Cukura nozares spožums un posts

Pēteris Briedis, Dr. lauks., SIA «Latvijas Cukurs» bijušais vadītājs un bijušais baušķenieks

2017. gada 27. jūnijs 00:00

1336

Vēsturisks atskats Latvijas cukurrūpniecībā un perspektīvas.

Iespējams, daudzi mūsu valsts iedzīvotāji nav redzējuši augam cukurbietes, nav redzējuši rudenī garās automašīnu rindas pie cukurfabrikām un cukurbiešu pieņemšanas punktiem.

Iespējams, daļai iedzīvotāju vēl pastāv vīzija par Latvijā ražoto cukuru, redzot veikalos paciņas ar uzrakstu «Jelgavas cukurs». Diemžēl Jelgavas cukurfabrika, kā arī Liepājas un Jēkabpils (Krustpils) cukurfabrika nepastāv jau vairāk nekā desmit gadu, bet bijušie fabrikas īpašnieki, pārdodot Jelgavas cukurfabrikas zīmolu ārvalstu firmām, joprojām, apelējot pie lētticīgo pircēju jūtām, iedzīvojas uz pašu iznīcinātās cukura nozares rēķina.

Latvijas labvēlīgajos klimatiskajos apstākļos mēs spējam pilnībā nodrošināt sevi ar visiem cilvēku eksistencei nepieciešamajiem produktiem – maizi, kartupeļiem, dārzeņiem, augļiem un ogām, pienu, gaļu. Pie saprātīgas valsts politikas mēs varam pilnībā atteikties no to importa un pat izvērst eksportu (graudi, lopkopības produkcija).

Taču ir viens produkts ar stratēģisku nozīmi, bez kura nav iespējama jebkāda pārtikas rūpniecības nozares darbība. Šo produktu sauc cukurs, un tā ražošanā mēs bijām sasnieguši augstākos pasaules standartus, bet tagad tas kļuvis par vienīgo cilvēka eksistencei nepieciešamāko uzturvielu, kuru mēs valsts lauksaimniecības nozares vadītāju nepārdomātas un pat kaitnieciskas rīcības dēļ esam spiesti pilnībā importēt no ārvalstīm.

Veiksmes stāsts: 1926 – 1940
1937. gads Vispasaules izstāde Parīzē. Latvija iegūst augstāko novērtējumu pasaulē par sasniegumiem cukurrūpniecības nozarē – «Grand Prix».

Un tas tika sasniegts desmit gadu laikā pēc pirmās Latvijas cukurfabrikas darba sākšanas 1926. gadā Jelgavā. Cukurbiešu audzēšanas un pārstrādes ieviešanai Latvijā vislielākie nopelni bija agronomam, inženierim-tehnologam un zinātniekam vienā personā – Jānim Lažem (1886–1969). Protams, ar valsts un zemkopības nozares vadītāju aktīvu atbalstu. Par to liecina 1931. gada 29. decembrī Saeimas pieņemtais un 1932. gada 5. janvārī Valsts prezidenta Alberta Kvieša apstiprinātais likums «Par cukura monopolu».

Tādējādi neilgā laika periodā ar tiešu Valsts prezidenta un valdības atbalstu cukurbiešu audzēšana un pārstrāde kļuva par vienu no ienesīgākajām lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības nozarēm un līdz ar sviesta un bekona ražošanu un eksportu ierindoja Latviju Eiropas lauksaimniecības valstu pirmajā sešniekā.

Cukura nozarē bija ieviesta stingra darbības pārskatāmība un analīze. Katru gadu tika publicēts Valsts cukura monopola pārvaldes darbības pārskats. Cukurbiešu audzēšanas un pārstrādes jaunāko atziņu ieviešanu un popularizēšanu veicināja arī Jāņa Lažes vadībā izdotais specializētais žurnāls «Cukurbiešu Kultūra un Cukurrūpniecība».

