Ārzemēs Līgo svētkos meklē latvisko

2017. gada 22. jūnijs 00:00

181

Laikraksts «Bauskas Dzīve» sazinājās ar vairākiem mūsu novadniekiem, kas mīt aiz dzimtenes robežām un Līgo vakaru un Jāņus svinējuši ārpus Latvijas.

Kāds svētku ugunskuru kūris vējainajā Islandē, cits Amerikas plašumos pašu rokām gatavojis sieru vai Anglijā kopā ar pieciem tūkstošiem latviešu apmeklējis Līgo dienai veltītu ballīti. Dažs šašliku cepis un svētku vainagus pinis Itālijā, līksmojis Francijā vai dzēris alu Zviedrijā.

Pieci tūkstoši tautiešu
Iecavniece Margita Smilga septiņus gadus dzīvoja Anglijā. Četri gadi aizvadīti Leičesterā – pilsētā, kas atrodas divu stundu brauciena attālumā no Londonas. Jauniete stāsta, ka Leičesterā 80 procenti iedzīvotāju ir indieši, latviešus uz ielām tur grūti sastapt, bet ir pa kādam polim vai lietuvietim.

Kādā vasarā ilgas pēc latviskuma ņēmušas virsroku, un Margita svētkus nolēmusi svinēt «Bērzes Strazdu» Jāņu festivālā. Tas ir lielākais Anglijas latviešu pasākums, uz kuru pulcējas aptuveni pieci tūkstoši tautiešu. Grandiozajai jāņošanai jāgatavojas laikus, jo festivāls ilgst trīs dienas. Svešumā dzīvojošos priecē daudzi populāri Latvijas mākslinieki, kā teic Margita – «sākot ar «Musiqq» un beidzot ar Sabīni Berezinu».

«Sarīkojumā var iegādāties visu Līgo svētkiem vajadzīgo – alu, šašliku un sieru. Čaklākās meitenes sapinušas vainadziņus. Visapkārt ir tautieši, skan latviešu mūzika, un liekas, ka esmu mājās. Festivālā var satikt sen neredzētus draugus un lieliski pavadīt laiku – baudīt tradicionālos ēdienus, izdejoties zaļumballē un ļauties līksmībai,» stāsta iecavniece.

Traki uz pīrādziņiem
Stelpiete Rasma Inga Marks jau vairāk nekā 20 gadu dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs. Pirmajos prombūtnes gados viņa Jāņus svinējusi Viskonsinā, ezera krastā. Svinības sākušās ar vakariņām latviešu gaumē – bijušas kotletes, kartupeļi, pīrāgi un siers, slāpes remdētas ar alu. Pēc iestiprināšanās sekoja apdziedāšanās un rotaļas pie ugunskura. Vakars turpinājās ar dejām un spēlēm dzīvās mūzikas vai audioierakstu pavadījumā. Svinētājiem reti izdevās sagaidīt saulrietu, jo vairums ballētāju pie miera devās pat pirms pusnakts. Pēc pamošanās līgotāji devās uz latviešu baznīcu.

Sākumā Rasma aktīvi iesaistījās svētku organizēšanā. «Vecā paaudze gāja mazumā, bet jaunie, kas tikko ieradās Amerikā, no mums atdalījās. Pēc vakariņām vecie sēdēja pie ugunskura un dziedāja, bet jaunie pļavas otrā pusē ballējās pie estrādes mūzikas un cepa gaļu,» atceras Rasma.

Pēdējos gados Rasma kopā ar ģimeni saulgriežus svin mājās. Viņas dēls Jānis tagad ir pilntiesīgs alus baudītājs un svētkos atbild par dzērieniem. «Visjaukākie Jāņi man bija mammas mājās netālu no pilsētas. Tur bija jauks pagalms ar puķēm un apkārt lauks ar dažādiem dārza labumiem, pat kartupeļiem. Latvieši arī Amerikā ir latvieši – līdz pēdējam elpas vilcienam par katru cenu viņiem jāstrādā dārzā,» teic Rasma. Viņa uz svētkiem ciemos aicina radus un kaimiņus. Amerikāņi latviešu valodu nesaprot, taču priecājas par mūsu tradīcijām. «Amerikāņi visus līgotājus sveicina un mūs mīļi sauc par trakajiem latviešiem,» atklāj stelpiete.

