Joprojām viens, bet ne vientuļš

2017. gada 22. jūnijs 00:00

788

Pasaules apceļotājs, Gailīšu pagasta iedzīvotājs Mārcis Pļaviņš pirms sešiem mēnešiem bija sastopams Kambodžā un Indijā. Tad viņš uz nedēļām trim «pazuda» no pasaules, staigādams pa Himalajiem. Nu kādu laiku Mārcis ir atkal Latvijā, iesaistījies dažādos projektos Bauskā.

Par tikšanās vietu sarunai izvēlamies atpūtas kompleksu «Miķelis» turpat Uzvarā, kur Mārcis ierodas ar savu nu jau leģendāro «Minsku». Pirmais jautājums – atklāt savu dzīves moto – ceļotāju nedaudz samulsina. Taču drīz vien Mārcis to noformulē: «Esmu jo-projām viens, bet ne vientuļš.»

Tevi tātad var saukt par vienpatni sapņotāju. Cik ilgi to vēl domā darīt?
– Sapņot var visu mūžu. Tām lietām, kuras gribētu sasniegt un īstenot, parastā cilvēka mūža nepietiks. Ir man bijušas reizes, kad ar prātu izlemju – būs gana, vajadzētu mājā padzīvot. Tad rodas kāda iespēja, piedāvājums, un manī virsroku gūst sajūtas – aiziet!

Līdz šim vairāk esi ceļojis horizontāli – pa zemeslodes plašumiem. Tagad tu īstenoji sapni doties ceļojumā augšup – uz kalnu virsotnēm. Kā tas sākās?
– Sākums ceļojumam uz Himalajiem meklējams pirms daudziem gadiem. Ceļojot satieku līdzīgi domājošos, ieklausos viņu stāstos. Lūk, savā pirmajā ceļojumā, pierakstot stāstus par lietām, kas mani uzrunā, uz vienas lapiņas bija fiksēti iespaidi par Everestu. Kalni mani vienmēr fascinējuši, tādēļ šis ceļojums bija loģisks turpinājums manām ilgām pēc tiem.

Kāda bija tava Himalaju apgūšanas hronoloģija?
– Pagājušajā vasarā projekts piedzīvojumi.lv rīkoja konkursu, meklējot grupu vadītājus. Es nokļuvu kompānijas redzeslokā, un man piedāvāja vadīt grupas Āzijā. Tās ir nelielas kompānijas, ne tūristi klasiskā izpratnē, bet cilvēki, kuri tiešām meklē piedzīvojumus. Man vajadzēja šīs grupas vadīt. Novembra sākumā aizlidoju uz Šrilanku. Tur ar ceļotājiem no Latvijas devos savā pirmajā uzdevumā. Decembrī nākamā grupa man bija Kambodžā, kur sagaidījām jauno gadu. Tad bija jāvada divas grupas Indijā.

Tā taču ir liela atbildība – gādāt par cilvēkiem svešā zemē.
– Protams, to es apzinājos, un drošības latiņu neviens nedomāja pazemināt. Taču šos cilvēkus vieno piedzīvojumu meklētāju gars, sadzīviskās ērtības viņiem nav pirmajā vietā. Mazāk viņus saista vēsturiskie objekti, fakti un notikumi. Primārais ir piedzīvojums. Bija reizes, kad ceļā negadījās pat ne hostelis, atradām privāto māju, kur mūs ielaida visus desmit vienā istabā pārgulēt. Šie ceļojumi brīvā formā mani īpaši uzrunā.

Šrilanka, Kambodža, Indija. Kad būs Himalaji?
– Nu, lūk! Kad es šķīros no pēdējās grupas Indijā, tā vietā, lai lidotu uz Latviju, es aizlaidu uz Nepālu un uzkāpu kalnos. Tas bija šī gada februārī.

Aizlidoji uz Katmandu un kāpi Everestā! Tiešām, tik vienkārši?
– Ne gluži tik vienkārši. Nepālas ekonomiku balsta piedāvājumi kalnos kāpējus nodrošināt ar visu nepieciešamo. Biju dzīvojis siltajās zemēs, tāpēc vajadzēja sagādāt biezas drēbes, iznomāt inventāru. Tas viss Nepālā ir pieejams.

Bailes no nezināmā nejuti?
– Tās nebija bailes klasiskā izpratnē, jo kas man ko padarīs? Tas drīzāk bija veselīgs uztraukums, jo es īsti neapzinājos, uz ko esmu parakstījies. Es nezināju, ka dodos kalnos laikā, kad nav sezonas. Par dažādiem riskiem sapratu tikai pēc tam.
Es visu iepazinu soli pa solim. Satiku cilvēkus, kas neskopojās ar padomiem. Kad biju gatavs, nopirku lidmašīnas biļeti no Katmandu uz Luklu, mazu ciematiņu kalnos. Tur atrodas pasaulē bīstamākā lidosta ar ļoti īsu skrejceļu. Kā redzi, mūsu lidmašīnīti pilots nosēdināja veiksmīgi. Tad bija trīs nedēļas kalnos.