Stagnācija. Zemniecības agonija: 1945 – 1990
Otrais posms – 50 okupācijas gadi. Zemniecības tradīciju mērķtiecīga iznīcināšana, labāko zemniecības pārstāvju izsūtīšana uz Sibīriju 1949. gada 25. martā, piespiedu kolektivizācija.

Kas bija raksturīgs okupācijas laika cukura nozarei? Pirmkārt, tā saucamā sociālistiskās plānošanas ieviešana un direktīvu vadīšana «no augšas» gan lauksaimniecības produkcijas audzēšanā, gan pārstrādē. Ik gadus no Maskavas tika noteikts cukurbiešu iegūstamās kopražas apjoms. Lai to izpildītu, bieži vien cukurbietes bija jāaudzē tām nepiemērotā augsnē daudzos Latvijas reģionos. Nereti nonāca līdz absurdam – plāna izpildes nodrošināšanai rajonu vadītāji – partijas un izpildkomiteju vadoņi – spieda kopsaimniecībām cukurbiešu vietā vest uz cukurfabrikām pat puscukurbietes un lopbarības bietes. Atskaitēs tika ziņots par cukurbiešu bruto ražu (kopā ar zemes un lapu piejaukumiem), kas nelabvēlīgos rudens laika apstākļos bija pat 30 – 40% no kopražas. Līdz ar to arī cukura iznākums cukurfabrikā bija 3 – 4% zemāks par optimālo iegūstamo (ap 12 – 13% no cukurbiešu svara).

Cukurfabriku tehniskais stāvoklis bija nolaists līdz pēdējam. Tam par iemeslu bija minimāli atvēlētais laiks remontdarbiem, jo uzreiz pēc cukurbiešu pārstrādes sezonas beigām bija jāpāriet uz importētā Kubas cukurniedru jēlcukura pārstrādi. Fidela Kastro vadītā Kubas komunistiskā režīma uzturēšanai apmaiņā pret naftas produkciju PSRS importēja lielā daudzumā Kubā saražoto lēto cukurniedru cukuru. Ar tā pārstrādi bija jānodarbojas arī visām Latvijas cukurfabrikām, nodrošinot ar cukuru Ļeņingradas, Pleskavas u. c. Latvijas pierobežu reģionus.

Renesanse: 1991 – 1998
1991. gads. Latvijas neatkarības atjaunošana. Sākās arī lauksaimniecības pārkārtošanas posms. Gan ar pozitīvām, gan negatīvām tendencēm. Kolhozu un padomju saimniecību likvidācija, zemnieku saimniecību atjaunošana un paju sabiedrību dibināšana, lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu vairākumā gadījumu neveiksmīgs (vai pat šajā virzienā apzināti virzīts) privatizācijas process, kas turpmākajos gados smagi skāra arī cukura nozares attīstību.

Tomēr pirmie desmit gadi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas cukura nozarei bija veiksmīgi, un šo periodu pamatoti varam nosaukt par cukura nozares atdzimšanas – renesanses – laiku.

Ar toreizējā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera atbalstu cukurbiešu audzētāju, pārstrādātāju un zinātnieku entuziastu grupa nodibināja sabiedrību «Latvijas Cukurs», kurā iestājās teju visi tolaik vēl kolhozu un sovhozu statusā esošie cukurbiešu audzētāji. Lielu atbalstu sniedza tā laika Augstāko Padomi pārstāvošo zemnieku grupa – Andris Felss, Mārtiņš Arnītis, Emerita Buķele, Guntis Grūbe, Jevgenijs Zaščerinskis u. c. Zīmīgi, ka šajā periodā praktisku un morālu atbalstu sniedza toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis.
Ar Latvijas Ministru padomes 1991. gada 11. marta lēmumu tika apstiprināta darba grupa nacionālās programmas «Par Latvijas pašapgādi ar cukuru» izstrādāšanā, iesaistot tajā zinošākos mūsu valsts cukura nozares speciālistus, ekonomistus, attiecīgo ministriju pārstāvjus. Un jau pēc pusgada, 1991. gada 9. septembrī, Ministru padome pieņēma lēmumu Nr. 233 «Par pasākumiem, kas veicami, lai nodrošinātu pro-grammas «Par Latvijas pašapgādes ar cukuru uzlabošanu» izpildi.

