«Tāpēc esmu latviete»

2017. gada 22. jūnijs 00:00

415

Trīs dienas pagājušajā nedēļā pārvērta Vācijas mazpilsētas Eslingenas ikdienu – Bauskai izmērā līdzīgās pilsētas ielas, laukumus, koncertu un atpūtas vietas piepildīja dziedoši, dancojoši, rotaļas vedoši, teātri spēlējoši latvieši, aizraujot līdzi vietējos ļaudis.

Brīvprātīgo veikums
Iespaidus par notikumu «Bauskas Dzīvei» pēc atgriešanās Latvijā atklāja divi svētku rīkotāju komandas dalībnieki.

Mārtiņš Dzenis no Kuldīgas puses stāsta, ka vērienīgais notikums ir astoņu cilvēku komandas veikums, palīdzot daudziem atsaucīgiem brīvprātīgajiem: «Visi svētkus organizējām sabiedriskā kārtā paralēli savam darbam. Nevienam no mums nebija iepriekšējas pieredzes tāda mēroga notikuma organizēšanā, tāpēc ne viss bija perfekti, taču ļoti centāmies atrisināt ikvienu nepilnību.»

Trīs dienas Mārtiņam, kas vienlaikus bija atbildīgs gan par skaņu un video tehnikas uzstādīšanu, gan transportu, pagājušas nebeidzamā skrējienā, tomēr viņš teic – ja vajadzētu, darītu ko tādu atkal, nu jau gan ņemot vērā gūto pieredzi. Emocionāli saviļņojošākais brīdis viņam bijusi Lolitas Ritmanes, Alberta Legzdiņa un Andra Ritmaņa mūzikla «Eslingena» izrāde – kaut arī pirms tam piedalījies nedaudzajos mēģinājumos, skatuves stāsts gatavā formā aizkustinājis līdz asarām.

Ieva Elizabete Ērgle no Iecavas novada rīkotāju komandā iekļāvās, dzīvojot Štutgartē, kur dancoja svētku idejas autores Lauras Putānes vadītajā deju kolektīvā «Trejdeksnītis». «Pati svētkos dejoju tikai vienu deju, taču tas tāpēc, ka ņēmām vērā agrāko ārzemju latviešu sarīkojumu dalībnieku ieteikumu nodoties tikai organizatoru pienākumiem,» stāsta Ieva. «Katra uzstāšanās ir liela atbildība, jo ne tikai jādejo vai jādzied, bet arī jāsagatavo tērps un vaiņags, jāsapin mati, jāsapucējas. Man palīdzēja draudzene, viņa izgludināja manu tērpu, jo dažādiem rīkotāju uzdevumiem aizgāja lielākā daļa laika.»

Tautiskas izpausmes
Ieva bija atbildīga par notikuma sponsoru piesaisti un trīs dienas vadīja latviešu klubiņa «Rīgas runcis» darbību. Viņa uzslavē ne tikai vietējos atbalstītājus, bet arī «Valmiermuižas alus» darītājus, «Rīgas balzama», «Ādažu čipsu» un sieriņa «Kārums» ražotājus, kas svētkiem atvēlēja produktus.

«Man bija brīnišķīgi brīvprātīgie palīgi, kas jau pirmajā vakarā pieteicās un līdz notikuma beigām darīja visu, ko vajadzēja – apkalpoja, tīrīja, mazgāja, kārtoja, novāca, pieveda. Latvieši ir ļoti fleksibli un komandā spēj izdarīt visu,» atklāj organizatore. «Īpaši siltas atmiņas ir par Minsteres latviešiem, kas ļoti atsaucīgi piedalījās visos darbos. Lielisks pāris no Latvijas, kas pie vecmāmiņas atstāja četrus gadus veco meitiņu, palīdzēja sakārtot bāru latviešu grupu koncertiem. Nevaru nosaukt visus, bet esmu ļoti pateicīga ikvienam.»

Ieva teic, ka daudz iemācījusies par cilvēciskumu un godprātīgu attieksmi: «Ārzemēs latvieši ir īpaši darbīgi, neskaita stundas arī bezmaksas pienākumu izpildei. Tās ir labas mūsu tautas īpašības, lai gan sajutu arī jau zināmo skaudību – Eiropas latviešu apvienības pārstāvji svētku galveno rīkotāju Lauru Putāni sarīkojuma noslēgumā pat nepiesauca.»

Nozīmīgi arī dzimtenē
Ieva skaidro – kaut arī svētku dienās nācies risināt rīkotāju nelielās pieredzes izraisītas problēmas, jau tagad saņēmusi daudz pateicības e-pastu no dalībniekiem par lielisko notikumu. Sarīkojums ir vēsturiski nozīmīgs, uzskata jauniete: «Mūs pagodināja kinorežisori Dzintra Geka un Jānis Streičs, komponists Mārtiņš Brauns, diriģenti Ivars Cinkuss un Kaspars Ādamsons. Tas bija svarīgs ne tikai emigrantu kopienai, bet ikvienam latvietim, lai justu kopības apziņu laikā, kad ne viens vien grūti strādā, lai saprastu, kas ir mūsu kopējā vērtība.»