Tiešām sasniedzi Everestu?
– Nē! Tam es nebiju gatavs nedz fiziski, nedz finansiāli. Everests ir Nepālas peļņas avots. Lai kāptu tajā, nepieciešams 50 – 60 tūkstoš dolāru nodrošinājums. Tās ir ļoti bagātu cilvēku izklaides. Mans maksimāli sasniegtais augstums bija 5,5 kilometri.
Šis bija kārtējais pārgājiens manā stilā, daudz nedomājot, neplānojot detaļas. Atbalstu principu, ka plānošana nogalina jebkuru piedzīvojumu. Sapratu, ka Everests nav mans mērķis, vismaz šoreiz.

Kādi ir kalni Zemgales līdzenuma puiša skatījumā?
– Fantastiski! Protams, vizuālie maldi – tas ir īpašais piedzīvojums kalnos. Skaties, pāreja ir blakus. Sāc iet, un tad atklājas, ka aiz viena paugura ir otrs iepriekš neredzēts. Gājiens izstiepjas dienas garumā. Grūti, taču tieši tur slēpjas kalnu burvība.
Pēdējā diena bija īpaši traka. Biju apli nogājis, vajadzēja paspēt uz džipu, kas mani aizvestu līdz lidostai. Laika bija maz, steidzos. Lai gan augstums nebija liels, psiholoģiski jutu, ka spēki beidzas. Uz džipu paspēju, nobraucām divus kilometrus, un mašīna salūza. Tas bija vistrakākais. Es trīs nedēļās nogāju desmitiem kilometru vairāk nekā četru tūkstošu metru augstumā. Atlicis tikai aizbraukt līdz lidlaukam un tad uz Katmandu. To taču es biju pelnījis! Tādēļ līdz pēdējam cerēju, ka nebūs vairs jāiet ar kājām, ka motors ierūksies. Tomēr nekā. Pēdējie divpadsmit kilometri bija grūtākie manā mūžā.

Ko sniegotās virsotnes tev iemācīja?
– Man tas bija trīs nedēļu gājiens, kad vienīgi vakaros naktsmītnē sastapu kādu cilvēku. Smagākos posmus pārvarēju vienatnē. Tad bija laiks paskatīties uz pasauli citādāk. Ejot vienam, iemācījos uzņemties atbildību par visu. Apzinājos, ka nevaru darīt muļķības. Ja kas notiks, palīdzēt man neviens nevarēs. Es klausu reiz dzirdētam kāda šerpas padomam: «Vienmēr atceries, ka pirmajā vietā ir dzīvība. Piedzīvojums, lai arī kā tev tas nepatiktu, ir pēc tam.»
Vienam pa kalniem klīstot, šad tad vakaros ieklausoties vietējo runās, es pieņēmu un, varbūt pats īsti neapzinoties, praktizēju vienu no budistu atziņām – būt tagad un šeit. Latvijā, esot burzmā, pienākumos iegrimstot, tas nav iespējams. To tikai kalnos var izdzīvot. Tur ejot, apjautu, ka tas tiešām tā notiek. Pazuduši kreņķi par vakar nepaspēto, nesasniegto, padarīto vai pasacīto, nav jādomā par rītdienas plāniem, uzdevumiem. Fantastiski piederēt sev un pasaulei, kas ir apkārt.
Ej, domā par pareizo elpošanu, skaties un pamani zem kājām akmeņus, cik tie dažādi, ieraugi putniņu zarā, vēro un nošķir vienas nokrāsas daudzos toņus. Ieraugi pasaules daudzveidību sīkumos. Tad jūties bagāts, jo šeit un tagad tas viss pieder tikai tev.
Ja vēl runā par iegūtajām mācībām, tad tā būtu atziņa – soli pa solim!

Cik augstu ir tavas debesis?
– Fiziskā izpratnē alpīnisms nav mans aicinājums. Tādēļ augstuma ziņā piecarpus kilometri ceļā uz Everestu – tas varbūt ir jau sasniegts mērķis. Taču nemiera augstienēs vēl ir daudz kur kāpt.

Iesaki, kā pamudināt cilvēkus izkāpt no savas komforta zonas un aiziet pļavā, agrā pavasarī iekāpt strautā, ziemā nebaidīties nosaldēt degunu sniegota kalna galā!
– Pavēlēt nevienam nevar. Taču man ir ieteikums. Biežāk jāpamēģina palikt vienam. Pirmais solis – atļaut sev palikt klusumā. Tādā klusumā, kurā ir tikai apkārtējās dabas skaņas. Ieklausīties tajās, censties sadzirdēt to, kas notiek tevī pašā. To izjūtot, noteikti raisīsies vēlme turpināt. Tad ir nākamais solis – saņemties. Saņemties un pārvarēt bailes. Bailes no klusuma, bailes no lielām lietām, bailes no palikšanas vienam ar sevi. Kad tu spēj to, atklājas brīnumu lietas. Cik patīkami ir būt pašam ar sevi! Tu vari izdomāt par ceļojumiem, par darbiem. Palikšana ar sevi – tas ir kā starta signāls darbībai, kustībai. Nu gan tālu aizrunājos. Jāaiziet uzsmēķēt.

Esot kalnos no šī netikuma netiki vaļā?
– Kalnos nesmēķēju, ar slodzi un augstumu smēķēšanu nevar apvienot. Kad nolaidies uz šīs grēcīgās zemes, cilvēciski netikumi paši lien virsū. Pietika ar vienu dūmu, un viss atkal aizgāja. Kā no tā atradināties, man vēl atbildes nav.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Joprojām viens, bet ne vientuļš

Kategorijas