Vēl vairāk – 1993. gada 11. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu «Par cukuru», kas bija pirmais un arī palika vienīgais likums par kādu atsevišķu lauksaimniecības nozari. Uz šī likuma pamata tika izveidots Cukura ražošanas veicināšanas fonds, kas sniedza ievērojamu palīdzību gan cukurbiešu audzētājiem, palīdzot iegādāties augstvērtīgas importa sēklas un konsultējot zemniekus cukurbiešu audzēšanas tehnoloģiju pilnveidošanā, gan arī cukurfabriku speciālistu apmācībā.

Visbeidzot 1994. gada 7. jūnijā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma lēmumu Nr. 71 «Par iestāšanos Starptautiskajā cukura organizācijā». Tas deva iespēju Latvijas cukura nozares pārstāvjiem iesaistīties šīs pasaules cukura organizācijas darbā, iepazīties ar jaunākām atziņām cukurbiešu audzēšanā un pārstrādē.

Sabiedrības «Latvijas Cukurs» speciālistu aktīvas darbības rezultātā un ar Zemkopības ministra Daiņa Ģēģera un Ekonomikas ministrijas speciālistu atbalstu tika saņemti Pasaules bankas kredīti modernas cukurbiešu audzēšanas tehnikas un sēklas iegādei, ar vācu speciālistu palīdzību izstrādāts projekts cukurbiešu sēklu dražēšanas rūpnīcas celtniecībai. Cukurbiešu audzētāji un speciālisti apguva jaunākās tehnoloģijas.

Šajā cukura nozares atdzimšanas posmā sasniedzām pasaules standartiem atbilstīgu līmeni gan cukurbiešu audzēšanā, gan pārstrādē, pilnībā nodrošinot Latviju ar pašražoto cukuru.

Piespiedu pašlikvidācija
Šis periods sākās ar jau pieminēto lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu vairākumā gadījumu neveiksmīgo privatizācijas procesu. Kāpēc tika likvidēta cukura nozare? Kas to veicināja, kas no tā bija ieguvēji, kas zaudētāji?

Pastāv uzskats, ka cukura nozari piespieda likvidēt Eiropas Savienība. Cukura ražošanai, tāpat kā vairākiem citiem lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas veidiem, ES katrai dalībvalstij ir noteikusi ražošanas apmēru jeb kvotas. Bieži vien vecākās ES dalībvalstis ar augstāk attīstītu lauksaimnieciskās ražošanas līmeni saražo produkciju virs normatīvos noteiktā, tādēļ ES jaunpienācējām dalībvalstīm piedāvā izdevīgus noteikumus ražošanas apmēru samazināšanai vai pat likvidācijai. Tā notika arī ar cukura ražošanu.
ES nevis piespieda, bet piedāvāja cukurfabrikas īpašniekiem un daļēji arī zemniekiem – cukurbiešu audzētājiem – pievilcīgus noteikumus cukura nozares likvidācijai.

Kāpēc ES piedāvājums cukura nozares likvidācijai bija vilinošs galvenokārt cukurfabriku īpašniekiem? Pamats tam tika radīts jau agrāk, kad Zemkopības ministrijas vadības bezatbildīgas rīcības vai apzinātas neiejaukšanās dēļ cukurfabrikas tika pārveidotas par akciju sabiedrībām (a/s). Akcijas, lai gan tām bija noteikta vērtība, neiespaidoja kvotu apmēru, ko katrai zemnieku saimniecībai noteica akciju sabiedrības valde. Iegūtā peļņa tika novadīta cukura fabriku attīstībai, dividendes netika izmaksātas. Tādējādi cukurbiešu audzētāju akcijām nebija nekādas vērtības, un tās uzpirka fabrikas īpašnieki, līdz ieguva savā pārvaldījumā akciju kontrolpaketi.

