silva piedzīvojusi dažus interesantus gadījumus. «Kā ierasts, mirušo atveda šoferītis. Gaidījām piederīgos, bet... neviens neatbrauca. Pie kapu vārtiem stāvējām mēs divi vien. Prātojām, ko darīt, kā divatā mirušo guldīsim zemes klēpī. Kaut kā tikām galā. Šoferis pastāstīja, ka Rīgas kapličā mirušo pieminēja radinieki, bet uz viņa guldīšanu zemes klēpī neviens neatbrauca. Ir gadījies vienā kapiņā apbērēt divus cilvēkus. Kaps bija milzīgs – vairāk nekā divus metrus garš un gandrīz tikpat plats. Starp abiem kapiem būtu bijusi tikai 50 centimetru plata «siena», kas ir par maz. Bailēs par zemes iebrukšanu izvēlējāmies abus apbērēt vienā kapiņā,» atceras kapu pārzine. Neierasts licies arī kāds atradums Vidukļu kapos, kur, kaimiņam rokot kapu, uzieta 1797. gada monēta. Viņa stāsta, ka mirušos agrāk vairāk turēja nevis morgā, bet baznīcā. Dažbrīd baznīcas mūros vienlaikus dusēja seši mirušie.

Pašlaik visos Svitenes pagasta kapos ir akas. Agrāk, kad baznīcas kapos trūka ūdens, izdarīta muļķība. «Vecmāmiņa stāstīja, ka atbrauca ugunsdzēsēji un pielēja pilnu aku ar ūdeni. Tā nedrīkst darīt! Akā nevarot atpakaļ liet kaut spaini ūdens, lai neaizsistu āderes. Par laimi, pēc tam prasmīgi ļaudis aku iztīrīja, un kopš tā laika ūdens Bērsteles baznīcas kapos nav trūcis,» stāsta kapu pārzine.

Mēra skarta zeme
Iespējams, Silva ir vienīgā kapu pārzine, kurai ir savs kabinets. Tajā viņa rāda visu savā pārziņā esošo kapu atdusas vietu plānojumu, uzskaitītās kapuvietas un brīvi pieejamās mūža mājas.

Silva krāj dažādu izdevumu rakstus par Rundāles novada kapiem. Saglabātas ļoti daudzas publikācijas.

Vidukļu kapos ir zemesgabals, kurā, iespējams, nekad nevienu vairs neapbedīs. «Cik man zināms, tur ļoti sen ir aprakti ļaudis, kas mira no mēra. Šīs vietas nedrīkst aiztikt pat simtiem gadu, līdz slimība izzūd. Precīzi nepateikšu, jāsauc kādi speciālisti, lai pārbauda, bet pagaidām, kamēr vietas Vidukļu kapos pietiek, lai zeme dus mierā!» uzskata S. Mežkaucka.

Svitenes pagastā izvadīšana notiek no Svitenes kapličas. Silva atklāj – dzirdēts, ka agrāk tā bijusi kungu baznīca, kur pirms Bērsteles baznīcas uzcelšanas notikuši dievkalpojumi. Kad kungam nomira suns, viņš savam četrkājainajam draugam tolaik baznīcā novadīja bēru ceremoniju, un kopš tā laika tur dievkalpojumi vairs nenotika. «Ja var ticēt šiem stāstiem, tad suni apglabāja turpat aiz kapličas, un vēl šodien tur ir piemiņas plāksne. Tiesa, vai tā tiešām ir taisnība, nav zināms,» stāsta S. Mežkaucka.

Modē metāla sētas
Plašo Bērsteles Beķeru kapu teritoriju pārvalda kapu pārzine Lidija Osipova. Kundze rāda, ka Beķeru kapi sadalīti trijās daļās – vecie muižkungu un baronu kapi, karavīru un parasto ļaužu kapi. Vācu karavīru kapus veido liels uzbērums. Cīnītāji guldīti tādā kā kalniņā. Kāpēc tā, Lidija nemācēja sacīt.

Beķeru kapi no garnadžu uzbrukumiem cietuši maz, par to liecina ap kapiņiem saglabājušās daudzās metāla sētiņas. «Tās metinātāji taisīja krievu laikos. Tad tāda mode bija. Garnadži mūsdienās kapos ir liels retums. Zaga daudz un dikti, kad nāca krīzes gadi un atjaunoja Latviju. Ķēra pat metāla un marmora krustus un piemiņas plāksnes, arī lielo zvanu nozaga,» atceras Lidija. Viņa par kapu pārzini strādā kopš 1998. gada.

Pie akas ir daudz darbarīku, lai ikviens kapu kopējs piemiņas vietu var apkopt pienācīgi. «Staigāju pa citiem kapiem un salasīju nolauztos grābekļus un kātus. Iedevu vīriem, lai sataisa. Pirms tam nekā te nebija. Tagad cilvēkiem ērtāk, nav jāņem līdzi instrumenti,» spriež Lidija.
Kaut likums ļauj veidot jaunu kapavietu tur, kur vecais kapiņš nav kopts vairāk nekā 20 gadu, Lidija šādu metodi neatzīst. «Es neko nesaku, ja virs sava vecvectēva tiek apbērēti ģimenes piederīgie, bet ja sveši cilvēki? Tas nav pareizi. Lai arī kāda ir situācija, es vienmēr atradīšu kādu brīvu vietiņu, kur cilvēkus guldīt mūžīgā mierā,» savu nostāju pauž L. Osipova.

Viņa teic, ka dažas kapavietas tiek koptas pat pēc 50 gadiem. Piederīgie, veidojot dzimtas koku, atrod radiniekus. Tad arī kapiņi tiek aprūpēti.

Rundāles novada kapu pārziņi un viņu kontaktinformācija

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Apbērēt nelaiķi nācies arī bez piederīgajiem

Kategorijas