Viens otru papildina

2017. gada 7. jūlijs 00:00

730

Pumpuru pāris pa dzīves ceļu kopā iet jau 60 gadu. Abi pārliecinoši apgalvo, ka domstarpību un strīdu šajā laikā bijis maz un par laulības izjukšanu pāris nav iedomājies ne uz sekundi.

Karš sagrauj dzimtās mājas
Iecavnieki Zigrīda un Arvīds par dzīvi nesūdzas. Viņi ir kopā, un visa ir gana. Sarunas laikā Arvīds daudz runā par karu. Zigrīda, kaut šos stāstus dzirdējusi jau simtiem reižu, pacietīgi klausās un tikai retu reizi pārtrauc dzīvesbiedru, lai mainītu sarunas tēmu par ģimeni, darbu vai hobijiem.

Abi visu mūžu ir iecavnieki. Zigrīdas dzīves ceļš sākās 1937. gadā. Viņas dzimtās mājas ir «Segliņi». Vecākiem bijusi skaista māja, īsi pirms kara tur ievilkta elektrība. «Namu sagrāva karš,» skumji nosaka Zigrīda. Arī viņas bērnības un jaunības gadi pavadīti, klausoties ložu kaukšanā un bumbu sprādzienos, bet atšķirībā no Arvīda viņa par šo laiku runā maz. «Tēvu iesauca karā. Mamma ar trim bērniem pārcēlās pie vectēva. Kopā strādājām, uzturējām saimniecību. Vāciešiem atkāpjoties, manas dzimtās un vēl kaimiņu mājas tika sabombardētas,» atmiņās dalās Z. Pumpure.

Pēc Iecavas septiņgadīgās skolas absolvēšanas meitene sākusi strādāt kolhozā. Pirmos darba gadus viņa atminas kā ļoti smagus. Izdzīvot bijis grūti. Vēlāk sākušies labāki laiki. Kolhozam bijis labs priekšnieks, darbs kļuvis augstāk atalgots. Rosīga veidojusies sabiedriskā dzīve. Radušies amatiermākslas pulciņi, arī deju kopa. Tieši dejotprieks savedis kopā Zigrīdu un Arvīdu.

Pret lodēm ar paceltu cepuri
Arvīds ir dzimis 1931. gadā «Jaunzemos». Sirmais kungs atceras, kā uz skolu soļojis piecus kilometrus, retu reizi uz mācību iestādi aizvedis tēvs ar zirgu. Katru rītu skolas dzīve sākusies ar direktora Šūmaņa svētrunu, bet mirkli vēlāk visu klašu skolēni vienojušies dziesmā, un tikai tad sākušās mācību stundas.

«Skolas laikā daudz mācīja un runāja par ticību. Laikam bīstoties no kara,» spriež Arvīds. Vasarā vajadzējis ravēt skolas dārzu, un arī mājās darba bijis daudz – jāzāģē malka un jāēvelē.

Iecavnieks atceras kara notikumus, vietas un pat cilvēku sejas. Viņš bijis drosmīgs jaunietis. «Uguns fronte gāja pāri tieši mūsu mājām. Ar ģimeni mukām uz attālo radinieku māju, kur pagrabā bija izveidots bunkurs. Tur nācās dzīvot pat nedēļu, neredzot saules gaismu. Ēdām zaļus kartupeļus, sausu maizi. Kad arī šai mājai draudēja sabombardēšana, skrējām slēpties mežā. Radi metās zemē un uz kilometru tālo koku biezokni rāpoja pa ierakumiem, turpretī es, par spīti lodēm, kuras kaukdamas lidoja gar ausīm, ar paceltu cepuri joņoju pa pļavu. Es nebijos kara, nebijos nāves. Jau mazs puika būdams, es nevēlējos pakļauties svešiem ļaudīm vai izrādīt bailes. Lai viņi redz, ka es nebīstos!» lepnā balsī nosaka A. Pumpurs.

Vienā darbā daudzus gadus
Pēc pārciestā kara abiem iecavniekiem dzīve pavērsusies uz labo pusi. Viņi satikušies un iepazinušies Baldones dziesmu un deju svēt-kos, un pavisam drīz jaunieši apprecējušies. Tā bijusi ļoti lietaina 1957. gada 28. jūnija diena. Zigrīdai piedāvāts darbs par auklīti bērnudārzā, piešķirts arī dzīvoklis, kur pāris nodzīvojis četrus gadus, līdz pieteicās bērni – dēls Aivars un meita Inese.

Vietas dzīvoklī trūka, un Zigrīda atsaucās uz tēva aicinājumu celt māju, kur vietas pietiktu visiem. 1958. gadā tika ielikti pamati, un jau 1961. gadā Pumpuru ģimene pārcēlās uz dzīvi «Jaunzemniekos».