Un tad kā medusmaize nāca ES piedāvājums par cukura nozares likvidāciju. Atkārtoju – piedāvājums, nevis direktīva.

Vai varējām saglabāt cukura nozari? Varējām, bet tas bija jādara laikus. Lietuva nepieņēma ES piedāvājumu, un tur cukurbietes audzē un cukuru ražo joprojām. Cukurfabrikas tur nonākušas Dānijas cukurrūpniecības firmu pārvaldījumā, saglabājot darbu tūkstošiem fabrikas darbinieku un cukurbiešu audzētāju.

Arī mums vadošās Dānijas firmas piedāvāja saglabāt cukura nozari, taču mūsu lauksaimniecības vadība sev vien zināmu apsvērumu dēļ no tā atteicās, uzticot nozares «saglabāšanas» funkcijas angļu tirdzniecības (nevis cukura ražošanas) firmai «MAN».
Vēl viens stimuls cukura nozares likvidācijai bija cukura kontrabandas neatrisināts jautājums. Kā jau iepriekš teikts, lielākās cukurbiešu audzētājas valstis bieži vien ražoja virsnormatīvo, tā saucamo B un C kvotu cukuru, ko par pazeminātām cenām drīkstēja realizēt ārpus ES esošās valstīs. Un šajā apstāklī ir daļēji apslēptas cukura kontrabandas saknes.

Mūsu lielākajiem ar cukura nozari saistītajiem pārtikas pārstrādes uzņēmumiem – «Laimai», «Uzvarai», «Staburadzei», maizes un vīna nozares uzņēmumiem u. c. –, nonākot privātpersonu rokās, radās iespēja negodīgā ceļā mūsu valstī saražotā cukura vietā par ievērojami zemākām cenām iegādāties citās valstīs saražotu B un C kvotu cukura pārpalikumus. SIA «Latvijas Cukurs» darbiniekiem cīņa ar cukura kontrabandu bija viena no grūtākajām cukura nozares saglabāšanas problēmām.

Kontrabandas apkarošanas jautājumu centāmies risināt gan Ministru kabinetā, gan Valsts ieņēmumu dienestā, taču bijām bezspēcīgi. Cukura kontrabandā bija iesaistītas augstas amatpersonas, pat Saeimas deputāti.

Kulminācija nozares likvidācijā bija visaugstāko valsts amatpersonu mērķtiecīgs darbs Cukura ražošanas veicināšanas fonda likvidācijā (līdzīgi kā Ceļu fondam), kā arī pakāpeniski ieviestās pārmaiņas «Cukura likumā», kas noslēdzas ar šī cukura nozares atdzimšanu stimulējošā dokumenta atcelšanu.

Vai iespējama jauna renesanse?
Jā, ir iespējama. Ir beidzies ES noteiktais cukura ražošanas ierobežojuma termiņš. Ir iespējams panākt jaunu cukura ražošanas kvotu saņemšanu. Un tas ir jādara ne tikai šīs stratēģiski svarīgās nozares atjaunošanai, bet arī vispārējās zemkopības sistēmas uzlabošanas un pilnveidošanas labad. Monokultūru audzēšana (graudaugi, rapši) ar laiku novedīs pie lauksaimniecības zemes degradācijas. Pēdējos gados esam sākuši audzēt slāpekli piesaistošas kultūras – tauriņziežus (pupas). Pilnvērtīgas augu sekas ieviešanai jāaudzē arī rušināmkultūras (kartupeļi, cukurbietes), salmu iestrāde palīdzēs uzlabot augsnes struktūru.