Arī aiz okeāna netrūkst puķu vainaga pīšanai. Dēlam Jānim vienmēr tiekot gādāts ozolkronis. Kad Rasmas mammai bijusi kaza, paši sējuši sieru, tagad līdzīgs nopērkams veikalos.

Neatņemama svētku sastāvdaļa ir pašu cepti pīrāgi, ko iecienījuši amerikāņi. «Vietējie tos ēd kā traki,» saka Rasma, «nereti spēlējam akordeonu, mācu latviešu dejas un dziesmas, iecienītākais dancis ir «Tūdaliņ, tāgadiņ» un «Jānis trina izkaptiņu», lecam pāri ugunskuram.»

Stelpiete amerikāņiem stāsta par Latviju, tautas tradīcijām, ticējumiem. «Vietējie ar interesi klausās stāstus par papardes zieda meklēšanu un to, ka saullēktā kailiem jāvārtās rasā,» smaidot teic Rasma. «Tomēr joprojām man ir nostalģija pēc līgošanas Latvijā. Trūkst svētku gaidīšanas prieka, kas dzimtenē sākas jau pirmajās jūnija dienās, nav latviešu sabiedrības, dzimtās valodas. Trūkst īsta šašlika un Latvijas alus. Ceru, ka reiz izdosies svinēt Jāņus Bauskā, kur satiekas Mēmele un Mūsa, vai Stelpē, kur sirdi lauž lakstīgalu dziesmas.»

Svin fjordos
Baušķeniece Ilze Lujāne kopā ar Montu Hildebranti no Grenctāles Jāņus ir svinējušas vējainajā Islandē. Lai vasaras saulgriežus padarītu interesantākus, meitenes nolēmušas doties ārpus lielpilsētas – uz rietumu fjordiem. Izbraukuma galvenais mērķis bija apskatīt diženo Dinjandi ūdenskritumu, apmeklēt zināmāko tuklīšu ligzdošanas vietu un citādāk svinēt Līgo svētkus.

«Izvēlējāmies fjordu pakāji netālu no Isafjorduras. Islandē ir maz koku, tāpēc pirmajā nakšņošanas vietā netīšām uzietos izžuvušos sprunguļus metām bagāžniekā un vedām līdzi,» stāsta Ilze.

Lielā vēja dēļ ugunskurs izdedzis aptuveni 20 minūtēs. Tas netraucēja karstajās oglēs cept folijā ietītus kartupeļus un grilēt desiņas. «Fonā skanēja lejuplādētas Līgo dziesmas, arī Daiņa Porganta populārāko dziesmu izlase,» atklāj meitenes.

Tovakar pūtis negants vējš. Jaunietes, ietinušās pledos, sēdēja pie izdeguša ugunskura mašīnas aizvējā un dziedāja pašu sacerētas dziesmas ar ierasto «Lī-ī-go, Lī-ī-go!» un prātoja, ko šajā laikā dara mājinieki.

«Lai arī mūsu izbraukums bija skaists un interesants, ilgās prombūtnes un svētku radītās nostalģijas dēļ pat alus slikti garšoja. Līgo svētki bija klusi un mierīgi – iekūrām ugunskuru, paēdām, pasēdējām, uzcēlām telti un gājām gulēt, lai krātu spēkus garajam atpakaļceļam uz Reikjavīku,» atceras Ilze un Monta.