Ievai svētkos saviļņojošākais brīdis bija dziesma «Saule, Pērkons, Daugava». Tā skanēja M. Brauna latvju mesā «Daugava», ko izpildīja vīru kori «Dziedonis» un «Gaudeamus»: «Dziesma ir daļa no kantātes, kas vietām šķiet pārāk grūta. Taču, kad līdz ar pirmajiem akordiem uzskrēju otrajā stāvā, kur sievu koris dziedāja pret vīru kori uz skatuves, tā bija svētku kulminācija. Mēs dziedājām no visas sirds, asaras tecēja no saviļņojuma, un es sapratu, kā jutās latvieši pirms 70 gadiem – pametuši savas paaudzēs būvētās mājas, bez nekā izmesti Vācijā, kur vācieši uz viņiem dusmojas, jo jādod vieta bēgļiem neziņā par nākotni. Tas ir brīdis, kad kopēja dziesma dod spēku nepazaudēt sevi pasaulē. Dziedot vai dejojot es saprotu, kāpēc esmu latviete, vai atrodos savā dzimtenē vai jebkur citur.»

UZZIŅAI

«Eslingenas Dziesmu svētkiem 70»
Svētki notika 15. – 18. jūnijā Vācijas pilsētiņā Eslingenā ap 40 km no Štutgartes Bādenes-Virtembergas zemē.

Tie bija veltīti pirmajiem trimdas dziesmu svētkiem, kas šeit notika 1947. gadā, kā arī Vācijā sveicot gaidāmo Latvijas simtgadi.

Rīkotāja – Štutgartes biedrība «Saime» Lauras Putānes vadībā, L. Putāne ir arī šī gada apbalvojuma «Laiks Ziedonim» laureāte.

Dalībnieki – ap 1000 amatiermākslinieku no teju 20 koriem, vairāk nekā 10 deju kopām un vairākām folkloras kopām, kas darbojas
11 valstīs.

Programmā bija dziesmas, dejas, krāšņs gājiens, teātra spēle, kino, amatniecība, tradicionālā dziedāšana un danči, svētku vēstures izstāde un grāmatas atvēršana.

Notikuma patronese bija eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, piedalījās kultūras ministre Dace Melbārde, Eslingenas mērs Dr. Markuss Rābs un citas amatpersonas.

VIEDOKĻI

Laura Putāne, svētku idejas autore, balvas «Laiks Ziedonim» laureāte:
– Sapnis ir piepildījies! Triju dienu garumā Eslingenas ielas, laukumi un pagalmi bija latviešu pārpildīti, visur skanēja latviešu valoda, dziesmas un dejas. Tērpu krāšņumu un daudzveidību, balsu skanīgumu un dejas soļu dimdēšanu nebija iespējams nepamanīt. Trīs dienas atkal Eslingena bija kļuvusi par mazo Latviju. Tāpat kā toreiz pirms 70 gadiem, tie bija satikšanās, saprašanās un vienotības svētki, kas vēl ilgi paliks dalībnieku un viesu atmiņā kā dziļš emocionāls un garīgs piepildījums un apliecinājums mūsu latviskajām vērtībām un bagātībai.

Jānis Mūrnieks, mūzikla «Eslingena» režisors:
– Svētki varētu būt emocionālākais notikums manā dzīvē. Kopā būšanas sajūta jau mēģinot bija fantastiska, kur nu vēl svētkos, kad bija sabraukuši tūkstoši no visas Eiropas, tajā skaitā arī no Latvijas. Es domāju, ka šī ir unikāla pieredze, kaut vienmēr esmu bijis saistīts ar trimdā dzīvojošajiem latviešiem, vairāk gan ar ASV mītošajiem. Ar lielu cieņu esmu izturējies pret to, ka viņi, neskatoties ne uz ko, ir spējuši saglabāt latvietību. Man tas šķiet ļoti svarīgi. Veidot izrādi šādos svētkos – tā ir iespēja, kas dota reizi mūžā.

No vēstures

Eslingena bija viena no lielākajām latviešu bēgļu apmetnēm pēckara gados. Te 1947. gada 25. maijā notikušie Dziesmu svētki pulcēja vairāk nekā 1000 dalībnieku un izskanēja ar koncertiem, teātra izrādēm, izstādēm, dievkalpojumiem un svētku gājienu. Drīz pēc tam sākās latviešu bēgļu masveida izceļošana, vedot bēgļu ceļus uz visām pasaules malām. 1950. gada maijā Eslingenas nometne tika slēgta. Kaut arī latviešu atrašanos Eslingenā pēckara gados paši vācieši vērtēja dažādi, tagad sadarbība sniedz prieku visiem un izpelnās atzinīgus vārdus gan no pilsētas vadības, gan iedzīvotājiem.

Avots: esslingen2017.de.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Tāpēc esmu latviete»

Kategorijas