Liela daļa bijušo cukurbiešu audzētāju ir gatavi atsākt to audzēšanu. Sagrauto triju mazo cukurfabriku vietā pietiek ar vienu nelielas jaudas (6000 tonnu cukurbiešu pārstrādei diennaktī) cukurfabrikas celtniecību. Investoru šādam mērķim atrast nebūtu grūti, turklāt fabrikai nebūtu jāatrodas grūti piebraucamos pilsētu centros, kā tas bija Jelgavā, Krustpilī un Liepājā. Ticu, ka ir iespējams atgūt cukura nozares agrāko slavu, nodrošinot ar darbu un ienākumiem daudzus pilsētu un lauku iedzīvotājus.

Kāds ir zemnieku viedoklis par iespēju atjaunot cukurbiešu audzēšanu?

Arnis Vējš, SIA «Uzvara-Lauks» valdes priekšsēdētājs:
– Ieceri atjaunot cukura ražošanu, līdz ar to arī cukurbiešu audzēšanu uzskatu par pozitīvu. Ja tā tiešām notiks, esmu gatavs gādāt tehniku un pievērsties šai kultūrai. Visi atceramies, ka Uzvaras pusē lauki ir labi, piemēroti cukurbiešu audzēšanai. Svarīgi, protams, lai šis bizness būtu rentabls un lai konkurence ar citiem cukura ražotājiem Eiropā veidotos godīga.

Vēsma Veģere, Rundāles novada Svitenes pagasta zemnieku saimniecības «Urštēni» īpašniece:
– Mēs cukurbietes audzējām vairāk nekā 100 hektāros. Tā bija laba kultūra, arī strādniekiem izdevīga. Tagad lielāko daļu lauksaimniecības zemes aizņem kuļamās kultūras. Sezona ir īsa – no pavasara līdz agram rudenim, septembra sākumam. Gandrīz pusgadu zemniekiem jādomā, kādus darbus dot strādniekiem pirms aktīvās sezonas sākuma. Ar cukurbietēm bija citādāk. Kamēr visu izdarījām, pienāca novembra beigas vai decembra sākums.
Lai atjaunotu biešu biznesu, mūsu saimniecībai būtu nepieciešamas jaunas iekārtas. Svarīgi, cik un kādas būtu rūpnīcas. Domāju, ka pārstrādes process būtu modernāks un labāks, bet tam visam nepieciešama milzu nauda.
Ja šī kultūra atgrieztos, mēs ļoti nopietni apsvērtu iespēju to audzēt.

EDGARS LATŪNS, z/s «Līvāni» īpašnieks Codes pagastā:
– Neesmu drošs, vai varētu atsākt audzēt cukurbietes, taču dažādi var gadīties, viss atkarīgs no izvirzītajiem nosacījumiem. Saimniecībā tehnika joprojām ir saglabāta, nekas metāllūžņos nav sagriezts, būtu jāinvestē vienīgi tās atjaunošanā.
Pēdējos cukurbiešu audzēšanas gadus atceros kā smagus. Atminos, kā 20 grādu salā nodevu bietes. Nezinu, vai ir vērts to atkal darīt. Toreiz biju jauns un dulls un ar visu tiku galā. Tagad, visticamāk, to nedarītu.
Cukura ražošanas atjaunošanai Latvijā es neticu. Pieļauju, ka pa šiem gadiem cukurbiešu audzēšanas tehnoloģijas ir attīstījušās. Taču pamatprincipi ir tie paši – lai bietes augtu, tās jāmēslo, jāgādā par aizsardzību. Graudkopībā ik gadu tiek konstatētas jaunas slimības, ar sēklām ieved dažādus kukaiņus un nezāles, mainās augu aizsardzības līdzekļi. Audzējot bietes, situācija droši vien būtu līdzīga. Kategoriski nenoliedzu, bet ļoti šaubos, ka atkal varētu pievērsties šai kultūrai.

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Cukura nozares spožums un posts

Kategorijas