Spāņi atnes sieru
Baušķeniece Linda Šūba Jāņus ir svinējusi draugu lokā Itālijā – kempingā pie Venēcijas. Jauniešu bariņš galamērķi sasniedza 23. jūnija vakarā. Iepazinušies ar kādu kompāniju no Latvijas un nolēmuši svētkus svinēt kopā. «Līgošana nebija plānota, taču centāmies ievērot visas tradīcijas. Bija ugunskurs un vainadziņi, alus vietā malkojām vīnu,» atceras Linda.

Latviešiem pievienojās kāds spāņu kungs ar kundzi. Dienvidnieki sākumā nav sapratuši, ko latvieši svin un kāpēc jālec pāri ugunskuram. Kad jaunieši izstāstījuši par Līgo dienu, sākusies īsta jautrība. «Spāņi atnesa alus kasti, dažādus sierus un stingri noteica, ka varam cienāties, ja vien ļausim viņiem svinēt kopā ar mums. Protams, neatteicām,» atceras Linda, atklājot, ka dienvidnieki pāri ugunskuram lēkuši jestrāk nekā latvieši.

Nelielā pasēdēšana noslēdzās ar minifestivālu. Jautrajai kompānijai pievienojās igauņi un sardīnieši. «Tie bija lieliski svētki. Kopā ar mums līgoja aptuveni 30 kempinga iemītnieku. Bija jauki, mēs svešiniekiem skaidrojām latviešu tradīcijas. Domāju, ka spāņiem šie svētki ilgi palika atmiņā,» stāsta Linda.

Skandināvijā dejo
Zviedrijā dzīvojošā Inta Fonzovs atklāj, ka ļoti ilgojas pēc Jāņu svinībām Latvijā. Līgo laikā Skandināvijā ir vēss un vējains. Inta katru gadu kopā ar citiem latviešiem pulcējas uz kopēju līgošanu. «Bērni un pieaugušie no bērzu zariem pin vasaras stabu. Mēs to paceļam, dejojam apkārt, dziedam dziesmas un līksmojam,» stāsta Inta. Svētku cienasts ir līdzīgs Ziemassvētku maltītei – galdā tiek celti zivju ēdieni, ir daudz siļķu. Noteikti jābūt vasaras tortei ar putukrējumu un lielām zemenēm, ir arī nedaudz šņabja. «Kad paceļam glāzītes, jādzied Līgo dziesma,» atklāj Inta. Zviedri esot pārsteigti par Jāņu vainagiem, tos pielaikojot un ar tiem fotografējoties, līdz vainagi izstaipās un kļūst tik lieli, ka nevienam vairs neder. Saulgriežos latvieši spēlē spēles un iet rotaļās.

Skandināvijā Jāņus svinējusi arī codiete Klinta Kononova. Vīram, kas strādājis Somijā, atvaļinājums bijis tikai augustā, un Klinta devusies pie viņa līgot. Kopā ar vēl desmit latviešiem cepta gaļa, dzerts alus. Klinta bija pagatavojusi Jāņu sieru. Svinības notika daudzdzīvokļu nama pagalmā, tāpēc ugunskurs netika kurināts. Sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem atklājās, ka somi līdzīgi svin vasaras vidus svētkus. «Tie bija vieni no labākajiem Jāņiem. Mums pievienojās vietējie iedzīvotāji, kas ir ļoti laipni. Apmainījāmies ar stāstiem par nacionālajiem svētkiem,» atklāj Klinta.

Piemiņas vakars
Madara Kriščūne ir līgojusi Krētā. Sākumā jauniete pārdzīvoja, ka svešumā nebūs Jāņu svinību, taču, iepazīstoties ar kolēģiem, viss mainījās. «Viesnīcā strādāja sešas Līgas un viens Jānis. Kaut kas neticams!» teic Madara. Tuvojoties Jāņiem, nolemts, ka svētki jāsvin. Latvieši rezervējuši restorānā galdiņu un lūguši, lai galdā tiek celts šašliks, siers un alus. Kad vietējie taujājuši, kas tiek svinēts, jaunieši skaidrojuši, ka šajā dienā Latvijā visi dzer tikai alu un ēd sieru. Tiesa, vēlāk vietējie varēja dzirdēt arī nopietnāku izklāstu par svētkiem. Krētā tveicē nav ziedu, ir tikai vītenes gar māju sienām, puķes karstuma dēļ ir sakaltušas. «Mazliet pasirojām pa privātmāju pagalmiņiem, nolauzām pa kādam ziedam un zariņam, un mums sanāca pašķidri vainadziņi,» atceras Madara.