Pēc bērnu piedzimšanas Zigrīda strādāja par slaucēju kolhozā, bet Arvīds darīja dažādus gadījuma darbus lauku brigādēs, taču alga bijusi ļoti maza. Viņam ļoti interesēja elektrība, un ar kopsaimniecības priekšsēdētāja Aleksandra Riekstiņa labvēlību Arvīds apguvis amatu elektriķu kursos. Šajā arodā iecavnieks nostrādā vairāk nekā 25 gadus, līdz pat pensijai. «Man ļoti patika elektrība un viss, kas ar to saistīts. Biju galvenais stabos kāpējs. Augstuma nebijos, bet ir nācies arī nogāzties uz zemes ar visu stabu, kad to taranēja milzu bullis. Interesantākais bija tas, ka mēs paši stabus taisījām. Braucām uz mežu, zāģējām kokus, un elektrības stabs bija gatavs,» darba gados piedzīvoto atceras Arvīds Pumpurs.

Arī Zigrīda daudzus gadus strādājusi vienā arodā. Viņa 27 gadus pildījusi pastnieces pienākumus. «Strādāt ziemā bija ļoti grūti. Braucām ar zirgu kamanās. Bija aukstas ziemas, ar milzīgām kupenām, ne tā kā tagad. Vasarās klientiem avīzīti vedu ar moci vai velosipēdu. Man darbs patika. Es pazinu daudz cilvēku, vienmēr aprunājāmies, labi sadzīvoju ar visiem,» atmiņās kavējas Zigrīda.

Pumpuru pāris bieži braucis uz teātri, koncertiem vai ekskursijās. Iecienīti bijuši arī kolhoznieku atpūtas vakari.

Bērniem un bērnubērniem novēl skaistu dzīvi
Ievelkot elpu un nopūšoties, Arvīds secina, ka vecumdienas pienākušas straujiem soļiem. «Paldies Dievam, mēs dabūjām dzīvokli Iecavas centrā. Visi draugi jau bija pārvākušies, arī mēs gribējām. Ko mēs vieni laukos darītu!?» iesaucas Zigrīda. Viņiem pieder arī dārziņš, bet vecums dara savu, un apkopt zemi vairs nav pa spēkam. Tagad dārziņš kalpo par atpūtas vietu, kur pasēdēt svaigā gaisā un, kā saka Arvīds, pavērot puķes.

Par dzīvi pāris nesūdzas. Vienīgā nelaime piemeklējusi 2010. gadā, kad Arvīds pārcietis insultu. «Gribam izmantot izdevību un pateikties dakterītei Tamārai Gorohovai par mana Arvīda aprūpi. Par viņa dzīvību un veselību cīnījāmies mēs abas. Arī Dieviņš mums stāv klāt, jo esam jau iekāpuši devītajā gadu desmitā,» pateicībā nosaka Zigrīda.

Dimanta pārim ir četri mazbērni un trīs mazmazbērni. «Ģimene mums liela un spēcīga. Esam priecīgi par katru dvēselīti, kura pieder pie mūsu saimes. Lai visiem bērniņiem, mazbērniem un mazmazbērniem laba veselība un skaista dzīve!» savus radiņus sveicina Pumpuru pāris.

Divi dažādi cilvēki
Tāpat kā citi ilgi kopā dzīvotāji, arī Zigrīda un Arvīds saka – lai būtu kopā vairāk nekā pusi gadsimta, bez piedošanas un piekāpšanās neiztikt. «Ar strīdiem nekad neko nepanāks. Izbļaustīsies un ko tālāk? Strīdēties nevajag. Ir jāsaprot vienam otrs, jāpiedod un jādzīvo tālāk. Ir jābūt draudzīgiem,» par attiecību pamatvērtībām spriež sieva. Arī vīrs viņai piekrīt. «Patiesībā esam divi dažādi cilvēki. Zigrīdiņa ir komunikabla un atvērta sarunām, savukārt man labāk patīk būt vienam. Bet kopā mums ir labi. Kaut kā viens otram dodam to, ko paši sev nespējam sniegt, papildinām viens otru,» īsi savas attiecības ar dzīvesbiedri raksturo Arvīds Pumpurs.

Uzziņai

Svinamie kāzu godi un to nosaukumi
10 gadi – rožu (alvas, alumīnija) kāzas,
11 gadi – tērauda kāzas,
12 gadi – niķeļa kāzas,
13 gadi – mežģīņu kāzas,
14 gadi – ahāta kāzas,
15 gadi – dzintara (stikla) kāzas,
20 gadi – zvaigžņu (porcelāna) kāzas,
25 gadi – sudraba kāzas,
30 gadi – pērļu kāzas,
35 gadi – kristāla kāzas,
40 gadi – rubīna kāzas,
45 gadi – safīra kāzas,
50 gadi – zelta kāzas,
55 gadi – smaragda kāzas,
60 gadi – dimanta kāzas,
65 gadi – saules kāzas,
70 gadi – briljanta (dzīvinošās) kāzas,
75 gadi – zīda (kroņa) kāzas.

Avots: www.precos.lv

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Viens otru papildina

Kategorijas