Vakars pavadīts mierīgi, ar telefoniem rokās, lūkojot, kā Jāņus svin Latvijā. «Tā vairāk bija pasēdēšana par godu svētkiem. Trūka deju, lēkšanas pāri ugunskuram. Par visu vairāk gribējās būt mājās. Ir forši ceļot un strādāt ārzemēs, bet ne Jāņos, kad 30 grādu svelmē jūras krastā malkojam kokteili,» sajūtās dalās Madara.

Atsaucas sludinājumam
Samanta Skrīvere, kas uzaugusi Bauskas novada Īslīces pagasta Rītausmās, jau deviņus gadus par savām mājām sauc Franciju. Pirms dažiem gadiem viņa no Parīzes pārvācās uz dienvidiem un kopā ar franču draugiem apmetās idilliskā viduslaiku ciematā Cordes sur Ciel apmēram stundas brauciena no Tulūzas. Tuvojās Jāņi, un Samanta atskārta, ka viena svētkus nevēlas svinēt. Ar vietējo draugu piekrišanu Samanta portālā «Draugiem.lv» izveidoja avantūrisku sludinājumu: «Rīkoju Līgo svētkus Francijas dienvidos. Laipni gaidīti visi latvieši ar vai bez otrajām pusītēm, bērniem un suņiem. Līgo svinības notiks uz izdemolēta nama terases, gulēšana iespējama guļammaisos vai uz terases. Mājā nav labierīcību, bet ir iespējams izmantot publisko tualeti 30 metru attālumā.»

«Apzinājos, ka sludinājums ir nedaudz traks, bet nedēļas laikā pieteicās desmit latvieši no Tulūzas, Bordo, Marseļas, Avinjonas un Pau. Iestājās neliela panika, negaidīju, ka atsaucība būs tik liela,» atceras Samanta. Sākās gatavošanās. Samanta izdalīja ielūgumus arī vietējiem draugiem. Bija tikai viens aizliegums – sausuma dēļ nedrīkstēja kurināt ugunskuru.

Kompānija bija interesanta, un tika sadalīti darbi – meitenes brauca meklēt puķes un zarus vainagam, jo svinētāju pulkā bija viens Jānis, bet puiši gatavoja gaļas ēdienus cepšanai uz grila. Pievienojās arī 15 francūži, kas ar lielu interesi baudīja notiekošo un klausījās, kas ir Jāņi.

«Līgojām līdz rītam un dziedājām. Kaut pagājuši jau pāris gadu, ciematnieki šo nakti vēl atceras. Neviens vietējais nesūdzējās policijai, ka par spīti liegumam iekūrām ugunskuru. Visi saprata, ka Līgo naktī nevar iztikt bez ugunskura,» piedzīvojumos dalās Samanta.

Ciemata iedzīvotāji vēl tagad atceras Jāni, ko mācītājs no rīta atrada, aizmigušu uz baznīcas trepēm. «Šie bija visskaistākie Līgo svētki, kādus atminos. Svešumā ir tik patīkami satikt savējos un just latviešu garu. Pateicoties šiem svētkiem, esmu iepazinusi daudz draugu. Novēlu visiem jautrus Līgo svētkus. Ja neesat ielūgti ciemos, rīkojiet svētkus paši!» iesaka Samanta.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ārzemēs Līgo svētkos meklē latvisko

Kategorijas